Andrejs Klementjevs: Reira dīkstāve 12
Izlasot interviju ar labklājības ministru Jāni Reiru (“Latvijas Avīze”, 8. februāris), vēlos paust arī savu redzējumu par nozares problēmām. Jāpiebilst, ka 11. februārī aprit gads, kopš J. Reirs ir labklājības ministra amatā.
Neskatoties uz ekonomikas augšupeju, Latvijas cilvēku nabadzība aizvien palielinās. Viena piektā daļa jeb 424 000 Latvijas cilvēku ir pakļauti nabadzības riskam, respektīvi, viņu ienākumi uz rokas nepārsniedz 318 eiro. Strauji pieaug pensionāru nabadzības risks – 2014. gadā pensionāru nabadzības risks bija 36,7%, bet 2015. gadā tas ir pieaudzis līdz 41,9%.
Taču labklājības ministrs J. Reirs savā gadu ilgajā darbībā nav piedāvājis nevienu vērā ņemamu priekšlikumu, kas varētu uzlabot pensionāru dzīves līmeni. Tā, piemēram, neapliekamais minimums pensionāriem nav palielināts kopš 2006. gada. 2006. gadā vidējā pensija bija ap 150 eiro un valsts budžets bija ap 4,8 miljardiem eiro, savukārt šobrīd vidējā pensija ir ap 290 eiro un valsts budžets vairāk nekā astoņi miljardi eiro, taču neapliekamais minimums pensionāriem nemainīgi ir 235 eiro. Šāda dīkstāve sociālajā sistēmā ir nepieļaujama.
Savā publiskajā komunikācijā labklājības ministrs uzsver, ka sociālajā sistēmā uzlabojumi nav iespējami, ja cilvēki nesaprot to, ka visiem ir jāmaksā nodokļi. Taču pats ministrs ar savu rīcību tieši veicina cilvēku neuzticību mūsu sociālajai sistēmai. Speciālais budžets ir domāts tam, lai cilvēki maksātu sociālās apdrošināšanas iemaksas, bet pēc tam šo naudu saņemtu atpakaļ pensiju un vecāku pabalstu veidā vai krīzes situācijās kā bezdarbnieku vai slimības pabalstus. Cilvēkiem ir jāredz tas, ka viņu samaksātā nauda tiek tērēta konkrētajiem atbalsta veidiem, nevis administrēšanai un ierēdņu aparāta uzturēšanai. Taču labklājības ministrs atbalsta Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras un Nodarbinātības aģentūras finansēšanu no speciālā budžeta.
Aizvien netiek risināts jautājums par mazajām pensijām cilvēkiem ar lielu darba stāžu, ko Saeimas Sociālo un darba lietu komisija plānoja atrisināt caur jauno indeksācijas kārtību, lūdzot sagatavot atbildīgajai ministrijai šo iniciatīvu. Labklājības ministrija to nav izdarījusi un šis jautājums nevirzās uz priekšu jau desmit mēnešus. Ja līdz vasaras sākumam šie priekšlikumi netiks pieņemti, tad indeksāciju nevarēs iekļaut 2018. gada budžeta paketē. Uzskatu, ka šāda rīcība no ministrijas puses ir sabotāža.
Vienlaikus mēs redzam, ka to iestāžu darbs, kas sniedz pakalpojumus sociālajā jomā, nav kvalitatīvs. Piemēram, Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijā (VDEĀK) joprojām pastāv nopietnas problēmas ar personālu un pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem. Taču ministrs saglabā amatā VDEĀK vadītāju, kura profesionālajā darbā ir konstatēti trūkumi un kurš nespēj piedāvāt risinājumus iestādes darba uzlabošanai. Šāda neskaidra ministra rīcība attiecībā uz ierēdņiem, kuri slikti pilda savu darbu, nekādi neveicina iedzīvotāju vēlmi maksāt nodokļus.
Reira kungs savas darbības laikā nepiedāvā uzlabojumus pensionāriem un ģimenēm ar bērniem, kas turpina slīgt arvien lielākā nabadzībā, taču valdība noraida arī visus opozīcijas priekšlikumus, piemēram, kaut nedaudz celt neapliekamo minimumu pensionāriem vai ieviest atraitņu pensijas, kas pastāv visā Eiropā, izņemot Latviju un Bulgāriju. Vai labklājības ministra J. Reira bezdarbība ir apzināta? Vai arī ministra kungs nav piemērots šim amatam?
Visu rakstu lasiet portālā la.lv
