Reirs: Bez solidaritātes krīzi neuzveiksim 1
Finanšu ministrs Jānis Reirs sarunā ar “Latvijas Biznesu” – par jau apstiprinātajiem un plānotajiem ekonomikas atbalsta pasākumiem krīzes laikā.
Kāpēc izvēlēts tieši tāds ekonomikas atbalsta modelis – pa nozarēm, nevis konkrētiem uzņēmumiem, kā piedāvāja uzņēmēju organizācijas?
J. Reirs: Izskaidrošu valdības rīcības loģiku. Valdība rīkojas, balstoties uz pieņēmumu, ka runa ir par īstermiņa palīdzību, kas nepieciešama neziņas pārvarēšanai – jo uzņēmējdarbībai neziņa ir ļoti nopietns šķērslis attīstībai.
Tādēļ šobrīd vissvarīgākais valdības skatījumā ir saglabāt darba vietas, lai tās šajā neziņas periodā nepazūd. Otrs svarīgākais – tiem uzņēmumiem, kas turpina funkcionēt, jāpalīdz ar finanšu resursiem.
Lai palīdzētu strādājošajiem, viena sadaļa likumā par valsts apdraudējumu un tā seku novēršanas pasākumiem ir veltīta dīkstāves pabalstiem. Ar šo mēs aicinām uzņēmējus nevis samazināt darbinieku skaitu, bet krīzes laikā izmantot dīkstāves pabalstu kā īstermiņa risinājumu uz vairākiem mēnešiem.
Lai to izmantotu, būs jāpiesakās Valsts ieņēmumu dienestā, un šī palīdzība tiks sniegta katram strādājošajam individuāli. Proti, VID aprēķinās maksājumus katram darbiniekam, vadoties pēc viņa vidējās algas pēdējo sešu mēnešu laikā.
Šie pasākumi paredzēti, lai novērstu varbūtību, ka krīzes laikā darbinieki izklīst kur kurais un pēc krīzes beigām uzņēmumiem jāsāk meklēt un apmācīt darbiniekus pilnībā no jauna. Arī skatoties no darbinieka viedokļa –
apziņa, ka joprojām ir darbs, rada stabilāku situāciju nekā apziņa, ka esi bezdarbnieks.
Otrs svarīgākais elements ir finanšu instrumenti uzņēmējdarbības atbalstam. Ir skaidrs, ka krīzes laikā pārtrūks gan piegāžu ķēdes, gan finansējuma ķēdes, neziņas laikā nauda tiks “pieturēta” un jaunas investīcijas netiks veiktas.
Lai pārvarētu šo situāciju, valdība piedāvās vairākus finanšu instrumentus atbalstam. Galvenie no tiem būs – pirmkārt, kredīti apgrozāmiem līdzekļiem izejvielu iepirkšanai, algu izmaksai utt. Uzņēmumiem, kas turpina strādāt.
Otrkārt, uzņēmumiem, kuru darbības apjoms krasi samazinājies, būs grūtības bankās – saskaņā ar kredītu klasifikācijas sistēmu viņi uzreiz nonāk “slikto” kredītu sarakstā un bankām jāveido uzkrājumi šādiem kredītiem.
Skaidrs, ka bankas masveidīgi mēģina atbrīvoties no šādiem kredītiem – tieši šāds process notika 2008. gadā, un ar ko tas beidzās, mēs visi labi atceramies. Lai nepieļautu situācijas atkārtošanos, valsts ir gatava daļēji garantēt uzņēmumu kredītus, protams, izvērtējot, vai problēma ir radusies tieši Covid-19 epidēmijas dēļ.
Šādai palīdzībai vajadzētu ļaut uzņēmumiem turpināt funkcionēt. Trešā atbalsta forma ir domāta tiem uzņēmumiem, kuriem krīzes apstākļos pieaugs biznesa apjomi, – arī tiem paredzēta atbalsta forma apgrozāmo līdzekļu finansēšanai, lai paplašinātu biznesu un pieņemtu darbā jaunus darbiniekus.
Piemēram, valdība jau saņem signālus no ražošanas jomas, ka Eiropas lielās kompānijas, kas līdz šim detaļas pasūtīja Ķīnā, aktīvi meklē alternatīvus piegādātājus Eiropā. Ja kāds līdz šim ir ražojis kaut kādas detaļas, tad viņam zvana un prasa, vai nevar saražot vēl kaut ko.
Šādiem uzņēmējiem ir jāpalīdz ar garantiju, lai būtu iespējams saņemt kredītu investīcijām.
Bez visa tā esam palīdzējuši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, mainot pievienotās vērtības nodokļa (PVN) apmaksas kārtību.
Ja līdz šim pārmaksātais PVN bija jākrāj visu gadu un tad to atmaksāja, tad tagad to atmaksās katru mēnesi.
Tas nozīmē, ka mazajiem un vidējiem uzņēmumiem tiks pārskaitīti 60 miljoni eiro tagad, uz to nebūs jāgaida gads.
Visbeidzot – nodokļu termiņa pārnešana. Jebkurš uzņēmums varēs prasīt nodokļu termiņu pagarinājumus par gadu, uzņēmumi, kurus krīze skars īpaši smagi, – līdz trijiem gadiem.
Valsts uzņemsies uzņēmumu kredītu garantijas tikai par 50%. Vai ar to pietiks?
Banku bizness tomēr arī paredz kaut kādus riskus, tādēļ valsts to dalīs ar bankām solidāri. Domāju, ka šī tomēr nebūs tāda krīze, kāda bija 2008. gadā.
Šī krīze ir tāda, kurā būs nepieciešama solidaritāte un uzticēšanās – neviens vienatnē neizķepurosies.
Tikai no sadarbības ir atkarīga vides atveseļošanās un ātrāka atgūšanās pēc krīzes.
Varu minēt piemēru. Mēs saņemam diezgan daudz ziņojumu, ka telpu īpašnieki šajā situācijā zvana uzņēmumiem un paši piedāvā uz krīzes laiku samazināt nomas maksu, šādu rīcību varu tikai apsveikt. Un ir otra telpu īpašnieku grupa, kura vispār neiesaistās sarunās ar uzņēmējiem.
Viens no principiālajiem kritikas elementiem pret valdības iecerēto palīdzības programmu ekonomikai ir tas, ka nosauktas dažas nozares, kas ir īpaši cietušas un kurām īpaši palīdzēs. Uzņēmēju organizācijas aicina valdību atbalstīt jebkuras nozares uzņēmumus, ja tie atbilst noteiktiem kritērijiem. Kāpēc izvēlēts šāds modelis?
Tas saistīts ar laika ierobežojumiem. Strīdi par kritērijiem prasīs nedēļas, bet mums ir uzņēmumi, kas “nomirs” tuvāko dienu laikā, ja tiem nesniegs palīdzību. Un mēs labi zinām, kuri tie ir, – tie, kuru bizness ir praktiski apstājies ārkārtas situācijas un robežu slēgšanas dēļ.
Tur nav strīdu, visi atzīst, ka transporta, tūrisma, viesnīcu un restorānu bizness ir kritiskā situācijā.
Šajās nozarēs svarīgi sākt pēc iespējas ātrāk, lai VID varētu izstrādāt procedūras – kā uzņēmēji piesakās palīdzībai, kā tas tiek reģistrēts, kā notiek kontu salīdzināšana un maksājumi utt. Ir tikai loģiski sākt ar acīmredzamajām nozarēm.
Kas notiks tālāk? Nav nekāda pamata uzskatīt, ka dokuments, kurā nosauktas nozares, ir “iecirsts akmenī”. Situācija mainās katru dienu, pat katru stundu. Tādēļ valdība kopā ar sociālajiem partneriem – Latvijas Darba devēju konfederāciju, Tirdzniecības un rūpniecības kameru, Brīvo arodbiedrību savienību – katru dienu apmainīsies ar informāciju un vērtēs situāciju.
Piemēram, LTRK ir instrumenti, ar kuru palīdzību var izvērtēt nozaru “veselību”. Apkopojot šo informāciju, nozaru saraksts tiks pēc vajadzības papildināts. Turklāt likumā par valsts apdraudējumu un tā seku novēršanu ir ietverta doma, ka tiek veidoti palīdzības kritēriji arī atsevišķu uzņēmumu līmenī.
Piemēram, jau tagad skaidrs, ka atsevišķi kritēriji būs jāveido lidostai “Rīga”, kurai būs nepieciešama palīdzība. Var teikt, ka jau tagad esam paredzējuši, ka būs gan palīdzības formas nozaru līmenī, gan arī uzņēmumu līmenī – jau tiek gatavoti divi atšķirīgi MK noteikumu projekti.
Tas, ko varu ieteikt uzņēmumiem – saprast, ka valdība nevarēs individuāli strādāt ar katru uzņēmumu un aktīvi sadarboties ar uzņēmēju organizācijām šajā situācijā. Neviens netiks atraidīts – palīdzēsim katram, kam palīdzība nepieciešama.
Respektīvi, nozarēm, kuras jau tagad uztraucas par savu izdzīvošanu, piemēram, masu medijiem, jādodas runāt ar uzņēmēju organizācijām?
Jā, ar uzņēmēju organizācijām. Turklāt vajadzētu vērsties arī nozaru ministrijās, kas nosaka valsts politiku konkrētajā nozarē. Situācija ir sarežģīta, es apzinos, taču pirmajām jāpalīdz nozarēm, kurām viss apstājies.
Valdība pateikusi, ka ekonomikas atbalstam tai ir divi miljardi eiro. Kā tie tiks sadalīti?
200 miljoni plānoti dīkstāves pabalstiem. 750 miljoni – kredītu garantijām. Vēl 200 – tiešai kreditēšanai.
Atlikušo apjomu paredzēts novirzīt nodokļu termiņu pārnešanas kompensēšanai, tāpat jāskata jautājums par sociālās palīdzības palielināšanu.
Par šo pēdējo – vienīgais objektīvais veids, kā palīdzēt cilvēkiem dīkstāvē, ir vadīties pēc viņu nomaksātajiem nodokļiem. Taču 20% nodarbināto Latvijā oficiāli saņem darba samaksu, kas ir zemāka nekā minimālā alga. Un vienīgais veids, kā palīdzēt šai iedzīvotāju grupai, ir sociālā palīdzība.
Turklāt palīdzībai uzņēmējiem tiek plānotas vēl citas programmas. Eiropas Komisija ir pateikusi, ka naudu var tērēt tik, cik nepieciešams. Tikai jāsaprot, ka aizņemtā nauda būs jāatdod – mums un mūsu bērniem.
Ekonomikas atbalsta plāns tiek kritizēts par to, ka dīkstāves pabalsta griesti tiek ierobežoti ar 700 eiro mēnesī. Uzņēmēji uztraucas, ka darbinieki ar augstām algām labāk izvēlēsies bezdarbnieku pabalstus un tiks zaudēti. Jūsu viedoklis?
Valsts nevar uzņemties visu palīdzību, tas nav iespējams pat teorētiski. Dīkstāve ir īstermiņa risinājums.
Palīdzības līmenis ir izvēlēts apmēram vidējā reālā atalgojuma līmenī valstī. Valdība uzskata, ka cilvēkiem, kuriem bijušas lielākas algas, ir arī lielāki uzkrājumi un rezerves.
Bez tam arī uzņēmējiem ir iespēja vismaz daļu darbinieku turpināt nodarbināt un maksāt algas.
Valdība plāno, ka iekšzemes kopprodukts krīzes rezultātā samazināsies par trijiem līdz pieciem procentiem, tas nozīmē, ka nebūt ne visas nozares apstāsies. Šobrīd diskusija ir iesākusies apmēram tā, it kā valsts gatavotos visiem vairāk nekā 900 tūkstošiem strādājošo maksāt pabalstus. Tā nav – pabalsti domāti tiem, kas ir grūtībās.
Turklāt paskatieties arī uz otru vienādojuma pusi – ir vairāki simti tūkstošu cilvēku, kuriem nav nedz rezervju, nedz uzkrājumu, jāpalīdz arī tiem. Tādēļ vēlreiz gribētu atgādināt par to, cik liela nozīme krīzes pārvarēšanā būs sabiedrības solidaritātei.
Valdības ekonomikas atbalsta programma ir orientēta uz to, ka krīzi izdosies pārvarēt triju mēnešu laikā. Un ja nu tā nenotiek? Ko plānots darīt pēc trijiem mēnešiem?
Pašlaik nekāds darbs pie “B plāna” nenotiek, valdības uzmanība pievērsta bezprecedenta apmēra īstermiņa palīdzībai uzņēmumiem un darbiniekiem.
Skatoties Ķīnas pieredzi, mēs redzam, ka divus trīs mēnešus pēc ārkārtas situācijas ieviešanas bizness sāk atjaunoties. Ir pamats cerēt, ka līdzīgi notiks arī pie mums. Šobrīd sākt izstrādāt ilgtermiņa programmas, manuprāt, ir nelietderīgi.
Ja pēc pusotra diviem mēnešiem situācijā nebūs vērojama stabilizācija vai uzlabojums, tad domāsim ilgtermiņā, un arī pasaulē šajā periodā paspēs izmainīties daudz kas.
Vai valdības parastais darbs šajā situācijā turpinās? Piemēram, vai turpinās darbs pie nodokļu sistēmas pārskatīšanas?
Rutīnas lietas turpinās, bet kaut kas arī apturēts, gaidot, kāda būs situācija pēc krīzes.
Tomēr krīze iezīmējusi ļoti svarīgu lietu – nedrīkst pieļaut situāciju, ka valstī var tikt nodarbināti cilvēki bez kaut vai minimālām sociālajām garantijām. Jāatrod risinājums, kā panākt vismaz minimālo līmeni – vai nu ar minimālo sociālo nodokli, vai citādi.
Ir jāatzīst, ka nespēja savlaicīgi atrisināt mikrouzņēmumu jautājumu ir izrādījusies kļūda. Mikrouzņēmumu režīms tika ieviests iepriekšējās krīzes laikā, tās seku pārvarēšanai, tomēr tam nenoteica beigu termiņu un tas turpinās vēl šodien.
Rezultāts ir tāds, ka šajā, nākamajā krīzē, esam “iegājuši” ar lielāku sociāli neaizsargātu cilvēku skaitu nekā iepriekšējā.
