Referenduma mācības 0
Pirms gada – 2012. gada 18. februārī – valsts valodas referendumā gājām aizstāvēt savas valsts pamatus. Gājām aizstāvēt to Latviju, kuru 1918. gadā proklamēja mūsu tēvutēvi, kuras neatkarību pasludināja 4. maijā un atjaunoja 21. augustā, kuru paši uz barikādēm aizstāvējām.
Mēs paudām nepārprotamu atbalstu mūsu valstij un latviešu valodai. Referenduma rezultātā ir novērsta turpmāka iespēja likumdošanas ceļā mēģināt aplinkus ceļiem mūsu valstī piešķirt krievu valodai citu statusu – lai tā tiktu ietērpta reģionu valodas, darba valodas, oficiālās valodas pašvaldībās vai kādā citā mantijā. Pilsoņi referendumā šādas iespējas noraidīja, un tas nostiprina latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu mūsu valstī. Un tomēr – kādas ir referenduma mācības? Vai ir vēl citi ieguvumi, kas izriet no šīs pieredzes?
Diskusija par Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu
Pirmkārt un galvenokārt, referendums nāca kā brīdinājuma signāls un bija iemesls ne tikai speciālistiem, bet plašai sabiedrībai iesaistīties diskusijā par Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu un vērtībām. Referendums bija mūsu iespēja atkal no jauna apzināties pašiem savus pamatus – to, ka mūsu valsts ir veidota, lai latviešu tauta, piesaistot visu tautību Latvijas pilsoņus, varētu demokrātiski pati sevi pārvaldīt. Ka mūsu valsts ir vienīgā vieta, kur sargāt, kopt un attīstīt latviešu valodu un kultūru.
Šajā diskusijā tapa Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis, kas zinātniski nostiprina valsts pamatus. Referendums par krievu valodu tāpat bija iemesls, lai vairāki “Vienotības” un Nacionālās apvienības deputāti iesniegtu pieteikumu Satversmes tiesā, apstrīdot likuma “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” normas.
Lai arī Satversmes tiesa neatrada juridiskus argumentus tautas nobalsošanas rīkošanas apturēšanai, tomēr šī tiesvedība no daudziem skatpunktiem vērtējama pozitīvi.
Satversmes tiesa savā lēmumā atzina, ka “likumprojekta iesniedzējs var paredzēt, ka par pilnīgi izstrādātu nav atzīstams likumprojekts, kas tā pieņemšanas gadījumā nonāktu pretrunā ar Satversmē ietvertajām normām, principiem un vērtībām. Neviena konstitucionālā institūcija, arī tauta, realizējot tai piešķirtās tiesības, nav tiesīga pārkāpt Satversmi”.
Vērts atgādināt, ka šis Satversmes tiesas secinājums ir juridiski saistošs – arī turpmāk ikviens likuma ierosinājums būs vērtējams Satversmes tiesas atziņas gaismā. Proti, neviens likumprojekts nevar būt pretrunā ar Sa-tversmē ietvertajām normām, principiem un vērtībām. Un viena no šādām vērtībām, bez šaubām, ir latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda Latvijā.
Uzlabota likumprojektu iesniegšanas kārtība
Satversmes grozījumu projekta par krievu valodas noteikšanu par otru valsts valodu virzība izgaismoja vairākas nepilnības līdzšinējā likumprojektu iesniegšanas un virzības kārtības regulējumā. Tādēļ Saeima izstrādāja un pieņēma apjomīgus likuma “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu” grozījumus.
Šobrīd šie grozījumi jau ir stājušies spēkā. Ir sakārtoti likumprojekta iesniegšanas un tiesiskuma pārbaudes mehānismi. Ikviens likumprojekts ir reģistrējams Centrālajā vēlēšanu komisijā, kas pārbauda, vai likumprojekts pēc formas vai satura ir pilnībā izstrādāts.
Ir pārskatīts nepieciešamo parakstu skaits, lai iesaistītu valsti turpmākā parakstu vākšanas kampaņā, lai nepieļautu spēlēšanos ar valsti. Ir sakārtoti aģitācijas jautājumi par likumprojekta ierosināšanu – vairs nebūs iespējams vēlētāju parakstus iegūt, ieguldot nezināmas izcelsmes naudas līdzekļus masīvās reklāmas kampaņās un ar pieejamās naudas līdzekļiem maldināt sabiedrību.
Visiem oponentiem vēl der atgādināt – sabiedrībai ir radītas papildu iespējas ietekmēt likumdošanas procesus ne tikai reizi četros gados, ejot uz vēlēšanām, bet katru dienu. Proti, Saeimas Kārtības rullī tagad ir paredzēta kolektīvā iesnieguma iespēja, kas ļauj pilsoņiem daudz ērtāk un ātrāk uzrunāt likumdevēju par sasāpējušām pro-blēmām. Pilsoņi par šādu iespēju ir izrādījuši lielu interesi, un pirmais kolektīvais iesniegums tika saņemts par deputātu solījumu laušanas novēršanu.
Vēstures izpratne – mūsu identitātes un valstiskuma pamatā
Latvijas valsts esība ir tās pilsoņu atbildība neatkarīgi no nacionālās piederības. Un latviešiem kā valstsnācijai tā ir dubulta atbildība. Pirms gada notikušais referendums daudzos no mums nostiprināja pārliecību, ka mums ir jābūt spēcīgiem nacionālistiem. Veselīgs nacionālisms iet rokrokā ar patriotismu, un mums par šādām īpašībām ir jābūt lepniem. Jo būt latvietim un būt Latvijas pilsonim nenozīmē tikai juridisku aktu. Būt latvietim un Latvijas pilsonim arī nozīmē būt lojālam pret savu valsti, paust cieņpilnu attieksmi un aizstāvēt tās tradīcijas, vēsturi, kultūru un valodu.
Neviena tauta, neviena nācija nevar iztikt bez skaidras izpratnes par savu pagātni un vēsturi, to sauc arī par sociālo atmiņu. Citiem vārdiem – tā ir tautas uztvere par senākiem un jaunākiem pagātnes notikumiem, kā mēs tos vērtējam, atceramies vai aizmirstam. Tā, piemēram, 18. novembrim ir nesatricināma vērtība, vieta un nozīme mūsu piederībā Latvijas valstij. Šīs patriotisma pilnās jūtas un pat atmiņa par valsts dibināšanu vieno mūsu sabiedrību, lai arī šo nozīmīgo brīdi no mums personīgi nav piedzīvojis gandrīz neviens.
Referendums mums pirms gada atgādināja par citu identitātes stūrakmeni – valodu. Tā, manuprāt, bija arī zīme, ka mums daudz spēcīgāk jāveido sociālā atmiņa un vēstures izpratne jautājumos, kas skar latviešu valodas izšķirošo vietu mūsu sabiedrībā.
Tāpat kā 18. novembris, arī latviešu valoda ir nesatricināma vērtība, mūsu pasaules uztveres un mūsu nacionālās identitātes saturs. Tas ir ārkārtīgi izšķiroši ne tik vien paša referenduma kontekstā, bet arī mūsu pašapziņas, mūsu valstiskās apziņas un nacionālās identitātes stiprināšanai. Ar to nācija turas kopā. Iedragājot mūsu atmiņu politiku, iedragājot priekšstatus par vēsturi, valodu un identitāti, tiek ārdīta pati sabiedrība.
Kas ir referenduma galvenā mācība? To jau sen ir pateicis Latvijas Republikas pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste: “Sargājiet savu valsti, izkopiet to, jo zināt – ja nebūs Latvijas, nebūsiet arī jūs.” Šie vārdi mums cauri gadu desmitiem atgādina, ka sava valsts, kultūra un valoda ir jāsargā, tā ir jākopj un ka valsts – tie esam mēs paši. Ja mēs paši savas valsts un nācijas pastāvēšanas pamatus nesargāsim, neskaidrosim un neatgādināsim, neviens cits to mūsu vietā nedarīs.
