Iveta Ratinīka: Izglītības reforma nogalina latviešu valodu 117
Skolotāju dienai šogad vēl mazāk noskaņojuma nekā citkārt ir Ivetai Ratinīkai, Āgenskalna Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotājai. Ko priecāsies, ja septembra beigās joprojām valda neziņa par atalgojumu, bet Latvijas izglītības sistēmā atkal kārtējā reforma, saukta par jaunu, kompetencēs balstītu mācību saturu, kura apspriešana nupat sākusies.
Skolas uzdevums nav izklaidēt
Manī nav rūgtuma… Ir taču forši, ka izglītības sistēmai ienāca 14 miljoni eiro, ko vajadzēja apgūt, tāpēc visu sagāzīsim un skatīsimies, kas no tā darbosies, kas nedarbosies. No šīs naudas netiek radīti jauni mācību līdzekļi, to izmanto tikai muldēšanas konferencēm, standartiņiem, paraugprogrammām, kas ir frāžu savirknējumi un neparāda skolotājam, kā un ko praktiski izdarīt. Bez materiāliem tā atkal būs gadiem ilga taustīšanās tumsā.
Tas, ko esmu redzējusi kā pamatskolas latviešu valodas paraugprogrammu – mani kolēģi nevarēja noturēties, neparādījuši šos materiālus, kas pat pilotskolām vēl nebija pieejami, – ir pilnīga haltūra. Cūciskākais, ko vispār varēja ierosināt, ir atteikties no latviešu valodas eksāmena pamatskolās, jo šajā vecumā skolēniem nav izstrādājusies cita motivācija mācīties. Viņi nodarbosies ar prezentāciju gatavošanu, filmiņu taisīšanu vai citām interesantām pieejām, taču neiemācīsies pareizi rakstīt savā dzimtajā valodā. Skolas mērķis nav bērnu tikai izklaidēt.
Atkal grib pāriet uz to, kas atgādina vāju angļu valodas stundu – pie topikiem, kur muldam par kaut ko, nevis iemācām cilvēkam pamatīgi darboties ar savu dzimto valodu. Svešvalodu varam mācīties, arī runājot un klausoties, bet dzimtā valoda jāapgūst akadēmiski, lai pēc tam uz šīs bāzes varam salīdzinoši veidot priekšstatu par citu valodu.
Piekrītu, ka starp sociālā cikla un eksaktajiem priekšmetiem ir ļoti daudz līdzību un skolotāju sadarbības metodes var strādāt – nav jēga par fotosintēzi mācīties trīs dažādos priekšmetos, ja to var apgūt vienā. Bet latviešu valodu tu vari apgūt tikai latviešu valodas stundā, to nevar mācīt fiziķi, sportisti, jo viņi paši nezina gramatiku. Visa šī gaidāmā reforma nogalina tieši latviešu valodu, kas jau tā ir smagi cietusi. Galvenā problēma – esam pārgājuši uz principu, ka svarīgākas ir kompetences un prasmes, nevis zinības.
Starp citu, Vācijas skolas ir pārtrakojušās ar jaunajām pieejām un tagad atgriežas pie klasiskas valodu apguves.
Pirmais, kas bija jādara – jāizdomā, kā atbilstoši izglītot skolotājus, otrs – kā šī reforma sadzīvos ar pārējām pārmaiņām – skolu tīkla optimizāciju, skolotāju algām un noslodzi un tikai pēc tam ķerties pie mācību priekšmetu struktūras izjaukšanas.
Kopš sevi atceros kā skolēnu un tagad – skolotāju, Latvijā izglītības jomā notikušas nepārtrauktas reformas. Pēdējā standartu aprobācija beidzās pagājušajā gadā. Tika radīti pilnīgi jauni, arī interaktīvi mācību līdzekļi, grāmatas u. c., kas atkal nebūs vajadzīgi. Cik naudas, līdzekļu un darba tika iztērēts, lai tagad visu to pašu mēģinātu pārliet citos spainīšos.
Vēlējums kolēģiem Skolotāju dienā
Šis pasākums manī nekad nav izraisījis saldu sajūtu, jo īstā skolotāju diena ir nākamais gads, kad tie, kas beiguši skolu, joprojām grib pie tevis atnākt un parunāties. Šobrīd prieku sagādā stundas un skolēni, kas atkal izdomās kaut ko savā stilā – nesavaldītu un nesaķemmētu.
Kolēģiem Skolotāju dienā novēlu nelasīt ministra viedokļus e-klasē (izglītības portāls. – Red.), kas katru dienu mainās, kā arī neklausīt sajūtai, ka tu neko nemāki un tagad kaut kāds hipsters atkal mācīs, kā vajag darīt pareizi. Ļoti ceru, ka pieredzējušie, gados vecākie kolēģi nesāks automātiski ķēmoties laikmetam līdzi bez pārliecības, ka viņi to paši grib un jūt. Labam skolotājam, lai cik tas izklausītos banāli un vecmodīgi, reizēm pietiek ar tāfeli, lupatu un krītu. Visa šī interaktivitāte, ja pats esi mīkstmiesīgs bezmugurkaulnieks, kam nav ko teikt, nedarbojas.
Es grasos joprojām mācīt klasisku latviešu valodu, jā – literatūrā varam spēlēties, mācīties no jebkuriem darbiem – viss atkarīgs no mūsu pasaules skatījuma.
Ceru, ka reiz atkal kādam vajadzēs skolu, kas nevis eksperimentēs, bet atgriezīsies pie klasiskiem priekšstatiem par izglītību.
