Kultūras iestādēs mēra temperatūru, pārbauda dokumentus. Ar kādām jaunām prasībām jārēķinās reģionālajās koncertzālēs? 1
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kovidkrīzes ietekmē notikusī stopkrāna noraušana pēdējā pusgada laikā smagi ietekmējusi visu kultūras nozari un arī reģionālās koncertzāles, kuru pasākumu darbība ar valsts pieņemtu lēmumu uz laiku faktiski tika paralizēta.
Kā pašvaldību kapitālsabiedrības tās arī nesaņēma dīkstāves pabalstus, kā arī kultūrai paredzēto valsts atbalstu Covid-19 krīzē, būdamas lielā mērā atkarīgas no pašvaldību gatavības turpināt finansēšanu.
Cik dzīvotspējīgas šobrīd pēc vairākiem ierobežojumu mazinājumiem jūtas reģionālās koncertzāles Latvijā?
Par to “Kultūrzīmju” rīkotajā neklātienes diskusijā viedokļus pauda SIA “Austrumlatvijas koncertzāle “Gors”” valdes locekle DIĀNA ZIRNIŅA, SIA “Lielais Dzintars” valdes priekšsēdētājs TIMURS TOMSONS, SIA “Vidzemes koncertzāle” mākslinieciskā vadītāja INESE ZAGORSKA un SIA “Kurzemes filharmonija” mākslinieciskais vadītājs MIKS MAGONE.
Bezcerība mazinājusies, neskaidrība paliek
A. Bormane: – Kā vērtējat šābrīža valsts sniegtā atbalsta efektivitāti?
Timurs Tomsons: – Esam pateicīgi Valsts Kultūrkapitāla fondam VKKF un Kultūras ministrijai (KM) par to, ka kopā izdevās izdomāt koncertzāļu glābšanas modeli. (VKKF no 3. projektu konkursa līdzekļiem atvēlēja tām 400 000 eiro; iepriekš gan bija izskanējis, ka to izdzīvošanai nepieciešami kopā 700 000 eiro – A. B.).
Šis atbalsts mūsu pastāvēšanai nozīmē diezgan daudz, lai gan joprojām nav līdz galam izprotams, kādēļ pašvaldību kapitālsabiedrības, kas strādā kultūras jomā, nav saņēmušas to pašu atbalstu, kas Covid-19 krīzē tika piešķirts citām kultūras institūcijām.
Miks Magone: – Protams, šajā lietā sākotnēji ir bijis zināms nevienlīdzības aspekts, tomēr tagad, pēc VKKF papildu piešķīruma, ko var izmantot arī administratīvo izdevumu kompensēšanai, situācija ir kļuvusi labāka.
Pateicamies VKKF arī par to, ka tika dota iespēja pārplānot piešķirtos līdzekļus uz visu kalendāro gadu. Mūsu stratēģija krīzes karstumā bija tāda, ka vienu daļu pasākumu atcēlām vai pārcēlām, tādā veidā mēģinot taupīt, cik vien iespējams.
Atskatoties uz pagājušajiem gandrīz pieciem mēnešiem, krīzes radītais sašutums un bezcerības sajūta tagad ir mazinājusies.
Inese Zagorska: – Nekvalificējoties nevienam no valsts noteiktajiem atbalsta mehānismiem Covid-19 krīzes pārvarēšanai, koncertzāle apturēja darbību, pasākumi nenotika un tika atlaisti vairāk nekā 70% darbinieku.
Šobrīd papildus piešķirtais VKKF finansējums ļauj atsākt koncertdarbību. Tas, ka uz izlietojumu attiecas zināmi ierobežojumi, ir saprotams, bet tas netraucē mums atsākt darbu.
Vienīgi varbūt būtu pareizāk, izvērtējot koncertzālēm piešķiramo naudas apjomu, nākotnē ņemt vērā ne tikai katras koncertzāles aprēķinus un ministrijas definētās vajadzības, bet arī koncertu un, galvenais, apmeklētāju skaitu, ko katra koncertzāle par piešķirto finansējumu nodrošina. Tas būtu proporcionālāk.
Taču šis finansējums ir īstermiņa risinājums līdz 2020. gada beigām. Šobrīd plānojam jau nākamā gada programmu, bet jārēķinās ar iepriekš neparedzamiem pulcēšanās ierobežojumiem.
Ja varēsim strādāt ar tādu pašu jaudu kā līdz krīzei un zāles piepildījumu, kas būtu vismaz 75%, tad spēsim normāli funkcionēt un atkal būs nepieciešami visi darbinieki. Ja pulcēšanās ierobežojumi būs striktāki, tad atkal darbakārtībā būs jautājums par darbinieku atlaišanu, koncertzāles iesaldēšanu un visu izdevumu pozīciju maksimālu samazināšanu.
– Lielā mērā atbalsta smagums novelts uz pašvaldībām. Cik tās ir spējīgas to sniegt?
T. Tomsons: – Man jāsaka liels paldies Liepājas pašvaldībai, ka mirklī, kad krīzes karstumā mūsu ieņēmumos bija nulle, tā nāca pretī un bez jebkādas birokrātijas izveidoja mehānismu, kā kompensēt līdzekļus, kuru mums nav, sedzot arī izdevumus, kas parasti būtu jāsedz no saviem ieņēmumiem. Maksimāli samazinājām arī savus izdevumus, lai pašvaldībai nebūtu tik liels slogs.
– Tomēr Liepājas teātra situācija liecina, ka pašvaldība ne vienmēr ir tik pretimnākoša. Varbūt jums ir vieglāk arī tādēļ, ka jums ir ilgtermiņa nomnieki?
– Jā, salīdzinājumā mūsu situācija ir nedaudz vieglāka, jo mums ir vairāki ilgtermiņa nomnieki – Liepājas Simfoniskais orķestris un Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskola, arī Liepājas teātra mazā zāle.
Vienīgais privātais nomnieks, kuram mums saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem vajadzēja atlaist nomas maksu, ir restorāns, un mēs to darījām. Šie lielie nomnieki ir mūsu glābiņš.
M. Magone: – “Kurzemes filharmonijas” ieņēmumus veido pašvaldības dotācija, VKKF finansējums un biļešu un telpu nomas ieņēmumi. Vērojama tendence, ka koncertzāles īstermiņa telpu nomnieki plānotos pasākumus atceļ vai pārceļ uz 2021. gadu.
Tādējādi “Kurzemes filharmonija” šobrīd pārplāno 2020. gada budžetu, rēķinoties ar biļešu un telpu nomas ieņēmumu kritumu un izvērtējot katra plānotā pasākuma izdevumu un iespējamo ieņēmumu balansu. Diemžēl ir pasākumi, no kuriem nākas atteikties ekonomiskā neizdevīguma dēļ.
Diāna Zirniņa: – Apmēram 47% mūsu budžeta katru gadu ir Rēzeknes pilsētas domes dotācija, par to daļēji tiek līdzfinansēta ēkas uzturēšana un Rēzeknes pūšamo instrumentu orķestra darbība, piešķiram arī telpas māk-slas kolektīviem, pilsētas pasākumiem, mūsu ikdienas pieejamībai apmeklētājiem.
Tajā pašā laikā aptuveni 42% ir pašas koncertzāles ieņēmumi no saimnieciskās darbības, lielākais īpatsvars biļešu tirdzniecībai un telpu nomai. Līdz ar Covid-19 un stopkrānu kultūrai šī ieņēmumu sadaļa, protams, bija pilnīgi paralizēta.
Tieši tas, ka nebija pieejami dīkstāves pabalsti, mūs iedzina šajā smagajā situācijā. Pašvaldība nav mums samazinājusi dotāciju, un pašlaik strādājam pie plāna, kāds papildu finansējums vēl būtu nepieciešams.
Tomēr arī sarunās ar KM tika atzīts, ka “Gora” situācija salīdzinājumā ar kolēģiem ir sarežģītāka, jo mums nav ilgtermiņa nomnieku no valsts puses. Līdz ar to jautājums par finanšu nepietiekamību joprojām ir darbakārtībā.
Nezinu, kā kolēģiem, bet mūsu gadījumā kopumā bija nepieciešami nedaudz vairāk kā 200 000 eiro, no kā esam saņēmuši gandrīz pusi.
I. Zagorska: – Koncertzāles “Cēsis” gadījumā tiešas pašvaldības dotācijas nav ne ēkas uzturēšanai, ne administratīvo izmaksu segšanai, ne mākslinieciskajai programmai.
Pašvaldība veic telpu nomas maksu par amatiermākslas kolektīvu darbības nodrošināšanu koncertzālē. Papildus ik gadu piedalāmies VKKF konkursā, no kura saņemam līdzfinansējumu mākslinieciskajai programmai.
Otrs ilgtermiņa nomnieks koncertzālē ir Alfrēda Kalniņa mūzikas vidusskola, kas turpina darbību un veic maksājumus. Abi šie nomnieki mums palīdz segt daļu no ēkas uzturēšanas un ekspluatācijas izmaksām.
Bet koncertzāle nav tikai ēka…. Tā ir celta ar mērķi radīt jaunas kultūras un mākslas vērtības un nodrošināt to pieejamību iedzīvotājiem ne tikai Vidzemes reģionā, bet arī valsts un starptautiskā mērogā.
Un šeit atkal jāatsauc atmiņā 2006. gada valdības lēmums par nacionāla mēroga reģionālo koncertzāļu tīkla izveidi ar Eiropas struktūrfondu piedāvāto iespēju ieceres īstenošanā.
Tas nebija tikai pašvaldību lēmums. Un šobrīd izkristalizējas patiesā situācija, kas Liepājā, Ventspilī, Rēzeknē un Cēsīs atšķiras – tādos krīzes brīžos kā šis katras koncertzāles darbība atkarīga no izraudzītā finanšu modeļa un katras pašvaldības rocības un iespējām.
Mūsu gadījumā – svarīgs ir zāles piepildījums, biļešu ieņēmumi, ko nopelnām paši.
Kā nepazaudēt speciālistus
– Kāda šobrīd un prognozējamā nākotnē koncertzālēs ir situācija ar darbiniekiem?
T. Tomsons: – Ļoti dramatiska – salīdzinājumā ar to, kas bija pirms krīzes, – ar astoņiem cilvēkiem izbeidzām darba attiecības, vairākiem samazinājām slodzes uz pusi un pat ceturtdaļu, un vairāki rakstīja iesniegumus par bezalgas atvaļinājumiem. Šobrīd līdz ar pasākumu atsākšanos tā sāk lēnām uzlaboties, tomēr pagaidām ļoti lēni.
M. Magone: – Krīzes karstumā no štata darbiniekiem nešķīrāmies – tika samazinātas slodzes vai pārdalīti kādi pienākumi. Piemēram, skatuves strādnieki vissmagākajā laikā, marta beigās, aprīlī un maijā, veica plānotos remontdarbus gan koncertzālē, gan arī galvenokārt “Jūras vārtos”, kas arī ir mūsu uzņēmuma pārvaldībā.
Katram iespēju robežās tika atrasts lietojums, lai tikai nebūtu no viņiem jāšķiras. Protams, ir vēl vairāki darbinieki, kas strādā ar uzņēmuma līgumiem, piemēram, biļešu kontrolieri. Nu jau, pasākumiem atsākoties, viņi arī atgriežas pie saviem pienākumiem.
I. Zagorska: – Rudens sezonā darbu plānojam atsākt. Proporcionāli zāles piepildījumam, kas tiks noteikts proporcionāli darbības apjomam un koncertu skaitam, arī izvērtēsim nepieciešamību pēc darbiniekiem.
– Vai ir jau skaidrs, kad varētu tikt izsludināts konkurss uz Cēsu koncertzāles direktora amatu?
– Pašreizējā situācijā, kad darbība vēl nenotiek pilnā apjomā un nav īsti skaidra nākotne, nav nepieciešamības atjaunot darbā visus darbiniekus, tajā skaitā arī direktora amatu.
Mums ir valdes locekļa vietas izpildītājs, māk-slinieciskā vadītāja, tehniskais direktors, finanšu direktore, process tiek nodrošināts ar maksimāli mazu un ekonomisku personālsastāvu.
D. Zirniņa: – Jebkurā darbā cilvēki tomēr ir veiksmes atslēga. Mums izveidojies tiešām profesionāls un strādāt spējīgs kolektīvs, to uzsver arī sadarbības partneri.
Tomēr sāpīgākais grieziens bija sadaļā, kas atbild par māksliniecisko programmu un pasākumu organizēšanu, – vairāk nekā 60%, galvenokārt tieši pasākumu norisē iesaistītie.
Visi darbinieki ir svarīgi, bet mans lielais mērķis bija noturēt vismaz atslēgas cilvēkus un, manuprāt, tas ir izdevies. Izmantojām iekrātos atvaļinājumus, daži izvēlējās doties bezalgas atvaļinājumā, citi ņēma slimības lapas.
Tāpat šajā laikā ļoti daudz paveicām tehniskajā jomā, kas citādi būtu uzticēts ārpakalpojumā. Tagad vērojams, ka cilvēki jau pakāpeniski atgriežas un iekrājušos darbu apjoms ir pat lielāks nekā iepriekš.
Ieguldījums vietējā ekonomikā – jūtams
– Reģionālajām koncertzālēm tagad, krīzes iespaidā, nav iespējas pilnībā īstenot savas funkcijas. Daži teic, ka tās kopumā esot neizdevies projekts. Vai jūsu rīcībā ir aprēķini un fakti par koncertzāles ieguldījumu vietējā ekonomikā un kultūrtelpas attīstībā?
– Zinot, ka pastāv šāds mīts – ka kultūra ir tikai tērējoša nozare –, jau 2016. un 2017. gadā veicām koncertzāles “Gors” ekonomiskās ietekmes izvērtējumu – katrs ieguldītais eiro no pašvaldības puses atdod atpakaļ vienu eiro un atved līdzi vēl vienu eiro, kas paliek vietējā ekonomikā.
Pateicoties Rēzeknes “Goram” un Daugavpils Rotko centram, ekonomiskā un tūrisma aktivitāte Latgales reģionā ir ievērojami pieaugusi. “Gora” darbība ne tikai rada jaunas darba vietas, bet arī dod iespēju nopelnīt, piemēram, tūrisma sektoram, mazākiem tūrisma objektiem reģionā.
T. Tomsons: – 2019. mums bija ļoti veiksmīgs gads, ko pabeidzām ar plusu mūsu bilancē, un 2020. gadam vajadzēja būt vēl labākam. Mūsu ieguldījums Liepājas saimniecībā ir tiešām jūtams – pat ņemot vērā, ka joprojām esam dotēti, ļoti sildām pilsētas ekonomiku, gan radot darba vietas, gan maksājot nodokļus – 2019. gadā nomaksājām 380 000 eiro (salīdzinājumā – pašvaldības dotācija ir aptuveni 0,5 miljoni eiro).
Mūsu darbībai galvenā nozīme varbūt nav sezonā, bet tieši ārpus tās – šo efektu pierāda kaut vai viesnīcas un restorāni, kas šajā laikā Liepājā ir vēruši durvis.
Paskatoties pa logu, redzu restorānus “Piano” un “Čello”, un viesnīcu “Maestro” – tas, ka koncertzāles tuvums bijis būtisks, jau redzams no to nosaukumiem.
– Cik no sava budžeta nopelnāt paši?
– Mums ir vairāki ieņēmumu veidi – tā ir īstermiņa un ilgtermiņa telpu noma, biļešu ieņēmumi un vēl citas lietas; ap 45% sava budžeta nopelnām paši.
M. Magone: – Saskaņā ar Ventspils Tūrisma informācijas centra apkopotajiem datiem par nakšņotāju skaitu Ventspilī rudens–ziemas periodā secināts, ka līdz ar koncertzāles atvēršanu nakšņotāju skaitam Ventspilī ir tendence pieaugt.
Īpaši pozitīvi tas vērtējams tūrisma nesezonā. Koncertzāles devumu vietējās kultūrtelpas attīstībā veicina veiksmīgs vairāku faktoru salikums – unikāls saturs, profesionāls tehniskais nodrošinājums, cenu pieejamība un jauniešu iesaiste.
Koncertzāles “Latvija” un Ventspils mūzikas vidusskolas sadarbība paver audzēkņiem daudzpusīgas prakses iespējas. Tāpat arī unikālie mūzikas instrumenti – “Klavins Piano 470i” un stabuļu koncertērģeles, kā arī izcilie akustikas rādītāji ļauj nodrošināt profesionālās mākslas pieejamību iedzīvotājiem visaugstākajā kvalitātē.
I. Zagorska: – ES finansējuma piesaistei un koncertzāles projekta attīstībai tika izstrādāti sasniedzamie finansiālie rādītāji, tika izvērtēta gan ekonomiskā, gan sociālā, gan kultūras un institucionālā ietekme.
Protams, dati par ieguldījumu vietējā ekonomikā ir, un tie ir pozitīvi. Ik gadu koncertzāles rīkotos pasākumus apmeklē vidēji 80 000 apmeklētāju, bet kopējais ēkas apmeklētāju skaits gadā ir 180 000.
Mūsu auditorija aptver 151 pašvaldību, no tām nacionālās nozīmes attīstības centri – Cēsis un Valmiera, reģionālas nozīmes attīstības centri – Alūksne, Gulbene, Madona, Valka, Smiltene, Sigulda, Limbaži un Saulkrasti.
Kopējā reģiona platība, ko apkalpo Cēsu koncertzāle, ir 30% no kopējās Latvijas teritorijas. Protams, arī rīdzinieki ir bieži viesi koncertzālē “Cēsis” un pašu radītie starptautiskie festivāli paver Eiropas kultūrtelpas robežas un veicina kultūrtūrismu.
Uz koncertu – ar dokumentiem somā
– Ņemot vērā, ka koncertzāļu programmā jau vērojama attīstība ar jauniem notikumiem, kā plānojat rīkoties ar krīzes dēļ nenotikušajiem pasākumiem: vai tie ir pārcelti vai arī atcelti?
M. Magone: – Visvieglāk bija atcelt vēl neizziņotos pasākumus, daļa no tiem ir tāda, kas vēlamības izteiksmē nolikta uz pauzi. Tas galvenokārt saistīts ar ārzemju mākslinieku dalību. Attiecībā uz jau izziņotajiem un atceltajiem koncertiem – cilvēkiem tika atdota nauda.
Uz vēlāku laiku, 26. un 27. septembri, ir pārcelts 9. maijā plānotais ērģelnieces Ivetas Apkalnas koncerts, kas bija izpārdots jau krietnu laiku pirms pandēmijas.
Šo koncertu esam sadalījuši trijos koncertos divu dienu laikā, lai visiem, kas jau bija paspējuši biļetes nopirkt – tie bija ap 500 cilvēku –, pie šā brīža ierobežojumiem būtu iespēja to apmeklēt.
T. Tomsons: – Lielāko pasākumu daļu ir izdevies pārcelt, ir tikai divi, kas atcelti, – šajā gadījumā nauda par biļetēm tiek atdota, bet, ja apmeklētājs vēlas doties uz citu koncertu, nodrošinām arī to. Nu jau lēnām sākam parādu atdot – piemēram, kamermūzikas koncertus rīkojot lielajā zālē.
I. Zagorska: – Repertuārā ieplānotie koncerti iespēju robežās tika pārcelti un notiks šī gada rudenī vai nākamā gada pirmajā pusē. Tikai daži pasākumi, kuros mākslinieku iespējas ceļot vai pārplānot savus kalendārus bija īpaši ierobežotas, ir atcelti un nauda par biļetēm tiks atdota.
– Kā jūs ietekmē jaunie atvieglojumi, ka iekštelpās var pulcēties jau līdz 1000 cilvēkiem? Kultūras iestādēs apmeklētājiem mēra temperatūru, pārbauda dokumentus, darbinieki staigā sejas aizsargos. Ar kādām jaunām prasībām būs jārēķinās reģionālajās koncertzālēs?
M. Magone: – Joprojām zālē varam uzņemt mazāk par 200 cilvēkiem – ar nosacījumu, ka koncerts ir neapskaņots. Biļešu personalizāciju esam uzsākuši jau pirms kāda laika – sākumā manuāli, un tas raisīja zināmus sastrēgumus apmeklētāju plūsmā un arī dažos neizpratni.
Taču, tā kā “Biļešu paradīze” ir ieviesusi prasību personalizēties, jau iepērkoties, paredzu, ka turpmāk šis process ritēs automatizētāk un raitāk. Pārējais, kā jau visur – distancēšanās pie ieejas zālē, dezinfekcijas līdzekļi u. c. Temperatūru gan tuvākajā laikā neplānojam sākt mērīt.
T. Tomsons: – Arī mūs jaunie atvieglojumi ietekmē salīdzinoši ļoti maz, jo zāles piepildījums nevar būt lielāks par 50% – lielajā zālē tās ir, maksimums, 480 vietas (ar 970 vietām zālē), tomēr, tā kā jāievēro distance, pagaidām varam izvietot 450 cilvēkus.
Mums ir vairāki jau izpārdoti koncerti rudenī, un jādomā, ko darīt ar šiem pasākumiem. Skatāmies arī uz Dailes teātra pieredzi ar organiskā stikla aizsargsienām, tomēr galvenais, lai tās nesabojātu mūsu brīnišķīgo akustiku.
I. Zagorska: – Ņemot vērā citus ierobežojumus, mūsu koncertzālē šobrīd varam uzņemt nepilnus 400 klausītājus. Pilnais sēdvietu skaits ir 805.
D. Zirniņa: – “Gora” lielajā zālē, ievērojot sanitāro protokolu, varēs atrasties 500 cilvēku. Līdz ar to Latvijā būsim viena no ļoti retajām vietām, kas var pulcēt šādu cilvēku skaitu.
Vienā mirklī tā varētu būt priekšrocība, un mēs ar to varētu būt interesanti pasākumu rīkotājiem, bet, no otras puses, jārēķinās, ka jau tagad ir daudz pasākumu, kur nepieciešams vismaz 1000 apmeklētāju, lai tie būtu rentabli.
Producentiem šobrīd piedāvājam tos īstenot ar domu, ka pasākumam jānotiek tikai šajā gadā, nepārceļot, bet piedāvājot viņiem ar esošajiem noteikumiem organizēt divus koncertus.
Nākot uz norisi, apmeklētājam būtu jāpaņem līdzi personību apliecinošs dokuments, un mums top arī dokuments par apmeklētāju plūsmu ierobežošanu pasākumu laikā.
Lielās zāles pirmā puse “Gorā” ir transformējama un tur iespējams ļoti labi izretināt krēslu rindas, to veiksim arī pārējā koncertzālē.
Kā reaģē apmeklētājs
– Vai apmeklētāji jums ir saglabājuši uzticību, un cik reāls pamats ir prognozei, ka vienas no krīzes ilglaicīgākajām sekām ir tas, ka teātris vai koncerti var kļūt par ekskluzīvu baudījumu izredzētajiem?
T. Tomsons: – Esam pateicīgi tai auditorijai, kas pašā krīzes karstumā pievienojās mums digitāli. Mūsu tiešraides koncertus ir noskatījušies skatītāji no 20 valstīm.
Vasarā koncertzāles dzīve nav tik aktīva kā parasti, tomēr turpinām radīt saturu un priecājamies, ka cilvēki turpina apmeklēt šos koncertus arī par nedaudz augstākām biļešu cenām.
Es gan negribētu melot un teikt, ka cilvēki bija tik ļoti izslāpuši pēc kultūras, ka tikai jāpalaiž biļešu tirdzniecība un visa zāle izpārdota. Tā diemžēl nav, un domāju, ka tas saistīts ar publisku retoriku arī no paša kultūras ministra par to, ka pulcēties nav labi, un cilvēki tajā ieklausās.
Noteikti nevēlamies, lai mūzikas baudījums pārvēr-stos par ekskluzīvu izpriecu, tādēļ saprotam, ka biļešu cenu paaugstināšana varbūt īstermiņā sniegtu kādu pienesumu, tomēr ilgtermiņā mēs tikai pazaudētu savu auditoriju.
I. Zagorska: – Pēc pirmajiem paziņojumiem par pulcēšanās aizliegumiem ātri reaģējām un izveidojām digitālu programmu – koncertu tiešraidē, kura vēstījums bija veltīts īpaši šim laikam un dramatiskajai situācijai.
Tā kā šis bija viens no pirmajiem digitālajiem koncertiem, tad tā skatījumu skaits bija mērāms vairākos tūkstošos. Pēc mēneša, situācijai ieilgstot, apzinājāmies, ka koncertzāles sestā sezona tūlīt būs beigusies un, iespējams, nepiedzīvosim nevienu klātienes koncertu.
Bet maija izskaņā Ministru prezidents nāca klajā ar pirmo paziņojumu par atļauju kopā pulcēties 100 cilvēkiem, un atkal – izmantojot izdevību, jau nākamajā rītā izziņojām iepriekš plānotu un gaidītu “Kremerata Baltica” un Gidona Krēmera koncertu, kam bija jānotiek jau pēc nedēļas.
Biļetes tika izpirktas jau pirmajās dienās. Tas atkal liecināja par cilvēku vēlmi baudīt kultūru un baudīt to nepastarpināti, klātienē. Dzīva koncerta sajūtu nevar aizstāt ne digitāli projekti, ne tiešraides.
Augusta beigās – agrāk, nekā ierasts – iesāksim savu septīto koncertsezonu, un par apmeklētāju atsaucību, interesi, jaunajiem kultūras patēriņa paradumiem varēsim spriest vēlāk, rudenī.
M. Magone: – No vienas puses, ir patīkami redzēt, ka arī par nopietno mūziku interese nav zudusi, jo krīzes laikos, kad esi palaists brīvībā no zināmā mērā ieslodzījuma, it sevišķi perifērijā, pirmais, pēc kā cilvēki noilgojušies, varētu būt desiņas, kāposti un vieglā izklaide.
Protams, Ventspils gadījumā lielais vairākums tā arī jūtas. Taču ir samērā liela cilvēku daļa, kas ir gatavi pirkt salīdzinoši dārgākas biļetes, lai tiktu uz koncertu.
Nav jau noslēpums – un tas mani darīja bažīgu, un to zinu arī no kolēģu novērojumiem –, ka brīdī, kad robežas bija slēgtas, sākās vietējo mākslinieku masveida cirkulācija pa visdažādākajām koncertu norises vietām, ko arī, protams, var saprast. Vienā brīdī kļuvu bažīgs par to, ka tie mākslinieki, būsim godīgi, gluži fiziski visu laiku ir vieni un tie paši, un vaicāju sev: vai publika vienā brīdī no viņiem nenogurs.
Izrādījās tomēr, ka to triju četru mēnešu laikā nenogura, un ticu, ka novatorisko iespēju meklējumi vienā daļā sevi attaisnoja. Tagad, pamazām svaigam gaisam ieplūstot arī no ārpuses un uzņemot plānotus vai no jauna uzrunātus ārzemju māksliniekus, situācija pamazām uzlabojas.
Par to, vai šis laiks būs nesis paliekošus ieguvumus, tādēļ, ka atrasti kādi jauni veidi, kā komunicēt ar auditoriju, vai arī, gluži pretēji, šīs palielinātās biļešu cenas mūs ilgtermiņā traumēs, precīzākus secinājumus varēs izdarīt nākamā gada pavasarī.
D. Zirniņa: – Bažas raisa tas, ka cilvēku loks, kas apmeklē kultūras pasākumus, šobrīd nekļūst lielāks, un nepalielinās arī līdzekļu apjoms, ko viņi var veltīt kultūrai.
Tas nozīmē, ka nav jēgas mākslīgi palielināt pasākumu skaitu. Var just, ka cilvēkiem gribas kaut ko no izklaides, bet viņiem nav apjausmas, cik tas maksā. Brīdī, kad biļetes cena nav 10 vai 15 eiro, bet vairāk, ir vilšanās – it sevišķi, ja tas notiek vasarā pilsētas svētkos.
Tomēr neticu, ka kultūras norises Latvijā krīzes iespaidā varētu kļūt par ekskluzīvu baudījumu. Ja raugās uz mūsu pamatapmeklētāju profesionālās mākslas pasākumos, lielāko īpatsvaru veido cilvēki ne ar lielākajiem ieņēmumiem – skolotāji, medicīnas, kultūras darbinieki.
Tiesa, mums bija svarīgi nekavējoties atsākt darbību vismaz minimālā apjomā, lai noturētu publiku. To arī izdarījām, nekavējoties ne mirkli.
– Kā krīzes situācija ir iespaidojusi koncertzāles biļešu politiku?
– Mazajos koncertos bijām spiesti piedāvāt krietni dārgākas biļetes un redzējām, ka mūsu apmeklētājs tās nevar atļauties. Otrs ierobežojošs apstāklis ir alternatīvas, ko labākā vai, gluži pretēji, drausmīgā kvalitātē piedāvā pašvaldības, turklāt bez maksas.
Protams, ir uzticīgā apmeklētāju daļa, kas nāk joprojām, bet es ļoti baidītos to pārvērst par nišas produktu.
M. Magone: – Tas ir ietekmējis jau no pirmās dienas, kad 16. maijā atgriezāmies pie koncertdarbības un toreiz zālē varēja atrasties tikai 25 cilvēki, ieskaitot māksliniekus.
Biļete par 20 eiro uz kamermūzikas koncertu Latvijas mākslinieku sniegumā Ventspilī bija kaut kas nepieredzēts. Arī uz pianistu Reiņa Zariņa un Vestarda Šimkus un trio “Endless Roar” koncertu, kas notika pirms Jāņiem, biļešu cenas bija no 20 līdz 40 eiro, un zālē bija 100 skatītāju.
Protams, toreiz varējām priecāties, ka visas biļetes ir izpirktas, bet, loģiski, es apzinos – šādas cenas var būt, bet tās nevar pastāvēt ar nosacījumu, ka notikumi koncertzālē atgriežas iepriekšējā intensitātē.
T. Tomsons: – Protams, tā kā nespējam nodrošināt tik lielu klausītāju skaitu zālē, nedaudz esam palielinājuši biļešu cenas. Tomēr saglabājam elastīgu atlaižu politiku.
I. Zagorska: – Koncertzālē “Cēsis” biļešu cenas allaž ir bijušas diferencētas un papildus īstenojam lojalitātes programmu mazāk aizsargātajām sabiedrības grupām.
Esam tās pozīcijas piekritēji, ka pasākumu biļešu cenai jābūt samērotai ar sabiedrības pirktspēju un cenu celšana ir pamatota tad, ja valstī visos sektoros un pakalpojumu jomās ir zīmīgs cenu pieaugums. Apzināmies arī savu kā reģionālās koncertzāles virsmērķi – nodrošināt profesionālās mākslas pieejamību reģionā.
Līdz šim mums izdevies noturēt demokrātisku un visiem pieejamu biļešu cenu politiku. Tomēr krīze ir mainījusi iespējas uzņemt tik daudz apmeklētāju, cik koncertzāle patiesībā varētu, bet strauja cenu pacelšana uz peļņas rēķina, mūsuprāt, neveicinās pastāvīgo apmeklētāju vēlmi un gatavību atgriezties. Cenu politikas maiņa šobrīd netiek plānota.
Rudens sezonas akcenti
– Kādi spilgti notikumi paredzēti rudens sezonā?
T. Tomsons: – Jaunā koncertsezona mums bija jāizveido principā pilnībā no jauna – jau 19. septembrī notiks sezonas atklāšanas koncerts kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri, kurā skanēs gan Šopēns, gan Šostakoviča 10. simfonija.
Un tad uzreiz pēc nedēļas – Liepājas Mākslas forums – neraugoties uz to, ka mums ir daži ārzemju viesmākslinieki – no Briseles (Beļģija) –, ceram, ka spēsim nodrošināt šos pasākumus.
Īpašs notikums būs Lizbetas Gruvezas un Klēras Ševaljē veidotās deju izrādes “Klavieres dejo Debisī” pasaules pirmizrāde, kas pasūtīta kopā ar Avinjonas teātra festivālu.
Oktobrī pie mums iebrauks “Artemis Quartet”, pirmatskaņojot Pētera Vaska jaundarbu – Sesto stīgu kvartetu – skaņraža mūža darbu. Neatsakāmies arī no koncertzāles piecu gadu jubilejas svinībām, kas notiks 30. un 31. oktobrī.
Svinēt un būt kopā neaizliegsi – to nesen sajutu pēc kamermūzikas koncerta ciklā “Personīgi” – mums ir tāda brīnišķīga tradīcija – mūziķi un skatītāji iedzer vīna glāzi –, un mēs jau pazīstam cits citu. Kad beidzot bijām satikušies, brīdis bija tik emocionāls, ka cilvēki nespēja valdīt asaras.
M. Magone: – Esam pārplānojuši atlikušos mēnešus līdz gada beigām, pats noteikti gaidu no aprīļa beigām pārcelto britu džeza trio “GoGo Penguin” koncertu, kam būtu jānotiek novembra izskaņā, šajā mēnesī paredzēts arī vācu ērģelnieka Kristiāna Šmita koncerts.
Tāpat – Ivetas Apkalnas koncertus septembra beigās, bet decembrī – “Grammy” balvas ieguvēja, amerikāņu perkusiju kvarteta “Third Coast Percussion” koncertu, kas Eiropas tūres ietvarā Latvijā viesosies pirmo reizi un ar vienīgo koncertu pie mums, sniedzot arī meistarklases Latvijas mūzikas vidusskolu audzēkņiem.
Pagaidām mēs viņus visus vēlamības izteiksmē ļoti, ļoti gaidām.
I. Zagorska: – Sezonu iesāksim nedaudz agrāk – augustā – ar koncertiem, kas pārcelti no pavasara. 27. augustā mūsu rezidējošais mākslinieks Andrejs Osokins atskaņos jaunu programmu kopā ar Igaunijas Nacionālo simfonisko orķestri, kas Cēsīs viesosies pirmo reizi, savukārt 6. septembrī vienas dienas ietvaros gaidāms pārceltais festivāls “Pētera Vaska mūzikas aprīlis” ar kino, sarunām un koncertu “Vox Amoris.
Baiba Skride, Vestards Šimkus un “Sinfonietta Rīga””. Septembra vidū jau tradicionāli notiks mūsu radītais festivāls “Čello Cēsis”, pulcējot viesmāksliniekus no Vācijas, Šveices, Francijas, Ukrainas un Latvijas.
D. Zirniņa: – 12. septembrī divās izrādēs skanēs speciāli “Goram” veidota programma – Annas Rancānes jubilejai veltīts koncertuzvedums “Latgolys Freska”, kura radošajā grupā ir Sigvards Kļava, Anna Rancāne, Viesturs Kairišs, Ieva Jurjāne un citi.
Ļoti ceru, ka 13. oktobrī notiks Elīnas Garančas solokoncerts, tāpat ļoti gaidām Ivetas Apkalnas iedvesmoto jau piekto starptautisko ērģeļmūzikas festivālu “ORGANismi”. Programmas pērle – spēlēs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris kopā ar Ivetu Apkalnu, kuriem pievienosies Raimonds Pauls.
Viedoklis
Kultūras ministrija: valsts atbalsta saturu, pašvaldības – infrastruktūru
“Kultūrzīmes” vaicāja Kultūras ministrijai (KM), kā tā vērtē šābrīža valsts sniegtā atbalsta efektivitāti reģionālajām koncertzālēm. Vai KM plānos ir iekļaut to attīstību, veidojot jaunās kultūrpolitikas pamatnostādnes?
DACE VILSONE, KM valsts sekretāre: “Iniciatīva izveidot reģionālās koncertzāles nāca no pašvaldībām, savukārt Kultūras ministrija spēja piesaistīt ES fondu finansējumu, lai valdība varētu iniciatīvu atbalstīt, izveidojot īpašu programmu “Nacionālās un reģionālās nozīmes koncertzāļu tīkla izveide 2007.–2013. gadam” 73 248 286 eiro vērtībā.
Jauna kultūras satura izveidei reģionālajās koncertzālēs VKKF kopš 2015. gada izveidota speciāla, ikgadēja mērķprogramma “Daudzpusīgas profesionālās mākslas pieejamības nodrošināšana nacionālas vai reģionālas nozīmes attīstības centros Latvijas reģionos”, kurā atbalsts kopumā apmēram viena miljona eiro vērtībā tiek sniegts visām šīm koncertzālēm (sk. uzziņu. – A. B.).
Tāpat Covid-19 izraisīto negatīvo seku mazināšanai VKKF padome radusi iespēju papildus šim ikgadējam finansējumam tām pārdalīt kopumā vēl papildu 400 000 eiro no 2020. gada 3. kultūras projektu konkursa finansējuma.
Modelis, kurā valsts caur VKKF atbalsta jauna kultūras satura izveidi, savukārt pašvaldības savām kapitālsabiedrībām sniedz atbalstu saimniecisko izdevumu segšanai, ir optimāls.
Kultūrpolitikas pamatnostādnēs no 2021. lidz 2027. gadam kā pirmā prioritāte tiek virzīta kultūras pieejamības nodrošināšana visos Latvijas reģionos, tajā skaitā daudzveidīga kultūras satura veidošana un tā pieejamības nodrošināšana un kultūras norišu kopuma piedāvājuma veidošana dažādām sabiedrības grupām.
Arī nākamajā kultūrpolitikas plānošanas periodā tiks turpināta reģionālajām koncertzālēm speciāli veidotā VKKF mērķprogramma, kuras ietvaros katra no tām jauna kultūras satura veidošanai saņem apmēram 200 000 eiro.
Runājot par ES fondu nākamo plānošanas periodu, ir iecerēti atbalsta pasākumi kultūras mantojuma saglabāšanai, kā arī kultūras mantojuma objektu un kultūras infrastruktūras attīstībai reģionos, taču arī jauna satura veidošana, ar kultūras pasākumiem veicinot sociālas inovācijas reģionos, varētu būt atbalstāma.”
UZZIŅA
SIA “Lielais Dzintars” ieņēmumu sadalījums (2017.-2019.)
* Ieņēmumus, ko SIA “Lielais Dzintars” gūst no telpu nomas, šobrīd saņem Liepājas pašvaldība, kas pēc tam no iegūtajiem līdzekļiem kompensē koncertzāles ēkas uzturēšanas izdevumus.
Ieņēmumu veids Procentos no kopējiem ieņēmumiem
2019. 2018. 2017.
Ieņēmumi no telpu nomas* 55 47,54 46,1
Pašu ieņēmumi (no koncertu biļetēm, suvenīru tirdzniecības un ekskursijām) 15,93 12,62 8,72
Pašvaldības līdzfinansējums apsaimniekošanai 5,58 15,41 24,23
Pašvaldības līdzfinansējums kultūrai un mākslai 11,85 10,92 10,88
Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējums kultūrai un mākslai 11,64 13,51 10,07
SIA “Austrumlatvijas koncertzāle “Gors” ieņēmumi (2016–2019; eiro un procentos no kopējā apgrozījuma)
Gads Pašu ieņēmumi Projektu līdzekļi Rēzeknes domes dotācija Kopā
2016 487 681 (33,1%) 181 697 (12,3%) 805 875 (54,6%) 1 475 253
2017 590 119 (36,9%) 201 060 (12,6%) 807 077 (50,5%) 1 598 256
2018 726 755 (41,0%) 232 516 (13,1%) 812 825 (45,9%) 1 772 096
2019 788 205 (41,5%) 202 105 (10,6%) 907 421
SIA “Vidzemes koncertzāle” ieņēmumi (2018–2019; eiro un procentos no kopējā apgrozījuma)
Gads Pašu ieņēmumi Projektu līdzekļi Cēsu novada pašvaldības telpu noma amatiermākslas kolektīvu darbībai Kopā
2018 584 701 (60,17%) 197 555 (20,33%) 189 383 (19,5%) 971 639
2019 576 543 (54,48%) 283 812 (26,82%) 197 810 (18,7%) 1 058 165
(47,8%) 1 897 731
SIA “Kurzemes filharmonija” ieņēmumi (dati par teātra nama “Jūras vārti” un koncertzāles “Latvija” darbību 2019. gadā)
Ieņēmumu veids Procentos no kopējiem ieņēmumiem
Biļešu tirdzniecība 14,2
Telpu/aprīkojuma noma 4,7
Sponsoru un piesaistītais finansējums 3,1
Citi saimnieciskie ieņēmumi 0,5
VKKF finansējums 7,9
Cits publiskais finansējums 69,6
Koncertzāles “Latvija” zāles vidējais noslogojums no 2019. gada jūlija līdz decembrim – 86%.
Avots: Reģionālo koncertzāļu sniegtie dati
UZZIŅA
VKKF sniegtais atbalsts reģionālajām koncertzālēm un Daugavpils Marka Rotko mākslas centram (2015–2020, eiro)
Nosaukums 2015. 2016. 2017. 2018. 2019. ) 2020 (līdz jūlijam)
SIA “Austrumlatvijas koncertzāle Gors” 159 134 174 600 185 000 218 516 198 721 212 000
SIA “Lielais dzintars” 141 695 168 095 163 952 216 188 185 930 214 000
SIA “Vidzemes koncertzāle” 177 971 179 020 178 000 197 555 199 113 214 000
SIA “Kurzemes filharmonija” 151 200 167 630 162 875 198 227 175 519 208 000
Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs 0 160 655 160 173 219 514 190 717 202 000
Kopā 630 000 850 000 850 000 1 050 000 950 000 1 050 000
Avots: KM
