Māris Antonevičs: “Iedomājieties, ja Vācijā tiesas zālē uz sienas būtu Himlera portrets…” Navaļnija tiesa ar čekistu fonā 22
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Seriāla cienīgajā pretstāvē “Navaļnijs pret Putinu” notikumi risinās ļoti strauji, un jauns pavērsiens jau seko ne pa mēnešiem vai nedēļām. Vispirms Navaļnija atgriešanās Maskavā, pretēji šaubām, vai tas ir pareizais lēmums tieši šobrīd.
Visi varēja pārliecināties, ka netālu no Maskavas lidmašīna gaisā sāk mest neparastas cilpas, tad pēkšņi maina kursu un galu galā piezemējas nevis plānotajā Vnukovas, bet gan citā – Šeremetjevas – lidostā.
Tālāk Navaļnija aizturēšana, tiesa, izolators… Šķita, ka nu šim stāstam sekos neliela pauze, bet izrādījās, ka viss iepriekšējais ir bijusi tikai “iesildīšanās” īstajai sērijai – satriecošam atklājumam par grezno Putina pili pie Melnās jūras un milzīgu korupcijas shēmu, kas radīta, lai to varētu uzcelt.
Tomēr ir vērts pakavēties arī pie sīkākām detaļām. Viena no tām – tiesa (ja tā to var nosaukt), kurā tika paziņots, ka Navaļnijam piespriests 30 dienu arests. Sēde notika diezgan savdabīgā “tiesas zālē”, par kuru kalpoja Piemaskavas Himku rajona policijas iecirknis.
Himkos atrodas Šeremetjevas lidosta, tāpēc Kremļa opozicionārs pēc aizturēšanas uzreiz tika nogādāts tuvākajā iecirknī, un acīmredzot, lai netērētu laiku, turpat arī steigā notiesāts. Taču vērīgi cilvēki uzreiz ievēroja melnbaltu foto stendā, kas karājas pie sienas šajā telpā, – faktiski pagātnes rēgu. Ar aizdomīgu un cietu skatienu uz Navaļniju no mugurpuses raudzījās Henriks Jagoda.
Turklāt Jagoda šo nosaukumu ne tikai saņēmis mantojumā, viņš tiešām bija viens no “VČK” (Viskrievijas Ārkārtas komisijas cīņai ar kontrrevolūciju, spekulāciju un sabotāžu krieviskais saīsinājums) vadošajām amatpersonām 20. gados – vēl līdz 1922. gadam, kad tā tika iekļauta jaunveidotās struktūras NKVD (Iekšlietu tautas komisariāts) sastāvā, bet vēl vēlāk – 1956. gadā – kļuva par KGB (Valsts drošības komiteja).
Aktīvais Staļina atbalstītājs izveidoja labu karjeru, un vēsturē viņa vārds pirmkārt saistās ar tā saukto Gulagu jeb koncentrācijas nometnēm, kurās tika ieslodzīti gan kriminālnoziedznieki, gan politieslodzītie. Jagoda ne tikai piedalījās nometņu sistēmas veidošanā, bet arī izdomāja veidus, kā izmantot viņus vergu darbos.
Pirmkārt, tas saistīts ar bēdīgi slaveno Baltās–Baltijas jūras jeb Belomora kanālu. Lai gan, pēc oficiālām ziņām, tā celtniecības laikā gāja boja 12 300 ieslodzīto, tiek lēsts, ka īstais skaits ir desmit vai pat divdesmit reižu lielāks.
Uz celtnes bija novietota milzīga 30 metrus liela zvaigzne, kuras centrā atradās Jagodas krūštēls, bet 1933. gadā, pēc kanāla pabeigšanas, pa to kā pirmais devās tvaikonis ar zīmīgu nosaukumu “Čekists”.
Ar šo uzdevumu gan viņš laikam tik labi galā netika, tāpēc 1937. gadā tika atstādināts no amata, izslēgts no partijas, bet drīz vien pats apvainots par mēģinājumu noorganizēt “trockistiski-fašistisko apvērsumu” un viņam piespriests nāves sods. Viens no tiem piemēriem, kad Staļina režīma bende pats kļūst par tā upuri.
Lūk, tāds aizraujošs stāstiņš. Žurnālists Leonīds Parfjonovs bija paudis savu neizpratni – kā kaut kas tāds var būt, kā tas vispār iespējams: “Tas ir kaut kas ellīgs. Iedomājieties, ja sēde notiktu Vācijā un tur aizmugurē uz sienas būtu Himlera portrets. Kā Vācijas Iekšlietu ministrijas vēstures daļa…”
Putina Krievija, protams, nav Staļina un Jagodas Krievija un, visticamāk, tos “augstumus” nesasniegs, tomēr tas, ka tur arī šodien, tāpat kā 30. gados, tiek meklēti “spiegi” un “ārvalstu aģenti”, liecina, ka virziens ir tas pats.
Vēl pirms Navaļnija ierašanās pēkšņu slavu Krievijā bija ieguvis kādas ieskrietuves īpašnieks, kurš to nosaucis Staļina vārdā. Tajā piedāvāts iegādāties šaurmu, kuru pagatavotu čekista formastērpā ģērbts pārdevējs. Nekavējoties sekoja sašutums, un tiešām – drīz vien iesaistījās varas iestādes un “bodīti” nācās aizvērt.
Tas mūsdienu Krievijā ir īstais noziegums.