Referenduma statistika – laiks nedarbojas pārkrievotāju labā 0
Pārkrievošanas centieni tautas nobalsošanā tika pārliecinoši noraidīti. Tagad gan no politiķiem, gan pilsoņiem atkarīgs, vai 18. februāris kļūs par dienu, no kuras sāksies Latvijas gaita augšup. Pēc neatkarības atjaunošanas pārkrievotāji 90. gadu sākumā pierāvās, bet drīz redzēja, ka nekas nedraud, izlīda no pakšiem un pakāpeniski sāka vairot ietekmi.
Uzņemšana pilsonībā atvieglota un atvieglota, valsts valodas prasības – tāpat, latviešu partijas arvien vairāk atmiekšķējās, tika pārņemta vara Latvijas galvaspilsētā. Pērnruden “Saskaņas centrs” Saeimas vēlēšanās ieguva jau 31 vietu un bija tuvāk nekā jebkad, lai atgrieztos pie varas pēc divdesmit gadu pārtraukuma.
Taču klusi iezīmējās arī cita tendence. Kopš Gaida Bērziņa kļūšanas par tieslietu ministru 2006. gada nogalē krasi kritās naturalizācijas pieteikumu skaits, un latviešu īpatsvars pilsoņos pārstāja dilt (šā gada sākumā, pēc PMLP datiem, 72,7%). “Saskaņas centra” un ”PCTVL” balsu skaits 2009. gadā Eiroparlamenta vēlēšanās sasniedza latviešu īpatsvara noteiktos griestus (29,8%) un tur arī palika – 2010. g. Saeimas vēlēšanās 28,1%, 2011. gadā — 29,4%. Un laiks nedarbojas pārkrievotāju labā, jo demogrāfiskie procesi ir labvēlīgi latviešiem – dabiskajā samazinājumā latviešu daļa ir 1/3, bet migrācijas saldo vispār tikai 1/4.
Un pēc pērnrudens Saeimas vēlēšanām pārkrievotāji sāka ciest sakāves citu pēc citas. Vispirms netika valdībā. Tad, atbalstot parakstu vākšanu par valsts valodas statusu krievu valodai, “Saskaņas centrs” sevi atmaskoja un zaudēja vairākumu latviešu balsu (aptuveni trīs Saeimas mandātu vērtībā), ko bija iemantojis, toties izraisīja kopš atmodas laikiem nebijušu latviešu pašapziņas nostiprināšanos. Tad tika publicēti 2011. gada tautas skaitīšanas dati, kas rādīja augstāku latviešu īpatsvaru (62,3%) nekā pēc uzskaites, jo notiek stihiska dekolonizācija – tiem, kam Latvija un latviskums vienaldzīgs vai pat pretīgs, vieglāk saņemties to pamest.
Un tagad — pārliecinoša latviskas Latvijas idejas uzvara nobalsošanā ar 3:1 balsu attiecību. Salīdzinot ar Saeimas vēlēšanām, aptuveni 180 tūkstoši pilsoņu vairāk jutuši pienākumu balsot, bet “par” balsu palicis aptuveni tikpat, cik “SC” un “PCTVL” blokam kopā. Iznākumā 25% derīgo balsu ir jūtama atkāpšanās no iepriekš minētiem griestiem. Turklāt juridiskā ziņā Satversmes noteiktā 50% balsstiesīgo robeža sasniegta vien Daugavpilī (54,8%) un Zilupes novadā (51,1%). Latgalē kopumā “par” bijuši 33,6% balsstiesīgo (vēlēšanu apgabala robežās), tātad pat Latgalē atsevišķi Satversme nebūtu grozīta.
Ko nu? Pārkrievotāji liek lietā zaudēto izlūkošanu ar kauju, lai izmantotu gļēvlatviešu kauna un vainas izjūtu par latviskuma uzvaru un panāktu savu pa sētas durvīm – ar pilsonības dāļāšanu, ar “pareizticīgo” Ziemsvētkiem vai citādi. Te tiešām vārds “pareizticīgo” jāliek pēdiņās, jo citas pareizticīgas tautas, piemēram, grieķi, bulgāri, rumāņi Ziemsvētkus svin 25. decembrī.
Janvāra svinēšanas ierosinājuma būtība ir teritorijas iezīmēšana – ka Latvija piederīga Maskavijai. Tā ka tuvākajā laikā vislielākais drauds latviešiem ir kaunīgi latviešu politiķi, kas, bārstot saldus vārdus par saliedēšanos, izlīgumu, kompromisu, ļautos šantāžai un izpatiktu pārkrievotājiem.
Tas par politiķiem. Bet ko katrs pilsonis var darīt lietas labā? Kaut mazumiņu – Latvijā runāt latviski. Un pieprasīt, lai ar mums runā latviski. Vērot un likt vērā, kuram tautas priekšstāvim Latvija ir latviešu tautas mājas, kuram – tikai vietvārds.
Ilgtermiņā latviešiem tiešām pavērusies gaisma tuneļa galā. Lai to sasniegtu, divi svarīgākie nosacījumi ir – pirmkārt, nedāļāt pilsonību, otrkārt, turēt robežu ciet jauniem migrantu plūdiem. Ja tas tiks izdarīts, mošķu spēks lēnām zudīs un mani bērni gadsimta vidū dzīvos latviskā Latvijā.
