Rēgu sonāte Čehova “Ķiršu dārzam” 0
Liepājas teātris 14. jūnijā režisores Ditas Lūriņas vadībā skatītājiem piedāvā pēdējo šīs sezonas jauniestudējumu – Antona Čehova lugu “Ķiršu dārzs”. Pie iestudējuma tapšanas strādā arī viesi no Maskavas – komponists Dmitrijs Marins un horeogrāfs Aleksandrs Ļimins. Ar aktieriem strādā arī “slackline” treneris Uģis Čakars. Lai radītu nepieciešamo atmosfēru, izrādē skanēs arī dziesmas ar Knuta Skujenieka vārdiem Olgas Pētersones tulkojumā krievu valodā.
“Ķiršu dārzs” – tas ir stāsts par aizejošo laikmetu un neizbēgamo progresu; par zudušo paaudzi – muižniekiem un viņu dzīvesveidu, kas varētu būt ideālā harmonijā starp materiālo pasauli un garu, tradīcijām un attīstību, dabu un cilvēku. Un tomēr izrādās utopija, no kuras tik grūti atvadīties…
“Ķiršu dārzs” ir viena no tām autora lugām, kuru vismaz pēc nosaukuma atpazīst lielākā daļa skatītāju, līdz ar to arī par lugas tēliem mūsu iztēle jau ir saveidojusi savu personisko mītu. Tad nu šie rēgi līdīs ārā no putekļainām pažobelēm, lai vēl vienu reizi satiktos un paklimstu kopā pa ķiršu dārzu, kurš kārtējo pēdējo reizi uzziedēs.
Par to, kas viņai un viņas komandai ir “Ķiršu dārzs”, atklāj režisore D. Lūriņa: “Par laikmetu maiņu, kas ik pa brīdim notiek. Par to brīdi, kad jūti, ka zemes plātnes zem tevis sakustas un tu gaidi – kas nu būs. Taču Čehova “Ķiršu dārzs” ir iestudēts tik daudz reižu, ka šķita – viss jau ir bijis! Līdz, kārpoties tādā kā atpakaļgaitā un meklējot visam pirmsākumu, es sapratu, ka Čehova radītie tēli mūsu kultūruzslāņojumā ir kļuvuši par tādiem kā rēgiem greizajos spoguļos!
Čehova tēli izgaist, jo tiešās saiknes ar tiem mums vairs nav, taču mums ir neskaitāmi priekšstati un asociācijas ar jau redzēto, tāpēc no citātiem mēs šoreiz nekautrējamies, bet tos cenšamies izcelt.
Antons Čehovs raksta “Ķiršu dārzu”, kad viņš mirst. Un ar viņu nomira vesels laikmets.
Tāpēc šķiet, ka šī luga ir Čehova garīgās pasaules kopsavilkums. Tieši tāpēc mēs citējam to laiku aiz mīlestības un cieņas pret to.”
Režisore radošajā komandā aicinājusi arī scenogrāfu Aigaru Ozoliņu, kostīmu mākslinieci Lieni Rolšteinu, gaismu mākslinieku Mārtiņu Feldmani, grima mākslinieci Ivandu Šmiti. Lomās – Inese Kučinska, Everita Pjata-Gertnere, Signe Dancīte, Leons Leščinskis, Agnese Jēkabsone, Edgars Ozoliņš, Kaspars Kārkliņš, Viktors Ellers, Karīna Tatarinova, Rolands Beķeris, Sandis Pēcis, Gatis Maliks, kā arī Mārcis Kupčs vai Patriks Parfjonovs.
“Pirmo reizi esmu situācijā, kad veidoju izrādi kopā ar aktieriem, kurus nepazīstu. Tā man ir jauna pieredze. Aktieru ansamblis ir kā putna bērni, kas jābaro – ar garīgo maizi. Vajag iedot milzīgi daudz intelektuālās un emocionālās informācijas, lai aktieris varētu sākt strādāt. Un kas ne mazāk svarīgi, viņi ir jāiedvesmo un jāaizrauj ar ideju.
Sākuma mēģinājumos, kamēr nebija pievienojusies vēl pārējā radošā komanda, vislielākais izaicinājums bija atrast, kā vienai viņus visus pabarot.
Bet vispār man ir prieks, jo liekas, ka lēnām Čehovs veras mums vaļā, tekstam pieejam ar lielu pietāti un cenšamies būt ļoti jūtīgi,” stāsta režisore, kura devusi iestudējumam žanrisko apzīmējumu – rēgu sonāte.
