Reinis Zariņš: Lai jēga no neērtās sēdēšanas divatā uz pusotra beņķa 0
Pēc dažām dienām 28. jūlijā Cēsu festivālā visnotaļ intriģējošs notikums – starptautiski pazīstamā Londonā dzīvojošā latviešu pianista Reiņa Zariņa un mākslinieces Marilēnas Šiltkampas priekšnesumu, kurā sasauksies “Franka, Mesiāna, Ravela mūzika ar audeklu, krāsu un otām”.
– Reini, ar jums saistās interesantas radošas sadarbības – pērnā gada augustā Liepājas mākslas foruma atklāšanā ar koncertizrādi “Gadalaiki” jūs uzstājāties kopā ar dejotāju un horeogrāfu Kirilu Burlovu. Nu Cēsu festivālā solīts vēl kas nebijis – pianista Reiņa Zariņa un holandiešu mākslinieces Marilēnas Šiltkampas priekšnesums. Arī jums tā būs pirmizrāde, vai ko līdzīgu esat radījuši iepriekš?
– Mūsu projektu pašlaik sauc “MusicPaintingLIVE”, kas savā ziņā pasaka priekšā vīziju – tā ir mūzikas gleznošana “dzīvajā”, uz skatuves. Priekšnesuma unikalitāte slēpjas tajā, ka pati gleznošana ir skatuves māksla, kurā tapšanas procesa vērošana ir varbūt pat vēl svarīgāka nekā galarezultāts. Un, pats galvenais, tā ir tieši mūzika pati, ko Marilēna glezno. Mūzikas objektīvais saturs atklāts laika plūdumā, nevis kādu mūzikas iedvesmotu privātu sajūtu vai sapņu vizualizācijā. Protams, Marilēnas risinājums būs neizbēgami subjektīvs, tāpat kā mans mūzikas lasījums. Tomēr mēs pie tā nonākam, meklējot katrā skaņdarbā iekodēto esenci.
– Ko īsti nozīmē būt pianistam brīvmāksliniekam Londonā?
– Vairums manu kolēģu diezgan drīz pēc studijām atrod kādu pusslodzi skolā, varbūt māca privāti un ik pa laikam nospēlē kādu koncertu. Daži no šiem koncertiem mēdz notikt pat tādās zālēs kā Vigmora zāle, tomēr tikai pavisam nedaudzi zina, kā ikdienā šie mūziķi sitas, lai savilktu galus. Citi aizbrauc uz tālākām, klusākām vietām, kur lētāk dzīvot. Kādi no mums meklē jaunus izteiksmes veidus, cenšoties saost, pēc kā būtu pieprasījums. Es zinu tikai divus no vairākiem desmitiem manu Londonas paziņu, kuri tagad regulāri spēlē kā solisti ar orķestriem pa visu pasauli. Tā tas ir visur Rietumos.
– Ja jūsu aģents piedāvātu apmēram tā – ir koncerta producents, kurš vēlas dzirdēt Reini Zariņu spēlējam četrrocīgi ar kādu viņa paša izvēlētu pianistu no Latvijas… Ar kuru no Latvijas pianistiem jums būtu interesanti muzicēt četrrocīgi?
– Neiespējami atbildēt, ne vien tāpēc, ka negribu nevienu izcelt pāri citiem, bet galvenokārt tāpēc, ka mums izcilu pianistu pašlaik tiešām daudz, un katram sava izteikta valoda, turklāt neviens, man šķiet, nerunā kā es, tātad šā vai tā nāktos pamatīgi piešauties vienam pie otra, lai būtu kāda jēga no tās neērtās sēdēšanas diviem uz pusotra beņķa.
Pilnu sarunu lasiet 25. jūlija “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.
