Reforma vai demokrātijas demontāža? 0
Spriedze Briseles attiecībās ar Varšavu pastāv un saasinās jau kopš partijas “Likums un taisnīgums” (PiS) pārliecinošās uzvaras Polijas parlamenta vēlēšanās 2015. gadā. Tā iemiesoja partijas triumfālu atgriešanos pie varas, jo iepriekš notikušajās valsts prezidenta vēlēšanās panākumu – gan ne tik pārliecinošu un mazāk gaidītu – bija guvis arī PiS izvirzītais Andžejs Duda, kurš paziņoja: “Mēs kopā varam mainīt Poliju.”
Pēc lēmējvaras un izpildvaras koncentrēšanas vienas partijas rokās likās, ka pārmaiņas ir ieviešamas bez pārlieka saspringuma un pārāk nekonfliktējot ar pilsonisko sabiedrību, bet uzturot ar to konstruktīvu sadarbību. Partijas PiS stingrajai līnijai opozīcijā esošās avīzes “Gazeta Wyborcza” galvenais redaktors Adams Mihņiks tomēr pauda satraukumu, ka šīs pārmaiņas varētu nozīmēt arī “samta ceļu uz diktatūru”. Izklausījās pārspīlēti, taču viņš droši vien nojauta “Likuma un taisnīguma” autoritārā līdera Jaroslava Kačiņska nodomus pakļaut kontrolei pilnīgi visus varas atzarus.
“Reformas”
PiS uztverē tādas vispārējas kontroles īstenošana ir demokrātiska un atbilst pilsoņu interesēm. Pirmais solis šajā virzienā bija tas, ko nosauca par Konstitucionālās tiesas reformu. Praksē tā galvenokārt izpaudās kā tiesas sastāva daļēja nomaiņa un tās pilnvaru faktiska apcirpšana. Jaunās amatpersonas uzlūkoja Konstitucionālo tiesu par agrākās valdības, respektīvi, tagadējās opozīcijas bastionu, tāpēc daudzi uzskatīja, ka steigā veiktie izkārtojumi ir politiski motivēti un juridiski apstrīdami. Tāpat kā jaunieviestā sabiedrisko raidorganizāciju vadības iecelšanas un atcelšanas kārtība.
Eiropas Komisija jau 2016. gada sākumā vērtēja, vai attiecīgie grozījumi Polijas tiesību aktos saskan ar tiesiskas valsts principiem. Komisija bija formulējumos piesardzīga, dēvējot to drīzāk par “dialogu ar Polijas varasiestādēm”, lai palīdzētu “rast risinājumus”, kā izteicās EK priekšsēdētāja pirmais vietnieks Franss Timmermanss. Poļiem, pat opozicionāriem, Briseles pārbaude ne īpaši patika, tomēr pastāvēja lielas iespējas, ka lieta pakāpeniski noklusīs un pagaisīs birokrātijas labirintos.
Bet tagad tādas pārliecības vairs nav, jo oficiālā Varšava spītīgi turpina “reformas”. Pavisam nesen Polijas parlamenta augšpalāta Senāts galīgajā lasījumā pieņēma apakšpalātā jeb Seimā jau apstiprinātus likumus, kas pagājušās nedēļas beigās izraisīja kārtējos ielu protestus.
Viens no likumiem attiecas uz Nacionālās tiesnešu padomes statusu – tas, proti, tiek jūtami pazemināts, un padomes locekļu vairākumu (15 no 25 locekļiem) turpmāk izraudzīsies parlaments, nevis paši tiesneši. Līdz ar to svarīga tiesu varas struktūra, kurai ir savs vārds sakāms par tiesnešu, tai skaitā tiesas priekšsēdētāju un priekšsēdētāju vietnieku, apstiprināšanu un kura uzrauga profesijas ētikas kodeksa ievērošanu, nonāk lēmējvaras atkarībā.
Otrs likums skar vispārējās jurisdikcijas tiesas priekšsēdētāju iecelšanu, kas turpmāk tiks uzdota tieslietu ministram. Izskatīšanas stadijā vēl paliek trešais likumprojekts par Augstāko tiesu, un, ja tas tiktu pieņemts sākotnējā versijā, tad valdība būtībā iegūtu pilnīgu kontroli arī pār Augstākās tiesas sastāva noteikšanu.
Pretestība
Šis apstāklis sevišķi uztrauc nevalstiskās organizācijas un partijas, jo Augstākās tiesas pienākumos ietilpst pašvaldību vēlēšanu, valsts parlamenta vēlēšanu un Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu apstiprināšana, kā arī uzraudzība pār partiju tēriņiem kampaņu laikā. Zīmīgi – parlaments izskata un pieņem tiesu sistēmu kardināli reorganizējošos likumus īsi pirms došanās vasaras brīvdienās, liekot noprast, ka valdošie politiķi negrib ielaisties ilgās diskusijās par šo tēmu. Likumu nepieciešamība līdz šim tikusi pamatota pārsvarā ar vienu argumentu: tieslietu sistēma līdzinājās savrupai kastai, tāpēc bija pakļaujama atsvaidzinošām vēsmām, lai tā atgūtu tautas uzticību.
Tikmēr viļņošanās sabiedrībā un Eiropas varas gaiteņos nerimās, bet vērsās plašumā visu šo nedēļu, piespiežot Andžeju Dudu reaģēt. Viņš diezgan kategoriskā formā pavēstīja, ka neparakstīs likumu par Augstāko tiesu, ja deputāti neveiks viņa iesniegtos grozījumus jau pieņemtajā likumā par Nacionālo tiesnešu padomi. Duda uzstāj, lai tiesnešu iecelšanai būtu vajadzīgs kvalificētais vairākums jeb trīs piektdaļas deputātu balsu, kas iegrožotu kādas atsevišķas partijas ietekmes pārmērības. Iespējams, likumos tiks izdarītas vēl citas korekcijas, taču diez vai kaislības tāpēc noplaks.
Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs otrdien publiskoja Dudam nosūtīto satraukuma pilno vēstuli. Savukārt iepriekš atturīgā Eiropas Komisija pieprasīja “reformu” apturēšanu un Fransa Timmermansa personā ierunājās par Eiropas Savienības līguma “septītā panta iedarbināšanu”. Labi saprotot, ka to iedarbināt ir vieglāk nekā piemērot, liedzot Polijai balsstiesības ES Padomē, jo tam vajadzīga 27 dalībvalstu piekrišana. Ko Briseles arī šaustītās pārējās Višegradas grupas valstis, īpaši Ungārija, nepavisam nav noskaņotas sniegt. Komisijai drīzāk jāpaļaujas uz Polijas opozīcijas spiedienu, finanšu svirām un savām spējām pārliecināt politiskās aprindas un sabiedrību, bet pirmām kārtām pašus poļus par Varšavas kursa nesaderību ar Eiropas principiem.
Bēgļu jautājums
Polijas valdība biežāk izsakās par tās izrādīto pretestību bēgļu t. s. sadales kvotām un Eiropas Komisijas šajā sakarā pagājušajā mēnesī sākto procedūru pret Poliju, Čehiju un Ungāriju. Polija, kurai saskaņā ar zināmo shēmu jāuzņem 6200 patvēruma meklētāji, nav uzņēmusi nevienu, tāpat kā Ungārija, bet Čehija pārtrauca uzņemšanu pērn.
Varšavai ir savi racionāli, ar nacionālo drošību saistīti apsvērumi – vieglāk izskaidrojami un pamatojami nekā valsts tiesu sistēmas apšaubāmās reformas. Tāpēc Beātas Šidlo vadītā valdība labprātāk ieņem publiskas aizstāvības pozīcijas pret Briseles apsūdzībām patvēruma politikas jautājumos.
Nesen partijas “Likums un taisnīgums” kongresā Jaroslavs Kačiņskis deklarēja: “Mēs neesam ekspluatējuši valstis, no kurām mūsdienās nāk šie bēgļi, mēs neesam izmantojuši to darbaspēku, un visbeidzot mēs neesam aicinājuši viņus uz Eiropu. Mums ir pilnas morālas tiesības teikt “nē”.” Viņš gan vienmēr noliedzis, ka “Likums un taisnīgums” būtu eiroskeptisks politisks spēks, jo 2004. gadā partija atbalstīja Polijas iestāšanos Eiropas Savienībā.
Jebkurā gadījumā ar Poliju saistītās tēmas vēl krietnu laiku būs Eiropas darba kārtībā. Valsts prezidents Duda pieļauj, ka 2019. gadā vienlaikus ar parlamenta vēlēšanām varētu izsludināt referendumu par bēgļu uzņemšanu vai neuzņemšanu, “ja jautājums joprojām tiks pacelts starptautiskā līmenī”.
Uz minētā fona pēc tīrā sīkuma izskatās Eiropas Komisijas prasība, lai Polija pārtrauktu koku izciršanu Belovežas gāršā. Bet arī šī konfliktsituācija iederas vispārējā ainā, kur strīdā iesaistītās puses aiz kokiem neredz mežu.
VIEDOKĻI
Polijas tieslietu ministrs Zbigņevs Zjobro: “Polijas tiesu sistēma bija korporatīva, nošķīrusies no demokrātijas. (..) Jautājums nav par to, vai es iegūstu vairāk varas, bet par īstu kontroles instrumentu ieviešanu. Tagad tieslietu ministrs ir atbildīgs par tiesu sistēmas funkcionēšanu, taču nespēj to ietekmēt.”
Franss Timmermanss: “Polijas valdības iecerētie četri pasākumi attiecībā uz tiesu sistēmu būtiski vairo tiesiskās valsts apdraudējumu, jo tie sagraus tiesu sistēmas neatkarību. Tiesiska valsts ir viena no vērtībām, kas nosaka mūsu savienību. Tas, kas šodien notiek Polijā, skar mūs visus.”
