– Vēl viens interesants paziņojums bija Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas apgalvojums intervijā laikrakstam “Vesti”. Viņa, atsaucoties uz valdības pasūtītu aptauju, paziņoja, ka neesot nekādas sabiedrības sašķeltības. Turklāt viņai pašai kategoriski nepatīkot vārds “integrācija”. Mums nevienu nevajagot integrēt, mēs visi šeit dzīvojot ar vienādām interesēm. Tas liek uzdot jautājumu – kādēļ tad par integrāciju tiek runāts budžetā? Starp citu, cik tad īsti lieli tēriņi valsts budžetā nākamgad paredzēti integrācijas mērķiem? 33
– Uz šo jautājumu būs ļoti grūti atbildēt, jo budžeta tapšanas process ir ļoti neloģisks. Arī mums, opozīcijas deputātiem, ir daudz jautājumu, kas diemžēl palika neatbildēti. Ilustrēšu jums, kā notika budžeta apspriešana Budžeta komisijā. Atnāca finanšu ministrs Jānis Reirs un nolasīja no lapiņas tekstu. Pēc tam deputāti sāka uzdot jautājumus par to, ko viņš nupat bija nolasījis, bet finanšu ministrs tikai sarka un nespēja atbildēt. Par nožēlu arī ierēdņi nespēja atbildēt pat uz vienkāršiem, saturiskiem jautājumiem. Diemžēl budžeta sastādītāji to uztver tikai kā matemātisku uzdevumu ar mērķi iekļauties likumā noteiktos cipariskos rāmjos, nevis skatot jautājumus pēc būtības. Tādēļ tas viss, ko runājam par aizsardzību, par integrāciju, saturiski ir brāķis. Piemēram, premjere intervijā paziņo: “Līdz 2018. gadam mēs iedevām 30 miljonus glābējiem. Ko par tiem izdarīt – tā jau ir iekšlietu ministra atbildība.” Sak, es tur sadalu naudu un vairs neko neprasiet. Tā vietā lai uzņemtos atbildību, veidotu kopīgu politiku, kopīgu ainu par to, kā Latvijai būtu jāizskatās pēc četriem gadiem. Nožēlojami!
