– Šī politiskā telpa vēl vairāk cieš no kā cita. Pēdējā laikā no valdības pārstāvjiem saņemam vairākus signālus par iespējamu kažoku mainīšanu uz otru pusi. Paskat – ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs paziņojis, ka esot pamats runāt par Krievijai piemēroto sankciju mīkstināšanu. Un visi izliekas, ka Ukrainā un ap to notiekošo neredz. 33
– Jūsu bažas par stingras nostājas trūkumu koalīcijā varētu būt pamatotas. Starp citu, mēs arī frakcijā apspriedām jautājumu par prezidenta iespējamo došanos uz Maskavu, lai atzīmētu tā sauktās Uzvaras dienas svinības. Mūsu frakcijas nostāja ir stingra – prezidentam 9. maijā nav jābrauc uz Maskavu! Tikšanās laikā mēs šo nostāju viņam nodevām personīgi.
Mani tiešām mulsina, ka valsts amatpersonas izvairās runāt par ģeopolitiskās situācijas pārmaiņām, kas Latviju skar ļoti tiešā veidā. Līdz 2006. gadam vēl varēja dzīvot ilūzijās par Krievijas tuvināšanos Eiroatlantiskajām struktūrām – bija uzsākta sadarbība ar NATO un Eiropas Savienību, bet Krievija izlēma iet citu ceļu un attiecībās ar Rietumiem uzvedās arvien izaicinošāk, tostarp ignorējot noslēgtos nolīgumus un veidojot savu alternatīvu – Eirāzijas Savienību. Karš Gruzijā 2008. gadā bija nepārprotams signāls par kursa maiņu. Tagad – Ukraina.
Diemžēl mūsu politiķi joprojām izturas tā, it kā 2008. gadā Gruzijā un 2014. gadā Ukrainā nekas nebūtu noticis, it kā attiecībās ar Krieviju valdītu atkusnis. Nav nekāda atkušņa! Latvijas amatpersonām sava attieksme jāpauž stingri un nelokāmi! Savukārt mūsu aizsardzības budžetam pašreizējā situācijā vajadzētu būt 4% no IKP, bet tā vietā ir tikai 1%. Protams, mums nepieciešams sabiedroto atbalsts, bet, lai mēs to saņemtu, mums jāizpilda savi mājasdarbi. Neformālās sarunās sabiedroto politiķi un viedokļu līderi mums pārmetoši jautā: “Draugi, ko jūs darāt? Kādēļ nedomājat par savu aizsardzību? Kāpēc mūsu nodokļu maksātājiem un karavīriem jāaizsargā Latvija, ja jūs paši neesat gatavi to darīt?”
