“Reiboņi, tirpas rokās un kājās. Nevarēju vairs nostāvēt. “Covid-19 pacienta Austra stāsts 10
Lai gan lielākā daļa Covid-19 slimnieku izveseļojas pašu spēkiem – mājās, arvien pieaug to cilvēku skaits, kuriem nepieciešama mediķu palīdzība. Augsta temperatūra, fiziski neciešamas sāpes un ķermeņa tirpšana – ar šādām slimības izpausmēm sastapies 40 gadus vecais Austris. Viņš joprojām turpina cīņu ar vīrusa atstātajām sekām, vēsta “TV3 ziņas”.
Pirmie simptomi Austrim parādījās darba vietā. Drudzis, neliela temperatūra, galvassāpes, kaulu laušana: “Saslimu droši vien no sievas. Nevis droši vien, bet – noteikti. No sievas, ģimenē. 5. novembrī es sajutos slikti darbā… Nu, cik slikti – bija aukstuma sajūta, konstatēju temperatūru. Sapratu, ka ir jāiet mājās, ka tas nav pareizi, staigāt apkārt ar temperatūru šādā laikā.”
Pēc četrām dienām, ziņojot ģimenes ārstam, ka bez paaugstinātas temperatūras, kaulu laušanas, stiprām galvassāpēm un iesnām, pazudusi arī oža, Austri pieteica Covid-19 testam. Nākamajā rītā tas izrādījās pozitīvs.
Gribēju kakao iedzert, bet tur nekā nav. Iedomājieties, kakao – forša smarža taču, uzmundrinoša. Bet nē nav, nekā nav. Temperatūra kopš tā 5.novembra bija neliela, 37,4. Bet bija stipras sāpes. Lai ar tām sāpēm cīnītos, dzēru paracetamolu. Bet temperatūra ar katru dienu pieauga. Es it kā mēģināju palaist bišķi vairāk, jo organismam ir jācīnās. Nevar jau visu laiku to temperatūru dauzīt lejā. Bet tajā dienā, kad bija īsti slikti, dienu vai divas iepriekš, bija tā – galvas sāpes bija pārgājušas pilnīgi. Nebija vairs sāpju, nebija. Temperatūru es varēju mierīgi izturēt, lauza kaulus, bet nu tu cilvēks ņem guli svīsti un viss. Temperatūra bija 39 kaut kas, 39,2. Vairāk es nelaidu,” stāsta Covid-19 slimnieks.
Nedēļu pēc pirmo simptomu parādīšanās – piektdien, 13. novembrī, Austrim kļuva sliktāk. Reiboņi, tirpas rokās un kājās. Austris saka – nevarēju vairs nostāvēt.
“Es piecēlos, lai padzertos un tad man sagriezās galva un migla gar acīm. Tas notika baigi strauji, ļoti strauji. Sākumā nesapratu, kas un kā, gribēju zvanīt ģimenes ārstam, bet, kad sazvanīju, sapratu, ka es īsti vairs ar viņu parunāt nevarēšu. Atdevu sievai telefonu un biju jau gar zemi. Kad mani atveda, uzreiz uztaisīja datortomogrāfiju plaušām, kardiogrammu, paņēma asins un urīna analīzes, uzlika sistēmas. Es biju satraucies, visu neatceros, bet sapratu, ka uzreiz arī antibiotikas iedeva un zāles sirds stiprināšanai. Man rokas un kājas bija pilnīgi, pilnīgi aukstas, šausmīgi nosalušas. Man ilgi vēl tirpa un sāpēja. Ļoti nepatīkama sajūta.”
Austris Ziemeļkurzemes slimnīcā ārstējās 10 dienas. No rītiem viņš jūtas labi, vakara pusē pieaug temperatūra, uznāk vājums. Lai arī vīruss ir pievārēts, viņam atklāta pneimonija.
Īsi pēc sarunas, Austris saņēma ziņu, ka dosies mājās – plaušu karsoni ārstēt ģimenes ārsta uzraudzībā. Atskatoties uz pēdējās nedēļās piedzīvoto, Austris vēlas nodot vēstījumu arī citiem – ievērot drošības pasākumus.
Šajā gadījumā tikai apzinīgas prasību ievērošanas dēļ, viņš neinficēja nevienu no kolēģiem.
