Reinis Jansons: Bērnu pabalstu sistēmas labirintos – tā ir smagnēja un nepārskatāma 1
Autors: Reinis Jansons, “Swedbank” Finanšu institūta vadītājs
Bērna ienākšana ģimenē ir liels notikums, īpaši, ja tas ir pirmais jaundzimušais. Ir virkne lietu, kuras iepriekš vispār nav bijušas aktuālas, bet par kurām noteikti jāparūpējas, – bērna drēbītes, gultiņa, rati un citas lietas. Turklāt pirms bērna nākšanas pasaulē jātiek skaidrībā arī ar finanšu jautājumiem, jo māmiņai jādodas bērna kopšanas atvaļinājumā, kas ietekmē ģimenes budžetu. Varētu šķist, ka šī jau nu ir joma, par kuru jādomā vismazāk. Vai tomēr ne?
Lai nodrošinātu nepieciešamo atbalstu ģimenēm ar bērniem un veicinātu tik nepieciešamo dzimstību, ir ieviesti dažādi valsts un pašvaldību pabalsti. No vienas puses, šķiet vienkārši – brīdī, kad jaunajai māmiņai jādodas atpūtā, lai sagaidītu bērniņu un pēc tā dzimšanas jaundzimušo aprūpētu, ģimenei vajadzētu saglabāt ienākumus, kādi bijuši pirms atvases nākšanas pasaulē. Šķietams risinājums šeit ir pabalsts, kas aizstāj ienākumus, kas zaudēti, esot prombūtnē no darba, un sniedz finansiālo atbalstu ģimenēm bērna pirmajos dzīves mēnešos. Tomēr papildus šim finanšu atbalsta veidam ieviesta arī virkne citu pabalstu, kas gan pastāv līdzās, bet nereti viens otru izslēdz. Kopumā ir seši pabalsti (maternitātes pabalsts divās daļās, bērna piedzimšanas pabalsts, paternitātes pabalsts, vecāku pabalsts, ģimenes valsts pabalsts, bērna kopšanas pabalsts) un divas piemaksas, bērnam piedzimstot, kā arī atsevišķi pabalsti adopcijai, aizbildnībai un bērna pieņemšanai audžuģimenē. Saprotams, lai topošie vecāki tiktu skaidrībā, kurš atbalsta veids atbilst viņu situācijai, parasti nepietiek ar informācijas izlasīšanu Valsts sociālās apdrošināšanas mājaslapā, jo ir dažādas nianses, kas prasa saziņas nepieciešamību.
Jāpiemin, ka papildus pabalstiem vecākiem tiek noteikti arī atvieglojumi par apgādājamajiem, kas samazina iedzīvotāju ienākuma nodokļa bāzi. Tā ir vēl viena dimensija, kas kopumā traucē izprast valsts sniegto atbalstu ģimenēm ar bērniem un nestrādā pietiekami efektīvi. Turklāt ģimenēm ar zemiem ienākumiem nodokļu atvieglojumi nesniedz cerēto atbalstu, jo nereti nodokļu bāze ir mazāka nekā kopējie atvieglojumi par bērniem.
Savā ziņā pretrunīga ir arī situācija, kad bērniņš ģimenē ienāk adopcijas, aizbildnības vai citā ceļā, jo topošie vecāki rēķina, kurš no iepriekš nosauktajiem variantiem būtu finansiāli izdevīgāks. Te jānorāda uz nepilnībām atbalsta sistēmā, jo īstermiņa finanšu ieguvumiem nevajadzētu būt par pamatu ģimenes modeļa veidošanā un atbalstam vajadzētu būt vienlīdzīgam neatkarīgi no bērniņa pieņemšanas veida ģimenē. Izņēmums varētu būt audžuģimenes, kur bērns tiek pieņemts uz laiku, līdz tiek atrasts cits ilgtermiņa risinājums.
Diemžēl, ielūkojoties bērnu un ģimeņu atbalsta sistēmā rūpīgāk, jāteic, ka tā ir smagnēja un nepārskatāma. Gadu gaitā pilnveidojot atbalsta veidus un ieviešot jaunus, tā kļuvusi par mozaīku, kurā ne visi gabaliņi ir ievietoti pārdomāti. To būtu vitāli svarīgi vienkāršot, jo tā tiktu ietaupīts gan vecāku laiks un enerģija, gan arī samazināts administratīvais slogs valsts un pašvaldību pusē. Manuprāt, būtu jātiecas uz vienkāršu divu galveno pabalstu sistēmu, kur viens kalpotu par ienākumu aizstājēju un papildu atbalstu bērna kopšanas atvaļinājuma laikā, bet otrs sniegtu kopējo atbalstu ģimenēm ar bērniem un motivētu veidot kuplākas ģimenes. Turklāt līdzīgi kā Lietuvā arī iedzīvotāju nodokļa atvieglojumus par bērniem, kas aug ģimenē, vislietderīgāk būtu pārvērst pabalstā. Proti, par šo summu samazināt nevis nodokļa bāzi, bet gan izmaksāt to ikmēneša pabalsta veidā. Tādējādi valsts atbalsta apmērs, kas šobrīd slēpjas sarežģītās formulās, kļūtu pārskatāmāks.
