Reinholds Pelše: Latvija riskē iekļūt investīciju strīdā ar Krieviju 0
Autors: Olaines uzņēmēju biedrības valdes priekšsēdētājs Reinholds Pelše
Pēdējā laikā publiskajā telpā izskanējušās ziņas par sen atrisinātu biznesa strīdu reanimēšanu liek domāt, ka ir ļoti ietekmīgi spēki gan Latvijā, gan Baltkrievijā, kas gatavojas būtiskam Krievijas ietekmes pieaugumam kaimiņvalstī.
Apzināta vai neapzināta atkāpšanās no principiem, ka Latvija ir bijusi okupēta, rada jaunus draudus Latvijas ekonomiskajai drošībai.
Iespējams, ka Latvijas politiķu jandāliņš jaunās valdības veidošanā šobrīd aizēnojis ar PSRS laiku praksi pamatoto Latgales apgabaltiesas lēmumu būtībā revidēt Latvijas neatkarības atjaunošanas pamatprincipus un nostāties sabrukušās padomju impērijas pusē.
Pagājušajā gadā pieņemtais ļoti strīdīgais tiesas lēmums piedzīt no Latvijas uzņēmuma “LatRosTrans” par labu Baltkrievijas “Polocktransneft Družba” turpat 67 miljonus eiro tikai pirmajā skatā var šķist kā kārtējā sērija gadiem ilgušajā “naftinieku karu” sāgā.
Taču tā sekas var izrādīties mūsu valstij daudz bīstamākas.
Šajā gadījumā varam runāt ne tikai par augušo austrumu kaimiņu interesi par Latvijas tranzīta uzņēmumiem, bet arī par mūsu iespējām piestādīt PSRS mantiniecei Krievijai pilnu rēķinu par okupācijas radītajiem zaudējumiem, atsakoties no 1991. gada 21.augusta Augstākās Padomes deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu un 24. augusta AP lēmuma par LR valstiskuma ekonomiskā pamata nodrošināšanu.
Nav noslēpums, ka Baltkrievijas ekonomika ir lielā mērā atkarīga no Krievijas energoresursu piegādēm.
Kaimiņvalstī darbojas divas lielas naftas pārstrādes rūpnīcas, bet pašu naftas nav ne tuvu pietiekami, lai nodrošinātu to darbību.
Baltkrievija no cauruļvada „Družba” ik gadu saņem aptuveni 18 miljonus tonnu Krievijas naftas un tās pārstrādes produktu eksports veido būtisku daļu no Baltkrievijas budžeta ieņēmumiem.
Līdz ar to energoresursu piegādes jautājums vienmēr ir bijis būtisks un jūtīgs sarunu priekšmets ar Krieviju.
Vēl nesen Baltkrievija, pārstrādājot Krievijas piegādātos naftu, saņēma papildu peļņu sakarā ar to, ka tā maksāja Krievijas iekšzemes cenu bez muitas nodevām, savukārt eksportēja pārstrādātos produktus jau par pasaules tirgus cenām.
Pēc Krievijā veiktajām izmaiņām par Baltkrievijai piegādātas naftas un tās produktu aplikšanu ar eksporta nodevām, naftas ražotnes rentabilitāti abās valstīs galvenokārt nosaka naftas piegādes (transportēšanas) izmaksas.
Baltkrievijas naftas pārstrādes rūpnīcām lētākais transporta maršruts ir tiešais transports pa naftas cauruļvadu “Družba” no Krievijas.
Oficiālās Baltkrievijas delegācijas laiku pa laikam ierodas arī Latvijā un Lietuvā ar solījumiem atjaunot Baltijas valstu tranzīta biznesu.
Divu Latvijas teritorijā iekonservēto naftas cauruļvadu darbības atjaunošana sākotnēji šķiet lielisks piedāvājums: organizēt naftas piegādes Baltkrievijas rūpnīcām pa cauruļvadiem no Latvijas un Lietuvas ostām.
Tomēr šīs sarunas ir beigušās bez rezultātiem, jo lai naftu sūknētu no ostām Baltkrievijas virzienā, nepieciešama cauruļvada pārstartēšana pretējā virzienā, kas prasītu jaunu sūkņu staciju būvniecību Ventspilī (vai attiecīgi Lietuvas teritorijā).
Saskaņā ar vispieticīgākajām publiski izskanējušām aplēsēm investīciju izmaksas vecā cauruļvada restartēšanai Latvijas teritorijā varētu vismaz 100 miljoni eiro, kas jau ir salīdzināmas ar jauna cauruļvada būvniecības izmaksām( bez zemes iegādes).
Darbu veikšanai varētu būt nepieciešami vismaz divi gadi, turklāt pat maksimālā caurlaides jauda nebūs spējīga nodrošināt Baltkrieviju ar visu tai nepieciešamo gada naftas apjomu.
Baltkrievijas puse vairākkārt paudusi viedokli, ka pašlaik tā apsver iespēju piegādāt pa cauruļvadu no Ventspils puses ne vairāk kā 1–1,5 miljonu tonnu naftas gadā, kas ir nepietiekami, lai nodrošinātu cauruļvada pastāvīgu darbību un uzturēšanu, nemaz nerunājot par veikto investīciju atdevi.
Nozares eksperti lēš, ka ņemot vērā pašreiz zemo naftas pārstrādes rentabilitāti, papildu uzcenojums pie šāda prognozējamā apjoma var padarīt Baltkrievijas naftas pārstrādi par pilnīgi nerentablu.
No malas raugoties atliek secināt, ka Baltkrievijas pusei, vadot sarunas par reversu naftas piegādi pa cauruļvadu no Ventspils, iespējams nemaz nav reālas ekonomiskas intereses par šādām piegādēm un aktivitātes šādas teorētiskas alternatīvas iespējas uzturēšanai tiek izmantotas sarunās ar Krievijas pusi.
Var pieļaut iespēju, ka baltkrievi strīdu ar Latvijas uzņēmumu par tehnoloģiskās jeb t.s. bufernaftas piederību un sekojošām pretenzijām uz Latvijas teritorijā esošo cauruļvadu uztur un izmanto savā spēlē ar lielo kaimiņu austrumos.
Jo ir skaidrs, ka tiklīdz tiks galīgi nolemts, ka tehnoloģiskā nafta piederējusi Baltkrievijas uzņēmumam, loģiski sekos tiesvedība par pienākumu kompensēt Latvijas pusei šīs naftas uzglabāšanas izmaksas.
Ņemot vērā uzglabāšanas laiku, prasītās kompensācijas apjoms var pat pārsniegt strīdīgās naftas vērtību.
Bet varbūt iespējams arī cits variants?
Proti, ietekmīgi uzņēmēji un politiķi Latvijā un Baltkrievijā pieļauj iespēju, ka naftas tranzīts nākotnē varētu tikt atjaunots, Baltkrievijai cieši “integrējoties” Krievijā un tāpēc jāzondē un jāizmēģina iespējas jau laicīgi pārņemt savā kontrolē pastāvošo tranzīta infrastruktūru?
Un tieši šajā kontekstā Latgales apgabaltiesas nolēmumi par tehnoloģiskās naftas piederību Baltkrievijas pusei iegūst pavisam citu nozīmi.
Jo, ņemot vērā teorētisku iespēju ar tiesas spriedumu izveidot pašreizējam cauruļvada īpašniekam nesamērīgu parādu, ir iespējams iegūt kontroli pār cauruļvadu.
Lai gan būtībā cauruļvads ir tikai zemē ierakta dzelzs “truba”, un arī termināls, kuram tā ir pievienota Ventspils ostā, pieder SIA “Ventspils nafta”, mēs aizmirstam par trešo, Krievijas pusi.
Krievi var “atcerēties”, ka šo apstrīdēto tehnoloģisko naftu Baltkrievijas uzņēmumam savulaik ir nodevis mātes uzņēmums Krievijā, tāpat arī viena trešdaļa “atņemtā” cauruļvada ir piederējusi Krievijas uzņēmējiem.
Latvija riskē iekļūt investīciju strīdā ar Krieviju pat gadījumā, ja nākotnē veidojas Krievijas un Baltkrievijas valstu tuvināšanās savienībā. Respektīvi – zaudēt divkārt.
Vērtējot Latgales apgabaltiesas pieņemtā lēmuma politisko aspektus, vēl varam ieklausīties Satversmes tiesas priekšsēdētājas Inetas Ziemeles aģentūrai LETA teiktajā, ka pagaidām tiesu praksē nav bijusi atkāpšanās no principa, ka Latvija ir nelikumīgi okupēta un no tā izrietošajām sekām.
Tieša analoģija ar spriedumiem saimnieciskajos strīdos par PSRS mantojumu var būt lietas par Latvijas pilsonības jautājumiem.
Der ieklausīties arī brīdinājumā, kuru “Latvijas Avīzei” ir izteicis juridisko zinātņu doktors, asociētais profesors starptautiskajā publiskajā tiesībās Londonas universitātes koledžā Mārtiņš Paparinskis.
1990. un 1991. gadā no konstitucionālos un starptautisko tiesību viedokļa notika nevis neatkarības “pasludināšana”, bet gan neatkarības “atjaunošana”, no kā izriet kardināli atšķirīgas sekas attiecībā uz Latvijas teritorijā esošo īpašumu konstitucionālo un starptautisko tiesību izpratnē.
Tiesas skaidrotais spriedums ir būtiski kļūdains, jo nonāk pretrunā fundamentālām Latvijas konstitucionālo tiesību normām un Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām, it īpaši attiecībā uz kontinuitātes doktrīnu, kas ir atskaites punkts Latvijas teritorijā esoša īpašuma statusa vērtēšanai, norāda M.Paparinskis.
Mūsuprāt, līdz ar to Latvija savā nākotnes prasībā par okupācijas seku atlīdzināšanu uzreiz varēs rēķināties ar vairāku simtu miljonu eiro pretprasību no Krievijas.
Krievijai tikai jāatrod iztapīgi sabiedrotie Latvijas politiskajā elitē vai tiesu sistēmā, kuri palīdzēs pierādīt, ka vissavienības uzņēmumu vai citu padomju iestāžu iekšējie dokumenti ir starptautiski līgumi, kas uzliek neatkarīgajai Latvijai jelkādus pienākumus.
Šādi mēs paši savā valstī radīsim pārsteidzošu precedentu, pēc kura daudzi Krievijā veidos rindas arhīvos, lai meklētu vecos padomju līgumus vai rīkojumus, kas ļaus pieteikt tiesības arī uz citiem Latvijas aktīviem, piemēram, kādu labi pelnošu farmācijas uzņēmumu, kuru saknes var meklēt PSRS laikos.
Vai tas nozīmēs jaunas, šoreiz ekonomiskās okupācijas sākumu?
Šādā ietvarā es arī lūkojos uz notiekošo kādā citā uzņēmumā, “Olainfarm”. Ja nu tur notiekošais haoss ir kāda programmēts?
