Monika Zīle: Reformas reformu reformēšanai… 8
“Ja dzīve nemainās uz labu, pacieties – drīz tā griezīsies uz slikto pusi.” Ebreju sakāmvārds
Pirms dažām dienām finanšu ministrs Jānis Reirs (“Jaunā Vienotība”) pēc tikšanās ar ASV kolēģi teica žurnālistiem, ka Latvijas banku sektoru gaida lielas pārmaiņas.
Ja vēl konkrētāk – mūsu valstī iecerēta viena no ambiciozākajām finanšu jomas reformēšanas programmām Eiropā.
Iznākumā jābūt pilnīgai finanšu procesu caurskatāmībai,
kas bruģēs ceļu Latvijas ilgtspējīgai izaugsmei un vairos kopējo labklājību.
Brīnišķīga perspektīva. Turklāt vienreiz jātiek vaļā no melnā naudas atmazgātāju un “šahermaheristu” zīmoga, kas ir negods valstij un ekonomikas attīstības bremze. Visnotaļ atbalstāms un cēls mērķis. Diez kāpēc, tā iezīmēšanu Jāņa Reira izklāstā klausoties, pasprūk skeptiska nopūta, nevis līksmas gaviles?…
Lūdzu, miniet kādu šobrīd nereformētu mūsu dzīves jomu! Uzdevuma atvieglošanai mēģināsim uzskaitīt pēc kārtas: veselības aprūpe, izglītības sfēra, nodokļu politika, pensiju sistēma, demogrāfija, pašvaldības… Pietiek, reformē visu un groza nesen izmainīto.
Tāda sajūta, ka ejam gulēt un mostamies milzīgā celtniecības laukumā,
kur valda milzīgs troksnis un velti meklēt vienu galveno būvuzraugu, lai uzzinātu, kas galu galā te sliesies. Skaista pils, normāla dzīvojamā ēka vai šķība būdele?…
Liekas, dažam labam celtnes “apakšuzņēmējam” nav pat projekta: piemēram, Ilgai Šuplinskai (JKP). Katra vārda galā piesaucot izglītības jomas reformēšanu, ministre tikai audzē sabiedrības bažas par to, vai skaistu vārdu apvalkā iesaiņotais kompetenču izglītības programmu jēdziens realitātē būs piepildīts ar solīto bagātīgu saturu un nesašaurinās bērnu redzesloku.
Un kāda nākotne gaida Latvijas augstskolas? Gūzma neatbildētu jautājumu profesionālās izglītības iestādēs. Nemaz nerunājot par pedagogu atalgojuma problēmām, kas atgādina slīkšņā iestrēgušu vezumu.
Nuja, reformas… Veselības ministre Ilze Viņķele (“AP”), kā jau pieredzes bagāta “celtniece”, reformu tīruma augsni lāpsto vairākos stūros vienlaikus, bet šī politiskā spēka kolēģis Juris Pūce turpina graizīt un no jauna stiķēt kopā Latvijas karti. Pārmaiņas, kam galu neredz.
Nu jau tas iet pāri veselā saprāta robežām! – dusmojas mans lauku brālēns,
televīzijas ziņu programmu pusratā izslēgdams. Atkal skaļa reformu daudzināšana! Tukši, bla-bla-bla stilā.
Bez šaubām, pārmaiņas vajadzīgas. Dzīves grāpītis palaikam jāapmaisa, lai saturs nesaskābst. Taču sabiedrība vēlētos zināt, kas konkrēts vienā noteiktā kādas reformas posmā izdarīts un vai derēs atspērienam turpmākajai pārmaiņu virzībai. Citādi rodas aizdomas, ka daļa politiķu reformu skandināšanu izmanto bezdarbības aizsegam.
Jau 16. gadsimtā franču filozofs Mišels de Montēņs cita starpā secināja: “Nekas tā neveicina jukas kā visādu labi nepieskatītu jauninājumu ieviešana.”
Pazīstams arī ķīniešu sakāmais: “Kaut tev paveiktos dzīvot pārmaiņu laikos!…”, kur aizplīvurots rūpju dienu novēlējums.
Taču krietni bagātīgāks ir spārnotu teicienu pūrs, kas mudina rosināt pārmaiņas, no tām nebaidoties un sevi pilnveidojot. Gribas ticēt, ka Latvijas politiķiem ir labi izstrādāts valsts celtniecības projekts un tajā izmantotie reformu materiāli pietiekami kvalitatīvi.
