Foto – Andris Grīnbergs

Jau rīt un parīt ar vērienīgu atklāšanas koncertu divās daļās Rēzeknē durvis vērs Latvijas pirmā reģionālā koncertzāle jeb, kā to nokristījuši paši jaunās būves saimnieki, – Latgales vēstniecība “Gors”. Tas būs pirmais pieturas punkts reģionālo koncertzāļu būvniecības maratonā ar nākamajām pieturām Cēsīs un Liepājā.

Lasītākie

Kokteilis

Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot

Kokteilis

Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5

Veselam

Liekie kilogrami neatkāpjas ne pa kam? 4 pazīmes, ka jūsu vielmaiņa nedarbojas pareizi

Lasīt citas ziņas

Taču līdz ar pamatotu lepnumu par paveikto pašmāju kultūras ļaudis raugās vērienīgo projektu nākotnē, arī zīmējot jautājumu pilnu ainu – vai skaistās būves izdosies piepildīt ar kvalitatīvu saturu? Koncertzāļu saimnieki teic – ilgtermiņa risinājums jārod jau tuvākajā laikā.

Spirdzinošs malks 
attīstībai

Pirms septiņiem gadiem Kultūras ministrija (KM) lēma par piecu jaunu reģionālo koncertzāļu būvniecību. Nu baudām pirmos taustāmos darba augļus – Austrumlatvijas koncertzāles skaistā celtne, kurā mājvietu radušas ne tikai divas jaunas akustiskās koncertzāles, bet arī telpas pašdarbības kolektīviem un atpūtai, jau gaida savus apmeklētājus Rēzeknes Atbrīvošanas alejā. Mūzikas profesionāļi vienbalsīgi atzīst – šis ir notikums, kas ilgtermiņā izmainīs ne vien reģiona, bet arī visas Latvijas mūzikas un kultūras dzīvi.

Avots: Kijiva pēc krievu trieciena ar jauno raķeti strādā pie sistēmu THAAD iegūšanas

Pēteris Apinis: Par padomēm sociālistiskās Latvijas PSR un eiropeiskās mūsdienu Latvijas laikā

Kokteilis

FOTO. “Pamazām viss iet uz augšu…” Lelde Ceriņa dalās laimē – viņa uzsākusi jaunas attiecības

Savukārt vietējie teic, ka ēka un tās infrastruktūra – stāvlaukumi, strūklakas, celiņi, pieeja upei, rekon-struētais Festivāla parks, gājēju iela un radošo pakalpojumu centrs “Zeimuļs” – radījuši pilnīgi jaunu Rēzekni.

“Gora” mākslinieciskā vadītāja Ilona Rupaine priecājas: “Ienākot koncertzālē, ir sajūta, ka esi Eiropā un šī Eiropa pieder mums. Tas, kas pašlaik notiek Rēzeknē, ir pozitīvs un laikmetīgs process. Esam piesaistījuši koncertzālē jaunus darbiniekus gan no Rīgas, gan Latgales reģiona. Koncertzāle dod jaunu cerību, ka reģions un Rēzekne attīstās, ka nevajag braukt prom.”

“Lielākais lepnums ir par Latgali,” teic Diāna Zirniņa, SIA “Austrumlatvijas koncertzāle” vadītāja. “Varbūt, no malas raugoties, šķiet, ka ir neprāts celt tik milzīgu objektu reģionā ar sociālām problēmām. Tomēr lepojamies, ka tagad Latgalē ir vieta, kur atbraukt, lai redzētu gan profesionālus mūziķus, gan izklaides māk-
sliniekus labskanīgā sniegumā. Ja atradīsies līdzekļi, šī būs arī vieta, kur uzstāties Rēzeknes mūzikas vidusskolas bērniem un jauniešiem, izjūtot lielu skatuvi. Ēka noteikti ceļ latgaliešu pašapziņu.”

Taču skaidrs, ka, atklāšanas svētkiem izskanot, koncertzāles saimniekiem būs nopietni ko padomāt par projekta saimniecisko un saturisko pusi, kurai jābūt gan augstvērtīgai, gan interesantai auditorijai. Jārauga, lai īstenotos mērķis – profesionālās mākslas pieejamība reģionā, bez kura varenais kultūras kuģis, ko vietējie Rēzeknes upītes plūdu laikā jokojot iesaukuši par “titāniku”, tirgus diktēts, varētu nogrimt dažāda rakstura komercpasākumu, piemēram, tuvējo austrumu kaimiņu estrādes šovu rasolā.

Noturēt latiņu augstu

Rēzeknieši vēlas kvalitātes latiņu turēt augstu, nedzenoties tikai pēc peļņas. Tiesa, vienas kamerorķestra programmas sagatavošana un pasniegšana ir dārga, ap deviņiem tūkstošiem latu, ko vietējais biļešu pircējs ar savu maciņu, visdrīzāk, nenosegs. Tādēļ, ja ir vēlme klausītājam dāvāt profesionālu orķestru, koru, kameransambļu, operas solistu, bet vēl jo vairāk – jaunus sacerējumus vai latviešu kamermūziku, ir jādomā par papildu atbalstu.

“Saprotot, ka labas lietas maksā labu naudiņu, tomēr centīsimies atvest tās uz Rēzekni, lai cilvēki tiešām bauda ko ļoti vērtīgu un skaistu,” sola I. Rupaine.

Vasarā notiks koncertzāles “iesildīšanas” pasākumi, bet jau tagad nodomu protokolu līmenī aktīvi top nākamās sezonas programma ar startu septembrī. Iecerēts, ka nopietnās mūzikas koncerti, tajā skaitā džezs, kamermūzika un lielo kolektīvu uzstāšanās, veidos vismaz 60 procentus programmas. Nodomu protokoli slēgti ar Latvijas Nacionālo operu, Latvijas Radio kori, Valsts akadēmisko kori “Latvija”. Rēzeknē viesosies Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ar bērnu programmu, notiks tradicionālās Rēzeknes baroka mūzikas dienas, dzejas dienas un rēzeknieša Jāņa Ivanova mūzikas dienas. Plānots, ka viesosies Jaunais Rīgas teātris un Rīgas Krievu teātris, kā arī laikmetīgās dzejas izrādes. Līdztekus sāktas sarunas ar populārās mūzikas producentu kompānijām gan no Krievijas, gan Rietumeiropas.

“Mūsu mērķis ir sabalansēt profesionālo sadaļu un plašizklaides sadaļu, kas dotu ieņēmumus, ar kuriem mēs varētu nodrošināt profesionālo. To, ko nopelnīsim, ieguldīsim saturā,” saka D. Zirniņa. Svarīga nav tikai augstā māksla, bet arī iespēja nodrošināt ar skatuvi vietējos amatierkolektīvus, radošos cilvēkus un mūzikas vidusskolas audzēkņus.

Trūkst 
ilgtermiņa scenārija

Pašlaik Rēzeknes koncertzālei atvēlēta pašvaldības dotācija – 200 000 latu. Ar to plānots segt dārgos komunālos maksājumus, daļēji – personāla atalgojumu un saturu. Pārējo programmas satura daļu paredzēts segt no Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) kamermūzikas un reģionālo kultūras programmu konkursu finansējuma, sponsoru līdzekļiem, kā arī pašu ieņēmumiem no biļešu pārdošanas un telpu nomas.

VKKF šā gada otrajā konkursā gan apstiprināts tikai viena projekta finansējums – 15 000 latu koncertu un izrāžu cikla rīkošanai. Koncertzāles vadītāji raizējas par nākotni, jo projektu konkursa sistēma – piešķirs, nepiešķirs – rada nenoteiktību. D. Zirniņa uzsver, ka noteiktību ieviestu reģionālo koncertzāļu mērķprogramma VKKF paspārnē.

“Tādiem projektiem kā koncertzāle jēga ir vienīgi tad, ja tie ir valsts kultūrpolitikas sastāvdaļa, ne tikai uzbūvējot, bet arī tālāk uzturot tās dzīvas,” ir pārliecināts arī Juris Žagars, topošā Vidzemes mūzikas un kultūras centra projekta vadītājs. Viņa versija – koncertzāļu finansējuma naudai jābūt iezīmētai, strikti nodalītai un definētai vai nu VKKF vai KM budžetos, ar nosacījumu, ka jāatskaitās par izlietojumu adekvātam mērķim.

Cēsu Vidzemes mūzikas un kultūras centrā sākt koncertdarbību plānots nākamā gada maijā. Taču J. Žagars zīmē dramatisku scenāriju – bez skaidras valsts atbalsta programmas, mazākais, 150 tūkstošiem latu, Cēsu koncertzāle nevarēs darboties, ar pašreizējo finansējumu ir iespējams nodrošināt labākajā gadījumā atklāšanas koncertu. Cēsu pašvaldība uzņēmusies segt izdevumus, kas saistīti ar visu amatiermākslas kolektīvu izvietošanu un darbību jaunajās telpās, 20 procentus telpu nodos Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas rīcībā, pārējo aizņems komerciālas telpas, amatiermākslas un profesionālās māk-slas telpas.

J. Žagars piebilst, ka šādos apstākļos koncertprogramma ir “zināma blefošana”, seguma tai nav, taču orķestri un solisti nākamā gada maijam jālīgst jau tagad.

Citu ceļu toties grasās iet Liepājas koncertzāle, kuras atklāšana iecerēta 2016. gadā. Kā stāsta projekta vadītājs Ints Dālderis, jau ēkas būvniecības plānā iekļauti satura finansēšanas risinājumi. Valsts dotācija nedz ēkas uzturēšanai, nedz satura nodrošinājumam nebūs nepieciešama, jo koncertzāle funkcionēs kā koncertu apkalpotāja. Šādi rīkojas lielākā daļa starptautiska mēroga koncertzāļu. Ēka dos paspārni apakšīrniekiem – Liepājas simfoniskajam orķestrim, kurš ēku piepildīs ar savu programmu, kā arī Liepājas mūzikas vidusskolai, pašvaldības finansētiem amatiermākslas kolektīviem.

Valsts atbalsts – 
kvalitātes garants?

Koncertzāļu vadītāji piekrīt – būtiski, lai, esot galvenā satura pasūtītāja, valsts veiktu arī tā kvalitātes kontroli, nevis atstātu tirgus diktētā pašplūsmā. “Nav izslēgts, ka bez centralizētas satura kontroles koncertzāle var pārvērsties par lokālas nozīmes kultūras namu ar tā brīža lokālās pašvaldības politiskā spēka gaumei atbilstošu saturu, iespējams pat šlāgerfestivāliem un alus svētkiem, nepildot vienu no savām galvenajām funkcijām – profesionālās māk-slas reprezentāciju reģionā,” spriež J. Žagars.

Piemērs, kādā valsts uzrauga reģionu kultūras dzīves latiņu, ir tepat kaimiņos, Igaunijā, kur ar savām trim jaunajām reģionālajām koncertzālēm (Tartu, Jehvi un Pērnavā) kaimiņi krietni aizsteigušies mums priekšā.

Tur reģionālo koncertzāļu ķēdes satura nodrošināšana uzticēta valsts koncertorganizācijai “Eesti Kontsert” (analogs “Latvijas koncertiem”). Tās pārstāvis Lauri Āvs norāda: “Fakts, ka varam nodrošināt vairākus koncertus vienā turnejā, samazina izmaksas un palielina izredzes mūsu publikai starptautiskus māksliniekus ieraudzīt uz skatuves ne tikai galvaspilsētā.”

Šādu versiju atbalsta arī I. Dālderis. “Šobrīd katrai koncertzālei jākuļas, kā nu tā māk, bet centralizēta valsts institūcija, visticamāk, “Latvijas koncerti”, kam ir gan spējas, gan zināšanas, nodrošinātu, lai, piemēram, “Berlīnes filharmoniķi”, braucot uz Rīgu, neuzstātos akustiski nepiemērotās telpās operā, bet brauktu uz Rēzekni, kur jau šobrīd ir zāle, kurā ir vairāk sēdvietu nekā operā un mūsdienām atbilstoša akustika.”

J. Žagars gan šo modeli vērtē kā “sovjetisku”, jo tas nedošot pašām koncertzālēm brīvas rokas satura izvēlē. “Visloģiskāk būtu, ja valsts koncertzālēm iedotu zināmu naudu ar nosacījumu, ka par to jāpērk profesionālas mākslas produkts.”

Izmēģinājuma trusīši?

KM sola, ka, plānojot 2014. gada budžetu, atradīs atbalsta modeļus profesionālās mākslas pieejamības veicināšanai. Jau pagājušajā
gadā KM izveidota darba grupa, iesaistot tajā topošo daudzfunkcionālo centru pārstāvjus no Rēzeknes, Cēsīm un Liepājas, tomēr pagaidām konkrētu risinājumu nav.

Arī kultūrpolitikas investīciju stratēģijā “Radošā Latvija”, kuras izstrāde šobrīd tuvojas finišam un kurā kultūras pieejamība minēta kā viena no prioritātēm, atsevišķs finansējums reģionālajām koncertzālēm šim mērķim nav paredzēts.

Tiesa, ministre Žaneta Jaunzeme-Grende ierosinājusi, lai KM pakļautībā esošās koncertorganizācijas ikgadējā finansējuma ietvaros nodrošinātu vismaz vienu koncertu jaunajā Rēzeknes koncertzālē. VSIA “Latvijas koncerti” direktors Guntars Ķirsis teic, ka Rēzeknes koncertzālē iespēju robežās regulāri piedāvās valsts subsidētos koncertus. Tiesa, tas tikai nozīmē jau subsidēto koncertu “kopējā katla” pārdali.

Tikmēr KM nozaru politikas nodaļas vecākais referents Juris Ļipuncovs teic – atbalsts būšot atkarīgs arī no tā, kādus darba rezultātus uzrādīs pašas koncertzāles.

Ar šādu risinājumu nav mierā rēzeknieši, kuri, būdami pirmie, šādā variantā nokļūtu izmēģinājuma trusīšu lomā.

Tomēr pagaidām viņi nākotnē raugās, optimisma pilni. Vismaz par publikas trūkumu koncertzāles atklāšanas koncerta 300 dalībniekiem sūdzēties nevajadzēs, jo biļetes tikpat kā izpirktas. Uzvedums “Ķēniņmeita. Latgales pasaka” vēstīs par Duraceņu, kurš mēģina sasmīdināt saīgušo ķēniņmeitu. Vai šī nīgrā, no dzīves nogurusī princese ir Latgale vai Latvija, vai varbūt – mēs paši? Šīs līdzības tulkojums katra paša ziņā. Katrā ziņā “smīdinātāja” – Duraceņa – loma nu jāuzņemas jaunajai koncertzālei.

Koncertzāļu būvniecības izmaksas (Ls)

Viedokļi

Sandra Mežore, Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas direktore: “Jauna koncertzāle mūzikas skolas audzēkņiem būs vislabākā motivācija, lai apgūtu mūziķa izglītību, jo diemžēl uz Rīgu nevaram tik bieži aizbraukt. Atklāšanas pasākumā pirmoreiz jutos kā Eiropā. Priecājos, ka arī mums var būt kaut kas tik grandiozs, skaists, vērienīgs.”

Jānis Stafeckis, kontrabasists, Rēzeknes koncertzāles simfoniskā orķestra diriģents: “Ir piepildījies mans sapnis strādāt tuvāk savām tēva mājam – esmu audzis Viļānos. Beidzot ideja realizējusies taustāmā celtnē. Jūtams, ka koncertzāles akustikā ieguldīts liels darbs, pēc dažām korekcijām tā varētu kļūt ļoti laba.”

Lilita Līpenīte, Rēzeknes zobārste: “Lai arī mani vairāk saista rokmūzika, tomēr noteikti izmantošu iespēju klausīties dažādu žanru mūziku jaunajās, skaistajās telpās. Arī biļešu cenas ir ļoti demokrātiskas.”

Uģis Brikmanis, režisors: “Koncertzāles atklāšana par tūkstoš procentiem ir Notikums ar lielo burtu Rēzeknē, arī visā Latvijā. Beidzot mums ir vieta, kur var muzicēt pilnvērtīgi. Ļoti patīkami arī, ka tapis kaut kas, kas dod cilvēkiem prieku un spēku dzīvot – cilvēki jau tagad nāk uz “Goru” ar patiesu prieku acīs.”