Atcerēties sevi 1
Arī mūsdienās daudzi speciālisti cenšas noskaidrot, kas gan patiesībā slēpjas aiz šīs dīvainās idejas. Par vienu no autoritātēm šajā jautājumā uzskatīts amerikāņu psihiatrijas profesors Jans Stīvensons (1918–2007), kurš pierādījumus reinkarnācijas iespējamībai meklēja vairāk nekā 40 gadus. Par sava pētījuma objektiem viņš izraudzījās bērnus, jo viņi ir pakļāvīgāki paņēmieniem, kas atsauc atmiņā iepriekšējās dzīves. Eksperiments sniedza necerētus rezultātus. 1987. gadā psihiatra arhīvos bija savākti vairāk par 3000 iespējamo reinkarnācijas gadījumu aprakstu. Sākot šo projektu, pats pētnieks skeptiski izturējās pret pārdzimšanu un uzlūkoja to tikai kā iespēju, nevis faktu. Taču vairāk nekā puse no viņa savāktajām “iespējamībām” atzītas par zinātniski pierādītiem faktiem.
Par vienu no tādiem faktiem kļuva Raiens Hammons. Zēnam bija četri gadi, kad viņš piepeši sāka spēlēt filmu režisoru. No viņa istabas pastāvīgi atskanēja, piemēram, komanda “Action”. Taču drīz šīs spēles Raiena vecākus padarīja bažīgus. Kādu nakti dēls pamodās pats no sava kliedziena un sāka stāstīt, ka viņa sirds uzsprāgusi, kad viņš reiz bijis Holivudā. Māte vērsās pēc palīdzības pie ārsta, kurš savukārt zēna uzvedību izskaidroja tikai ar nakts murgiem.
Kādā vakarā, kad māte lika zēnu gulēt, viņš piepeši saķēra viņu aiz rokas un noraizējies sacīja: “Mammu, man liekas, ka es reiz biju kāds cits.” Raiens paskaidroja, ka viņš atceras lielu, baltu māju un baseinu. Māja atrodas Holivudā. Raiens stāstīja, ka tad, kad viņš bija kāds cits, viņam bija trīs dēli, un ļoti pārdzīvoja, ka nespēj atcerēties viņu vārdus. Māte bija nobijusies. Izmisusi viņa sāka meklēt informāciju tīmeklī. Bibliotēkā viņa paņēma vairākas grāmatas par Holivudu, cerēdama, ka bildītes spēs dēlam palīdzēt atcerēties. Nevienam citam viņa par to nestāstīja.
Reiz, kad viņi abi kopā ar māti pētīja vienu no grāmatām par Holivudu, Raiens sastinga pie kādas no lappusēm ar melnbaltu fotogrāfiju no 30. gadu filmas “Nakts pēc nakts”. Fotogrāfijā divi vīrieši it kā draudēja trešajam. Viņiem līdzās atradās vēl četri vīrieši. Zēna mātei neviens no vīriešiem nebija pazīstams. Tad Raiens norādīja uz vienu no vīriešiem fotogrāfijas vidū un sacīja: “Hei, mammu, tas ir Džordžs. Mēs kopā filmējām.” Tad viņa pirksti aizslīdēja pie cilvēka uzvalkā fotogrāfijas labajā pusē, kas drūmi raudzījās fotoobjektīvā. “Šis puisis – esmu es, es sevi atradu!”
Raiena māte gribēja uzzināt, kas ir šis cilvēks. Grāmatā par viņu nebija atrodama nekāda informācija. Drīzumā viņa noskaidroja, ka vīrietis fotogrāfijā, kuru Raiens nosauca par “Džordžu”, ir mūsdienās gandrīz aizmirsta kinozvaigzne Džordžs Rafts. Bet kas bija tas cilvēks, kurā viņas dēls atpazina sevi?
