Andris Priede intervijā stāsta, kā reformācija izpaudās Latvijā 0
Šodien Latvijā viesojas Vācijas prezidents un arī luterāņu mācītājs Joahims Gauks, kurš pēc tikšanās ar triju Baltijas valstu prezidentiem Rīgā pie Svētā Pētera baznīcas atklās Reformācijas laukumu, atzīmējot šā notikuma 500. gadadienu. Reformāciju tradicionāli saistām ar Luteriskās kopienas ticības tēva Mārtiņa Lutera vārdu, kurš 1517. gada 31. oktobrī pie Vitenbergas baznīcas Vācijā pienagloja savas 95 tēzes. Pirms šīs vizītes uz sarunu aicināju Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docentu, baznīcas vēsturnieku Andri Priedi. Viņš uzsver, ka reformācija būtiski ietekmēja arī Latvijas sabiedrību un tajā piedalījušās visas konfesijas.
Ar ko reformācijas koncepts ir svarīgs mūsdienās?
A. Priede: Reformācija savā ilgajā ģenēzē liek mums nonākt pie optimistiska secinājuma. Tā nav vienas konfesijas monopols. Visas konfesijas agri vai vēlu ir aicinātas uz atmodu. Līdz ar to mēs katrs kā cilvēks varam izvēlēties, kādā veidā kopt savu kristīgo stāju atbilstoši modelim, kurš aprakstīts Svētajos Rakstos. Tā ir atgriešanās pie Jeruzālemes pirmdraudzes, jo reformācija jau nozīmē atgriešanos pie sākotnējās formas. Tā attiecas uz visām konfesijām. Tādēļ ar lielu prieku varam pieņemt Reformācijas laukuma atklāšanu kā svētīgu dāvanu mūsu pilsētai.
Kur meklējami Mārtiņa Lutera veiktās baznīcas reformācijas pirmsākumi?
Jāuzsver, ka bija vairākas reformācijas – gan protestantiskās, gan katoliskās, kā arī radikālās reformācijas. Daļēji tā bija reakcija uz 16. gadsimtā valdošajām renesanses un humānisma idejām. Luteram šoks bija Romas apmeklējums. Augustīniešu mūkam nebija šoks par reliģisko prakšu atšķirību, bet gan par renesanses kultūrvidi, jo Romas iedzīvotāji, tostarp elite – augstākā garīdzniecība, piekopa tādu dzīvesveidu, kas Luteram lika rīkoties un paust Romai neglaimojošus vērtējumus. Jāatceras, ka Svētās Romas impērijā jau pusotru gadsimtu baznīca tika gatavota reformām. Tā bija renesanses laika diskusija par cilvēka pašcieņu, un parādījās gatavība pieņemt drosmīgus soļus, lai attīrītu baznīcu no tā, kas konkrētiem cilvēkiem šķita nepieņemams vai nešķīsts. Šo procesu veica Luters tagadējā Vācijā, Ulrihs Cvinglijs Cīrihē, Žans Kalvins Ženēvā, kā arī radikālie reformatori.
Kā reformācijas idejas tolaik izpaudās tagadējā Latvijas teritorijā, kas bija Livonijas ordeņa sastāvā?
Livonija bija pozitīvs piemērs par indivīda vai atsevišķu pilsētu izšķiršanos par labu luteriskajai vai katoliskajai doktrīnai. Lielākā pilsētnieku daļa Livonijas ordenī – Rīgā, Rēvelē un Tērbatā – izvēlējās luterisko reformāciju. Rīgā arī nebija vienprātības par šo jautājumu un bija izvēles brīvība, ko pierāda Marijas Magdalēnas klostera pastāvēšana arī pēc reformācijas. Tas attiecas arī uz Livonijas vasaļiem, jo bija tādi, kas izšķīrās par labu reformācijai, bet citi – bija pret. Vasaļa reliģisko izvēli pārņēma pamatiedzīvotāji.
Cik luteriskā reformācija bija draudzīga latviešu nācijas veidošanās procesam?
Nevaru likt roku uz Bībeles un teikt: ja ne reformācija, tad latviešus būtu piemeklējis prūšu liktenis, kuri tika ģermanizēti tieši pēc reformācijas, izzūdot prūšu valodai. Vēl pirms Ernsta Glika Bībeles tulkojuma latviešu valodā Kurzemē pie Bībeles tekstiem strādāja Kristofors Fīrekers. Katoļiem bija Georga Elgera tulkotie Bībeles lasījumi un dievkalpojumu kārtības jeb lekcionāriji un agendas latviešu valodā. Latgalieši lepojas ar 1753. gada anonīma Livonijas garīdznieka veikto lekcionāriju tulkojumu katrai svētdienai, kas ir pirmā drukātā grāmata latgaliešu valodā. Svēto Rakstu teksti latviešu valodā Livonijā bija pieejami jau pirmsreformācijas laikmetā – par to ļauj spriest ievadvārdi kādā no Elgera lekcionārijiem, kur rakstīts, ka, pateicoties senai tradīcijai, 1640. gadā nāk klajā Vecās un Jaunās Derības izvilkumi vietējā valodā. Glika ieguldījums latviešu kultūrā ir būtisks, tomēr tā 17. gadsimtā attīstījās, pateicoties vairāku konfesiju savstarpējai konkurencei. Pirmais sprediķis kādā Latvijā sastopamajā valodā bija jau 1185. gadā, kad bīskaps Meternihs sprediķoja līvu valodā. Latviešu valodu spēcīgi ietekmēja letgaļu maztautas valoda, un, ja skatāmies pēc šīs līdzības, pirmais sprediķis letgaļu valodā varēja notikt jau 12. gadsimtā Tālavas vai arī Jersikas valstīs, kurās kristīgā konfesija bija pareizticība. Ja 15. gadsimtā Livonijas baznīcu sinodes žēlojās par garīdznieku nepilnīgajām latviešu valodas zināšanām, tas norādīja, ka tā bija prasība, lai praktizētu grēksūdzes un sprediķus tautas valodā.
Ja lasām 20. gs. 30. gados latviešu skolotāja Oto Nonāca apkopotos “Mācītāju ziņojumus par 1905. gada revolūciju”, rodas iespaids, ka luterānisms revolūcijas gados ir mazāk saistāms ar ticību, bet ir vācu muižniecības pārvaldes līdzeklis, kurā latvietis sevi neatrod…
Šajā faktā atspoguļojas arī Lutera personiskā traģēdija, jo viņa veiktā reformācija bija iecerēta kā tautas kustība, kurā svarīgs ir katrs cilvēks. Arī viņa 95 tēzēs, kuras viņš pienagloja pie Vitenbergas baznīcas, uzsvērta Kristus vēsts ar aicinājumu atgriezties no grēkiem. Sākotnēji Luters aizstāv sociālo taisnīgumu, bet vēlāk spiests iekrist firstu oligarhijas apkampienos, līdz ar to viņa baznīca kļūst par valsts baznīcu.
Sākotnēji situācija Livonijā atbilda Lutera ideālam. Pēc Vācijā noslēgtā Augsburgas mierizlīguma starp konfesijām 1555. gadā stājās spēkā nosacījums, ka valstu pavalstniekiem jāizvēlas valdnieka konfesija. Tas vēlāk atnāk arī līdz Livonijai. Tas ir traģisks reformācijas pārpratums, jo mācītāji un ticīgie turpmākajos gadsimtos atsvešinās. Latvijā kulminācija šim procesam ir baznīcu manifestācijas 1905. gada revolūcijā. Tolaik nedz katoļu, nedz pareizticīgo baznīcās nenotiek ticīgo necieņas izrādīšana pret saviem garīdzniekiem, kā tas ir starp luterāņiem. Notiek garīdznieku slepkavības, baronus nošauj dievnamos un kapu svētkos, bet baznīcās norisinās revolucionāru sapulces. 19. gadsimta 40. gados latviešu konvertācijas viļņa iemesls pareizticībā lielā mērā bija tas, ka luterāņu mācītājs pārņēma garīgā žandarma funkciju un sprediķoja paklausību laicīgajai varai, konkrēti muižkungam.
Kā luteriskā baznīca starpkaru periodā atguva savu autoritāti starp latviešiem, un kā tai izdevās spēlēt būtisku lomu trešās atmodas gados?
Latvijas konfesijās izcilu lomu nospēlē personības. Luterāņu virsmācītājs Roberts Feldmanis tiešā veidā politiskajos procesos neiesaistījās, bet viņa skolas audzēkņi nostājās atmodas pirmajās rindās. Jauno mācītāju iniciētā kustība “Atdzimšana un atjaunošanās” pārtvēra sava veida nācijas sirdsapziņas lomu. Kurš gan neatceras Jura Rubeņa iedvesmojošos vārdus barikāžu laikā!
