Reinkarnācija. Ko ar to saprot Austrumos, ko mūsdienu Rietumos? 1
Rietumos vārds “reinkarnācija” parādījās aptuveni 19. gadsimta vidū. To veido pieci latīņu vārdi: “re” – atkal, “in” – iekšā, “earn” – miesa, “ate” – nodarīt vai kļūt un “ion” – process. Burtiskā vārda nozīme ir šāda: “nokļūšanas process atkal ķermenī” jeb dvēseles pāriemiesošanās no viena ķermeņa citā.
Bezgalīgais cikls
Neskatoties uz zinātnes atklājumiem, par galvenajiem zināšanu avotiem saistībā ar reinkarnāciju joprojām uzskatāmas dažādas filosofiskas un reliģiskas sistēmas. Šī ideja ir hinduisma un budisma mācības pamatā, taču faktiski tā atrodama gandrīz visās pasaules senajās reliģijās, tostarp, protams, arī salīdzinoši jaunajā kristietībā. Par vispilnīgāko zināšanu avotu šajā jomā joprojām uzskata hinduisma svētos rakstus – Vēdas, kur pārdzimšanas jēdziens cieši saistīts ar karmas likumu, saskaņā ar kuru dzīvas būtnes piedzimšana vienā vai otrā ķermenī atkarīga no tās uzkrātās pieredzes, uzvedības iepriekšējā dzīvē.
Hinduisms pauž, ka pavisam pastāv 8 400 000 dzīves formas, kas ietver cilvēkus, dzīvniekus, augus, minerālus, debesu un elles iemītniekus. Tas, kādā formā atdzims cilvēka dvēsele nākamajā dzīvē, atkarīgs no viņa paša. Saskaņā ar karmas likumu krietna rīcība paredz atlīdzību nākotnē, bet nekrietna – sodu. Hinduisti uzskata, ka dzīva būtne var piedzimt vienā no trim līmeņiem: paradīzes vai elles planētās vai tādā planētā kā Zeme, kas ir kaut kas pa vidu starp paradīzi un elli. Tās visas veido materiālo pasauli, kuru darbina dzimšanu un nāvju ķēde. Īpaši tikumīgas personas var pārdzimt arī garīgās pasaules planētās un vairs nekad neatgriezties “laicīgajā” – problēmu un ciešanu pilnajā – pasaulē un uz mūžīgiem laikiem savienoties ar Radītāju.
Budisms runā par dzīvo radību “riņķošanu” piecos esamības līmeņos: starp elles iemītniekiem, dzīvniekiem, gariem, cilvēciskām būtnēm un debesu iemītniekiem. Tāpat kā tradicionālajā hinduismā jaunu dzimšanu nosaka mirstošā cilvēka pirmsnāves vēlme un karma. Reinkarnācijas process atkārtojas tik ilgi, kamēr dzīvā būtne sasniedz nirvānas līmeni.
Taču arī Rietumos reinkarnācijas ideja nekad nav bijusi sveša. Senajā Grieķijā par dvēseles nemirstību un tās atkārtotu pārdzimšanu bija pārliecināti Sokrats, Platons un Aristotelis. Savukārt Pitagors apgalvoja, ka “redzējis” visas savas iepriekšējās dzīves. Mācībai par dvēseļu pārdzimšanu tāpat atvēlēta nozīmīga vieta mistiskajās jūdaisma tradīcijās. Arī Bībelē, kā pauž virkne pētnieku, pausta dvēseles pārdzimšanas ideja.
Zināms, ka Katoļu baznīca kategoriski noraidīja ticību daudzām dzīvēm un attiecīgi piekoriģēja savus “svētos” rakstus, tomēr rūpīga iepazīšanās ar Bībeles tekstiem vedinot uz interesantām pārdomām. Piemēram, kad galvenais personāžs Jēzus un viņa mācekļi sastapa kopš dzimšanas aklo cilvēku, mācekļi pajautāja: “Rabij! Kurš nogrēkojās – viņš vai viņa vecāki, ka viņš piedzimis akls?” Tāda veida izteikumu Bībelē ir daudz. Kristiešu autoritāte Aleksandrijas Origēns (165–245) bez ierunām atzina reinkarnācijas esamību. Mūsdienu pētnieki uzskata, ka šī ideja pilnvērtīgāk bija sastopama tā dēvētajā pirmscenzūras Bībelē, jo būtībā kristietība atzina pārdzimšanas likumu kopš paša savas pastāvēšanas sākuma, taču – tikai līdz 11. Konstantinopoles koncilam 553. gadā, kad baznīcas vara, izdabājot imperatora Justiniāna politiskajām ambīcijām, izsvītroja no senajiem tekstiem šo mācību un lielāko daļu atklātu tās pieminējumu.
