Viņa uzrakstīja vēstuli psihiatrijas un neirobiheiviorālo zinātņu profesoram Džimam B. Takeram, kura adresi atrada tīmeklī. Pēc vairāku nedēļu meklējumiem Takers noskaidroja, ka drūmā paskata vīrietis no fotogrāfijas ir vēl dzīves laikā mazpazīstamais aktieris Mārtijs Mārtins, kura vārds pat nav pieminēts filmas titros. Pēc dažām nedēļām Takers ieradās pie Hammonu ģimenes, taču par savu atklājumu vēl neko neteica. Tā vietā viņš parādīja Raienam četras melnbaltas sieviešu fotogrāfijas, no kurām trīs bija nejaušas, un pajautāja zēnam, vai viņš pazīst kādu no sievietēm. Raiens aplūkoja fotogrāfijas un norādīja uz sievieti, kura viņam likās pazīstama. Tā bija Mārtija Mārtina sieva. Pēc kāda laika Hammoni kopā ar Takeru devās uz Kaliforniju, lai satiktos ar Mārtina meitu, kuru uzmeklēja televīzijas dokumentālās filmas redaktori, kas bija veidojuši filmu par Takeru. 1
Pirms tikšanās ar Raienu Takers aprunājās ar sievieti. Dāma sākumā negribīgi uzsāka sarunu, taču pamazām izpauda aizvien vairāk un vairāk detaļu par savu mirušo tēvu. Daudz kas no viņas teiktā apstiprināja Raiena stāstīto. Raiens sacīja, ka viņš dejojis Ņujorkā. Drīz noskaidrojās, ka Mārtins reiz patiešām bijis dejotājs Brodvejā. Vēl zēns atminējās, ka bijis aģents un cilvēki, ar kuriem viņš strādājis, mainīja savus vārdus.
Patiesībā Mārtins pēc dejotāja karjeras beigām daudzus gadus strādāja slavenajā talantu aģentūrā Holivudā, kas izdomāja radošos pseidonīmus. Tāpat Raiens atminējās, ka viņa vecās adreses nosaukumā bija vārds “rok”. Noskaidrojās, ka Mārtina adrese bijusi Ziemeļu Roxbbury 825-Drive Beverlihilsā. Un patiesība bija arī tā, ka Mārtinam bija trīs dēli, kuru vārdus viņa meita, saprotams, zināja. Taču viņas sastapšanās ar Raienu ritēja visnotaļ saspīlēti. Zēns, kas reiz bija viņas tēvs, lai arī pasniedza viņai roku, tomēr visu sarunas laiku bija kautri aizslēpies aiz mātes muguras.
Vēlāk viņš teica mātei, ka sievietes enerģija ir citāda. Māte paskaidroja, ka tā mēdz notikt: cilvēki mainās, kad izaug. Tad zēns izmisis iesaucās, ka nevēlas atgriezties atpakaļ Holivudā, bet grib palikt tikai viņa pašreizējā ģimenē. Nākamo nedēļu laikā Raiens aizvien mazāk un mazāk runāja par Holivudu. Takers skaidroja, ka tā bieži atgadās, kad bērni satiekas ar to personu ģimenēm, kuri, pēc viņu domām, viņi kādreiz bijuši. “Tas, liekas, apstiprina viņu atmiņas, kas pēc tam zaudē savu intensitāti. Manuprāt, viņi pēc tam saprot, ka neviens no pagājušās dzīves viņus vairs negaida. Dažiem bērniem tādēļ kļūst skumji, bet beigās viņi to saprot un savu uzmanību pilnībā velta tagadnei. Viņi pievērš uzmanību tam, ka viņiem jādzīvo šeit un tagad – un, protams, tas arī ir tas, kas viņiem jādara.”
