Reformu samīcīts un sabradāts… 0
“Paša darbinieku izēsts”, “Aizmucis, jūtot uguni pakulās”, “Kritis nevienlīdzīgā cīņā ar politisku pārspēku”, “Nepaguva pārkrāsoties, tāpēc pienāca vakars uz ezera”, “Tiesiskuma un reformu samīcīts un sabradāts” – vai katru nedēļu esam sākuši saņemt šādas sēru vēstis par lieliem zaudējumiem valsts pārvaldes korpusā un tam seko gari līdzjūtības apliecinājumi, silti piemiņas vārdi aizgājējiem.
No valsts mašīnas aparāta intensīvi izlauž ne tikai sīkās skrūvītes, bet arī lielos virzuļus un gultņus. Tā kā krusta karš vai ludīti (kuri bojāja mehānismus manufaktūrās) ietu pāri un frontes līnija novilkta ierēdņu tēvamāju pagalmā – ministrijās, departamentos, nodaļās, uzņēmumu valdēs un padomēs. Dažkārt čaklos bištēviņus, birokrātijas darbiniekus kā zobus izsit pa vienam, bet citreiz nopļauj, nogāž kā vālu, un viņi krīt kā leiši pie Ķekavas. Tas vis nav kā agrāk humānajā politiskajā tirgū, kad grēka pagales sarāja un pārcēla strādāt no gaļas paviljona uz veģetāro saknīšu un dārzeņu paviljonu. Te kā decimācijā romiešu ierindā aiz čupra izvelk katru desmito un nobeidz vai ar uguni iededzina uz nelaimīgā dzīvās miesas šaušalīgu zīmogu – politiski neuzticams, nepieradināms. Velns kā rūkdams lauva staigā apkārt un meklē, kādu vēl dievbijīgu dvēseli notiesāt un aprīt. Nelabajam vēl nav gana, izvēlīgais jods pa priekšu remdēs apetīti ar pašām masīvākajām amatu personām, un tikai pēc tam, nenieka nebēdādams, kā uzkodām nokrimtīs kādu diegabiksi, liesāku gariņu. No pārvaldes vainaga izplūc pašus krāšņākos ziedus. Celmus izceļ ar visām saknēm!
Un velti zvērēt kā pie bikts, ka ilgos kalpošanas gados rokām nav pielipusi ne karašiņa no valsts mantu lādes, ka nodokļu maksātāju nauda nav izdalīta kā kazino, ka tu plēsies par labāku Latviju, bet nepateicība, kā izrādās, ir kārtējoreiz pasaules alga par centieniem.
Uz čemodāniem tagad sēž ļaudis, kuri vēl tikko segloja zelta zirgu, lai lēkšotu kalnā visaugstākā. Viņiem bija nepiepildītas ieceres un sapņojums. Kad nopūtīs viņu dzīvības svecīti, vietā ieradīsies neprofesionāli ņuņņas un politiski pakalpīgas mailītes. Kad pilsoņi, laipojot pāri oranžām asins peļķēm, tagad nāks uz ministrijām – lai novelk jebkuram augstākam amata vīram kreklu un ieraudzīs gaišzaļu ādu ar “V” ķeksi tetovējumā. Vai – sarkanu krustu uz zilganas miesas. Brrr!
