Referendumi un laimes sajūta . Saruna ar Gediminu Navaiti 0
Gedimins Navaitis, psihologs, zinātņu doktors, Lietuvas Seima deputāts, cītīgi seko līdzi politiskajiem notikumiem Latvijā, īpaši gaidāmajam referendumam par krievu valodu kā otru valsts valodu.
– Apsveicu jūs ar grāmatas “Politiķu psiholoģija” publicēšanu. Iespējams, ka tā drīz tiks izdota arī latviešu valodā. Kaut gan politiķa tēlam kopumā ir zems vērtējums no sabiedrības puses, tomēr tas laikam nekādi neiespaido interesi kļūt par politiķi?
– Politiķi no psihoanalītiskās pieejas pētīti jau 30. gados un atklājusies kā savdabīga grupa. Es piebilstu, ka sabiedrība uz politiķiem mēdz skatīties kā uz izņēmuma grupu, bet tā nav tik maza. Kad Lietuvā notika pašvaldību vēlēšanas, par deputātiem kandidēja 18 tūkstoši cilvēku. Tātad tik daudzi domāja, ka viņi varētu būt politiķi. Zobārstu noteikti Lietuvā ir mazāk.
Interese kļūt par politiķi joprojām ir liela, neraugoties uz to, ka uzticība politiķiem ir zema. Bet viņiem neuzticas arī Rietumu valstīs. Viens no iemesliem ir tas, ka sabiedrība īsti nesaprot, ko tā no viņiem varētu sagaidīt. Cilvēki politiskajos jautājumos ir diezgan neizglītoti – Lietuvā daudziem nav skaidrs, ko dara valdība, ko parlaments, kādi ir pašvaldību uzdevumi, un vēršas ar jautājumiem ne pie īstā adresāta. Piemēram, kad būtu jāiet uz pašvaldību, nāk un vaicā parlamentam.
Būdams Seima deputāts, esmu saņēmis diezgan daudzus likumdošanas priekšlikumus, no kuriem četras piektdaļas ir palielināt algas un samazināt nodokļus. Bet, ja šiem cilvēkiem vaicā, kam atņemt, tad ļoti bieži atbild, ka politiķiem, un tur jūs, žurnālisti, arī esat savu roku pielikuši. Tāpēc es iesaku biežāk publicēt skaitļus, cik liels procents naudas no valsts budžeta aiziet valsts pārvaldei. Lietuvā tie ir 3%. Ja mēs runājam par pārvaldes kvalitāti, tad ir izpētīts, kādus skaitļus vajadzētu biežāk reklamēt un skaidrot. Šveices pētnieki salīdzināja un atklāja vienkāršu lietu, no kā atkarīgs tautas laimes līmenis. Paeksperimentēsim! Ja, piemēram, Latvijā un Lietuvā ieviestu absolūto diktatūru – nebūtu ne parlamenta, ne vēlēšanu, un katram iedzīvotājam izmaksātu, piemēram, 4,5 tūkstošus dolāru, laimes līmenis nemainītos un būtu tāds pats kā pirms diktatūras. Ja parlaments, kurš mums maz patīk, izsniegtu mums apmierinājumam 700 vai 1000 latus, daudzi būtu ļoti laimīgi. Šveicieši izpētījuši vēl kādu interesantu lietu – jo vairāk referendumu, jo cilvēki laimīgāki. Šveicē bieži tiek rīkoti referendumi, un izrādās, ka tajos kantonos, kur to ir vairāk, ir tieša saikne ar laimīgo cilvēku daudzumu. Vairāk referendumu, vairāk laimīgu cilvēku!
– Bet ne jau referendumi par jautājumiem, kas apdraud valsts pastāvēšanu?
– Kur krieviem nepietiek krievu valodas? Vai viņiem vajag, lai restorānos ēdienkartes būtu arī krievu valodā? Referendumiem ir jābūt daudz konkrētākiem. Šis referendums būs par valsts pamatu graušanu – krievu valodu kā otru valsts valodu, un tas ir diezgan biedējoši. Ja būtu uzdots jautājums, kur Latvijā dzīvojošam krievu cilvēkam rodas problēmas tāpēc, ka viņu nesaprot, tad rastos iespēja sarunām un diskusijām.
Mans viedoklis par referendumu ir no malas un varbūt izklausās citādi, nekā to teikuši citi – es, visticamāk, uz šo referendumu neietu. Tāpēc, ka zinu jau iepriekš, ka nesavāks nepieciešamo balsu skaitu un man vienkārši žēl laika.
– Arī Lietuvas poļi ir nemierā ar savām tiesībām valodas jautājumā un viedokļa paušanā ir skaļāki par krieviem …
– Ja te būtu kāds Polijas politiķis, es viņam jautātu, parādiet, lūdzu, kurā valstī poļiem ir labākie likumi un arī mēs tādus pieņemsim. Bez Lietuvas nav citu valstu, izņemot pašu Poliju, kur poļiem būtu tik daudz skolu. Man ir žēl, ka atsevišķa politiķu daļa, gan lietuvieši, gan poļi, spēlējas ar šo jautājumu, nesaprotot, cik šī spēle ir bīstama. Politiķiem ir ļoti atbildīgs darbs – atrast ienaidnieku, un, kad to atrod, tad ir liela apmierinātība.
– Ja poļi vēlētos organizēt referendumu par otru valsts valodu, vai Lietuvas pamatlikums to pieļautu bez kādām lielām problēmām?
– Lai notiktu referendums, nepieciešams savākt 300 000 parakstu, kas ir ļoti liela barjera. Turklāt idejai par referenduma rīkošanu ir jābūt visu partiju atbalstītai. Tātad tas nav tik vienkārši, tāpēc Lietuvā kopš neatkarības atgūšanas ir notikuši tikai četri referendumi un bijuši 14 nesekmīgi mēģinājumi tos sarīkot.
– Jūs esat teicis, ka ir svarīgi noskaidrot, cik laimīgi ir valsts iedzīvotāji, un tas ir pamats tālākai politiskajai rīcībai. Ko jūs ar to domājat?
– Piemēram, Āzijas valstī Butānā nacionālais ienākums uz cilvēku kļuva lielāks tad, kad šīs valsts politiķi par mērķi izvirzīja palielināt laimes līmeni. Šīs pūles bija ļoti mērķtiecīgi virzītas. Šodien mēs nevaram pateikt, kuras iedzīvotāju grupas ir mazāk laimīgas un kuras vairāk un kāpēc un kādām darbībām ir jābūt, lai pastiprinātu laimes izjūtu. Tātad vispirms ir jautājums par laimes izmērīšanu mazāk vai vairāk precīzi, bet, ja vispār to nemērī, tad mēs paliekam filozofisko pārdomu un psihoterapijas laukā, sak, dzīvosim draudzīgi! Ja sākam mērīt, tad parādās pamats politiskai rīcībai. Lielbritānijas premjers Deivids Kemerons teicis, ka jārūpējas ne tikai par to, kā piepildīt naudas maku, bet arī cilvēku sirdis. Francijas prezidents Nikolā Sarkozī ekonomistiem deva uzdevumu sagatavot indikatorus, kas paaugstina laimes izjūtu. Mēs nezinām, kurš ir vairāk laimīgs – jauns vai vecs, sievietes vai vīrieši, pilsētnieki vai laucinieki… Tad, kad es saku “mēs nezinām”, es domāju Igauniju, Lietuvu un Latviju, jo daudzās valstīs šādi pētījumi ir veikti. Šis būs viens no Baltijas asam- blejas sociālās labklājības jautājumu komitejas, kuru es vadu, uzdevumiem. Viens no pirmajiem uzdevumiem būs aptaujāt visu trīs valstu Labklājības ministrijas, vai tur gatavojas ko darīt, lai noskaidrotu, cik laimīgi jūtas cilvēki un kādas likumdošanas izmaiņas šā mērķa labā ir jāizdara. Ja ministrija sāks par to domāt, apspriest, tad agrāk vai vēlāk mums radīsies citi orientieri labklājības jautājumu risināšanā. Es jūtu, ka varbūt arī jūs un jūsu lasītāji to uztver kā tādu ļoti lietišķu uzdevumu – nu labi, izmērīs, uzrakstīs! Gribu uzsvērt, ka tas ir ļoti praktisks uzdevums. Dažādu valstu pētījumi parāda, ka cilvēks, kuram ir darbs, ir laimīgāks nekā bezdarbnieks. No tā rodas tālākie secinājumi – ja darbs ir labums, mums vajadzētu pēc iespējas censties, lai katram tas labums būtu.
Tāpēc vajadzētu daudz nopietnāk rīkoties ar bezdarbnieku pabalstiem. Kad uzņēmējam rodas ekonomiskas problēmas, viņš vairs nevar nodarbināt visus darbiniekus, kāds ir jāatlaiž un viņi saņem bezdarbnieka pabalstus. Bet varbūt lietderīgāk un vieglāk būtu, ja valsts nevis piešķirtu pabalstu, bet maksātu uzņēmējam par šo darbinieku nodarbināšanu. Tad cilvēkam nezustu iemaņas.
Tiesa, cilvēki strādā arī sabiedriski lietderīgos darbos. Ja nelielai pilsētai vai ciemam nav naudas, lai algotu pietiekami daudz sociālos darbiniekus, palīdzēt vecajiem ļaudīm dodas bezdarbnieki. Piemēram, sabiedrības labā strādā divas stundas un divas kāda cita labā – bezdarbnieks var palīdzēt nokrāsot sienas, bet tas, kuram palīdz, var nākt pretī bezdarbniekam un paveikt kaut ko lietderīgu viņa labā. Mēs neapmaināmies ar naudu, bet ar laiku. Daudz tādu “laika banku” ir izveidots, piemēram, Lielbritānijā un tādējādi parādīts, ka katram cilvēkam ir kas noderīgs, ko viņš var piedāvāt. Problēma tiek risināta nevis tradicionālās ekonomikas rāmjos, vairāk ražot un vairāk pārdot, bet citādi, un cilvēki līdz ar to jūtas arvien laimīgāki, jo viņu laimes izjūta tiek palielināta nestandarta oriģinālā veidā. Ja šādi apmainīsies ar laiku, izzudīs daļa birokrātisko struktūru, jo uzdevumi tiks nodoti iedzīvotājiem, kuri spēj nodarboties ar pašpārvaldi.
Pastāv tāds netipisks rādītājs – nacionālā iekšzemes laime. Ir pietiekami daudz lēmumu dažādās jomās, kas atnes laimi. Piemēram, ja runājam par veselības aprūpi, tad vesels cilvēks vispirms ir psihiski vesels cilvēks. ASV 7%, Vācijā 12,5%, bet Lielbritānijā 13% no veselības naudas tiek tērēts depresijas un bezmiega ārstēšanai. Pēc Pasaules veselības organizācijas datiem, nākotnē puse no visām saslimšanām būs tieši no šīs slimību grupas. Ja mēs gribam paaugstināt laimes procentu, mums ir jāizdala vairāk naudas depresijas un bezmiega ārstēšanai.
Ja runājam par izglītību, tad cilvēks ar augstāko izglītību ir laimīgāks nekā bez tās, jo augstākā izglītība pati par sevi sniedz citu dzīves uztveri. Cilvēks ar augstāko izglītību 19. gadsimtā saražoja tik, cik pieci cilvēki bez augstākās izglītības.
Bet tagad viens cilvēks ar augstāko izglītību saražo tik, cik 390 bez augstākās izglītības, tāpēc jebkurā nozarē augstākā izglītība var valsti izvirzīt līderos. Mums vajadzētu izvirzīt mērķi, ka ne mazāk kā 50% vidusskolas beidzēju ir jāiegūst augstākā izglītība. Nav svarīgi, par ko viņi strādās, viņi tik un tā saražos vairāk un viņi to darīs tāpēc, ka ir laimīgāki.
Mēs nepārtraukti runājam par kvantitāti – kā palielināt cilvēku daudzumu, nevis kā palielināt laimīgu cilvēku skaitu. Lai dzimtu vairāk bērnu, būtu jāapmaksā viss, kas bērnam vajadzīgs no piedzimšanas līdz 18 gadiem. Bet valstij nav tik lielas naudas, lai to izdarītu. Turpretī, ja ģimene saņemtu garantiju, ka otrais vai trešais bērns augstskolā varēs mācīties bez maksas, tas ģimenei varētu būt daudz nozīmīgāk nekā tie pabalsti.
