Reformas ir jāveic, tā viņi saka, bet tikai ne mūsu iestādē 0
Par velti esot tikai siers peļu slazdā. Dzīvē ir jāmaksā pilnīgi par visu, bet visdārgāk par uzticēšanos. Visviens, vai runa ir par attiecībām starp diviem cilvēkiem vai sabiedrību un tās vadītājiem, uzticēšanās ir kā ēkas pamati vai tilta balsti. Bez tās dzīve kļūst nevadāma. Ne velti amatos ieceltajiem novēl attaisnot dāvāto uzticību.
Neattaisnotas uzticības pēdējos divdesmit gados ir sakrājies tik daudz, ka tā sabiedrību smacē nost, un vienos izpaužas kā apātija, citos – kā agresija. Tas redzams publiskajās diskusijās, kuras par tādām gan var saukt tikai nosacīti, jo visbiežāk tās ne pie kāda saprātīga risinājuma nenoved. Varbūt tādēļ, ka skan tikai divu pušu viedokļi, trešā puse nemaz netiek ņemta vērā, kā tas notika televīzijas diskusijā “Sastrēgumstunda” par izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa sākto studiju programmu izvērtējumu. Trešo pusi pārstāvēja jaunieši, kas studē ārzemēs. Viņiem ir ko teikt, jo viņi mūsu izglītības problēmas redz no abām pusēm, bet vai kāds uzklausa arī viņu domas?
Reformas vienmēr skar kādu intereses, kaut ko ierobežo, liedz vai atņem, un nav brīnums, ka dūšīgie onkuļi, kuri gadiem ilgi ir pieraduši pie kādreiz dāvātas uzticības labumiem, turēsies pretī ikvienam, kas mēģinās graut viņu komfortablo dzīvošanu. Reformas ir jāveic, tā viņi saka. Bet tikai ne mūsu iestādē, tā viņi domā. Kāpēc tā domā dūšīgie onkuļi, tā kā būtu skaidrs.
Izbrīna, ka tas ir parāvis sev līdzi arī daļu studentu. Tieši viņi taču visos laikos ir bijuši sabiedrības visrevolucionārākā daļa. Vai jau būtu ienākušies nemitīgiem izmēģinājumiem pakļautās izglītības sistēmas un divdesmit gados tā arī neizvēdinātās padomju morāles augļi?
Ar ko ir neapmierinātība – ar metodoloģiju un tās piedāvātājiem vai galu galā tomēr ar sākto reformu? Saka – viena pagale nedegot. No vienas puses, gluži cilvēciski ir žēl ministra, kurš sitas kā zivs pret ledu, no otras – jājautā, vai visu nevarēja darīt daudz gudrāk un ne tik nervozi un vienpersoniski. Tiesa, mūsu valsts vadītājiem hroniski trūkst dedzības un azartiskuma, bet ir jājautā, kāds labums no šaudīšanās ar petardēm?
Pasaule Latviju ieraudzīs un atzīs, pateicoties divām vērtībām – kultūrai un izglītībai. Tās var pārstāvēt tikai spēcīgas personības, taču tādas no gaisa nekrīt, tās top. Pašlaik abas jomas netiek laukā no bezatbildīgas politikas radītas nabadzības, jautājums, vai tikai no finansiālās. Atcerēsimies Latvijas valsts dibināšanu! Valsti būvē prāts un jūtas, nevis varas vai kādi citi instinkti. Diemžēl atjaunotā Latvija ir bijusi atkarīga tieši no pēdējiem. Par to liecina nebeidzamā atkārtošanās – vecos nogāzušie jo drīz paši kļūst viņiem līdzīgi un attiecībās ar netaisnību līdz nelabumam politkorekti. Par uzticēšanos tādiem politiķiem mēs vienmēr maksāsim ar kaunu.
