Reemigrējošo ģimeņu bērni piedzīvo problēmas Latvijas skolās 31
Ar katru gadu Latvijas skolās pieaug reemigrējušo ģimeņu bērnu skaits – viņiem nākas vai nu sākt, vai atsākt mācības Latvijā. Tas mēdz sagādāt ne mazums problēmu gan pašiem skolēniem, gan arī pedagogiem un vecākiem. Izplatītākās problēmas – valodas barjera, dažādās izglītības sistēmas, skolotāju neieinteresētība, informācijas trūkums un tas, ka vecāki nereti savas problēmas izvirza priekšplānā, neaizdomājoties par to, kā jaunajā vidē jūtas viņu bērns.
Kopš 2015. gada oktobra, kā skaidro Izglītības un zinātnes ministrijas Komunikācijas nodaļas vecākā konsultante Inta Bērziņa, tika mainīta kārtība, kādā bērnus uzņem, atskaita un pārceļ uz nākamo klasi. Bērnam ir tiesības mācīties savam vecumam atbilstošā klasē. Agrāk skolas vadība, pārbaudot skolēna zināšanas, varēja viņu iecelt klasē, kas, pēc vadības domām, atbilda viņa prasmēm, nevis vecumam. Piemēram, pēc vecuma bērnam būtu jāmācās 7. klasē, bet viņu ieceļ 6. klasē. Arī es esmu saskārusies ar šādu gadījumu – kad mācījos 10. klasē, mana labākā draudzene nolēma doties uz ASV, lai gadu mācītos tur. Atbraucot viņas zināšanas bija tik vājas, ka skolas direktors nopietni apsvēra domu viņu nepārcelt 11. klasē, bet atstāt tajā pašā 10., kuru viņa jau bija absolvējusi Amerikā. Visu vasaru meitene sēdēja pie grāmatām, apguva iekavēto, līdz visbeidzot tika pārcelta nākamajā klasē. Tracis ap to bija liels. Šobrīd gan šāda situācija vairs nav iespējama, taču jaunā kārtība no pedagogiem prasa daudz lielāku atbildību un uzmanību. Tiem bērniem, kuri sāk vai atsāk mācības Latvijas skolā, ir tiesības saņemt papildu atbalsta pasākumus no viena līdz trīs mācību gadu garumā. Bērniem papildus tiek pasniegtas vai nu latviešu valodas un literatūras, vai sociālo zinību, vai Latvijas vēstures stundas. Lai sekmētu bērnu veiksmīgu integrāciju Latvijas skolā, jāmācās arī pedagogiem, taču ne visi to ir gatavi darīt.
Vai viņš māk runāt latviski?
Ēvas Jaunošānes mazbērni kopā ar ģimeni šogad no dzīves Anglijā atgriezās Latvijā – uz palikšanu. Vecmammas sajūsma ir liela, bet tā mijas ar lielām pārdomām un bažām: “Bērniem ir jādzīvo Latvijā. Es uzskatu, ka nekur nav labāka vide augšanai un dzīvošanai, bet mums neiet viegli. Pavisam man ir četri mazbērni, bet es uzņēmos pilnīgu atbildību par vecāko mazdēlu Ričardu (13). Viņam iet visgrūtāk, jo viņš no četru gadu vecuma ir mācījies angļu valodā – gan runā, gan domā angliski. Visa pārējā ģimene dzīvo Kuldīgā, bet kopīgi nolēmām, ka Ričardam jāmācās Rīgā, tāpēc viņš pārcēlās uz dzīvi pie manis.”
Ēva redz caurumus un lielas nepilnības gan pašā sistēmā, kā latvieši tiek pieņemti atpakaļ dzimtenē, gan pedagogu darbā: “Mums taču ir tūrisma biroji – mēs gaidām tūristus, nodrošinām viņiem nepieciešamo informāciju, tad kāpēc šādu biroju nav tiem, kuri atgriežas dzimtenē? Pieaugušie jau paši tiks galā, bet bērniem netiek nodrošināts nekāds atbalsts. Ir kaut kādi koordinatori – katram apgabalam savs. Uzrakstīju e-pastu, man atbildēja pēc divām dienām. Protams, e-pastā intonāciju saprast nevar, bet attieksme nebija no tām labākajām. Man gribētos, lai ir kaut vai kādi ieteikumi, kur atrast labu latviešu valodas privātskolotāju vai kuru skolu labāk izvēlēties – mums ar to gāja grūti.” Ēva mazdēlu sākotnēji izvēlējās sūtīt privātskolā: “Likās, ka tur, kur klasē ir tikai astoņi bērni, viņam tiks pievērsta lielāka uzmanība, bet nekā. Vienīgais, kas interesēja skolotāju, – lai mājasdarbi ir izpildīti, bet kā viņš tos pilda – kāda starpība? Tā nu es viņam kļuvu par latviešu valodas skolotāju. Skolā viss notika ļoti formāli, nevienu neinteresēja, ko Ričards dara. Esam zvanījuši arī uz Rīgas lielajām skolām, piemēram, uz Teikas vidusskolu, bet tur bija šāds jautājums – vai viņš māk runāt latviski? Un, ja ne, tad viņiem nav nekādas intereses palīdzēt.”
Ar līdzīgu situāciju saskārusies arī divu bērnu mamma Annija, kura nesen atgriezusies no Maltas – lielā daļā Latvijas skolu nav nekā svarīgāka par bērna latviešu valodas zināšanu līmeni, bet kā lai bērns iemācās, ja viņam iepriekš ar šo valodu saskarsme nav bijusi? “Es uzskatu, ka tiem, kuri dzīvo Latvijā, ir jāzina latviešu valoda – ne par to ir stāsts. Nevar gaidīt, ka šādi bērni uzreiz runās latviski, ka viņi sapratīs visus terminus. Uzskatu, ka latviešu valodas apmācībai jānotiek pakāpeniski, ir jābūt citai sistēmai, kādā šos bērniņus integrē sabiedrībā. Latviešu valodas apguve nenotiks vienā vakarā. Mazākumtautību skolās bērniem tiek piešķirta vieglāka valsts pārbaudes darbu versija, bet reemigrantu bērniem, kuriem arī valoda nepadodas tik viegli, sešus mēnešus pēc atbraukšanas sarežģīts matemātikas eksāmens jākārto pilnīgi svešā valodā – iedomājieties to stresu! Ir skolotāji, kuri blakussēdētājam neļauj angliski runājošajam bērniņam terminu izskaidrot angļu valodā. Jo – kā tad viņš iemācīsies latviski, ja runāsiet ar viņu angliski! Bet kā tieši bērns sapratīs, kas ir saskaitīšana, ja viņš pirmo reizi tādu vārdu dzird?” Annija ir pateicīga Rīgas Angļu ģimnāzijas skolotājām, kuras darīja visu, lai viņas tolaik deviņus gadus vecais dēls veiksmīgi iekļautos kolektīvā: “Paldies jāsaka klases audzinātājai, kura savu iespēju robežās bērnam nesaprotamās lietas paskaidroja angliski. Skola piedāvā valsts noteiktās latviešu valodas papildstundas, bet diemžēl realitāte ir tāda, ka skolotāji nav sagatavoti latviešu valodu pasniegt kā svešvalodu. Skolai gan to nepārmetam – valstī nav vienotas sistēmas, nav noteikts, ka pedagogiem obligāti jāpiedalās kādās apmācībās. Viss notiek iespēju robežās.”
Trūkst vienotas sistēmas
Pedagoģijas profesore Liesma Ose ir veikusi vairākus pētījumus par to, kā reemigrantu bērni iekļaujas Latvijas skolās. Gadu gaitā tiek aptaujāti gan paši skolēni, gan viņu vecāki, gan arī pedagogi, kuri atzīst – viņiem trūkst pieredzes darbā ar reemigrantu bērniem, un tieši tas rada grūtības. Ose skaidro: “Ņemot vērā ierobežoto pieredzi ar jauniebraucējiem, skolām un skolotājiem trūkst rekomendāciju, konsultāciju un pozitīvās prakses piemēru šādu bērnu veiksmīgai iekļaušanai skolā. Skolotāji norāda, ka šo jautājumu varētu risināt viena koordinējoša atbalsta iestāde un/vai vietne, kur būtu apkopoti materiāli, konsultācijas par darbu ar jauniebraucējiem skolā un labās prakses piemēri.” Informācijas un vienotas atbalsta iestādes trūkumu pamanījusi arī Ēva Jaunošāne: “Informācija ir tik samudžināta, praktiski nav iespējams atrast to, kas atbraucējus interesē. Nav tā informācijas viegluma. Skolotāji nav apmācīti, un tā negribēšana apmācīt, ar kuru saskārāmies mēs, patiesībā ir vienkārši neziņa.” Ēva ir priecīga, ka pēc ilgākiem meklējumiem izdevies atrast mazdēlam īsto skolu: “Šobrīd Ričards mācās Jāņa Poruka Rīgas vidusskolā, kura ir tuvu mūsu dzīvesvietai, un tur viņu sagaidīja ļoti pretimnākoša skolas vadība un pedagogi. Manuprāt, reģionālajās skolās integrēties varētu būt daudz vienkāršāk nekā lielajās Rīgas skolās. To novērojam arī mūsu skolā – tā ir mazāka, mīlīgāka. Skolotāji ir pretimnākoši. Ričards tagad mācās arī krievu valodu un apgalvo, ka tas ir tik viegli, jo ir superīga skolotāja. Skolotāju ieinteresētība – un patiesībā jau ieinteresētība no visām pusēm, arī no ģimenes – ir ļoti svarīga.”
Palīdz sirsnīgākie
Vienotas sistēmas nav, taču tie skolotāji, kuriem darbs ir sirdslieta, kuriem rūp bērnu nākotne, iesaistās un meklē palīdzību. Latviešu valodas aģentūras metodiķe Ērika Pičukāne uzsver: “Visi jau vienmēr runā par tiem sliktajiem piemēriem, neieinteresētajiem pedagogiem, un tādi tiešām ir, bet ir arī tik daudz fantastisku pedagogu, ar kuriem ikdienā strādājam. Pie mums notiek kursi, kuros pedagogiem mācām, kā strādāt ar reemigrantu bērnu. Kursi pie mums notiek jau ceturto gadu, un interese tikai aug. Pieprasījums bija gan no valsts, gan no pašiem skolotājiem – jauni izaicinājumi, jo reemigrantu bērnu skaits skolā aug ar katru gadu, cilvēki atgriežas – pat tie, kuri domāja, ka nekad neatgriezīsies. Šādos gadījumos bērni nereti latviski nerunā nemaz. Un skolotājiem rodas jautājums – ko man ar šo bērniņu darīt? Tā kā jautājumi reizēm nevar gaidīt līdz nodarbībām, esam izveidojuši “Facebook.com” grupu ar nosaukumu “Dalīsimies pieredzē”, kur pedagogiem ir iespēja uzdot interesējošos jautājumus. Mēs savukārt cenšamies rast atbildes, dalāmies ar materiāliem, kas varētu palīdzēt. Arī pedagogi viens otram palīdz. Šobrīd šajā grupā iesaistījušies 514 pedagogi. Ir arī grupa “Reemigrantu bērni Latvijas skolās” – to izveidojuši paši vecāki. Ja ir interese, gan vecākiem, gan pedagogiem ir iespēja iegūt ļoti noderīgu informāciju. Ir, protams, tādi gadījumi, kad konkrētā bērna situācija neinteresē ne skolotājus, ne vecākus. Piemēram, ir bijis tā, ka vecāki, savu iemeslu vadīti, uz Latviju atpakaļ pārceļas aprīlī, kad mācību gads jau ir gandrīz beidzies. Un tas bērniņš mēnesi pirms kontroldarbiem un eksāmeniem tiek iemests pilnīgi svešā vidē. Ir jābūt atbalstam no visām pusēm – arī no skolasbiedriem. Nereti ir situācijas, kurās klasesbiedri smejas par to, kā angliski runājošais bērns cenšas izrunāt kādu vārdu latviski. Un bērns sāk kautrēties un noslēdzas – vairs nevienu vārdu no viņa nedabūsi laukā. Tā ir pedagoga atbildība – ir jāstrādā ar visu klasi, jāizskaidro situācija saviem skolēniem.” Latviešu valodas aģentūras piedāvātajos kursos pedagogi piesakās brīvprātīgi. Var teikt, ka to dara sava amata lielākie entuziasti: “Vienas skolas direktore 31. augustā, pēdējā vasaras dienā, kad kāds cits varbūt veido frizūru, nevis domā par saviem skolēniem, atnāca pie mums un teica: “Lūdzu, palīdziet! Manā skolā šogad mācības sāks bērniņš, kas ne vārda nerunā latviešu valodā. Ko man darīt, lai viņš labāk iejustos?” Ja pedagogs ir ne tikai labs pedagogs, bet arī cilvēks – viss būs kārtībā. Primāri kursos izstāstām visu par un ap likumdošanu – bērna tiesības, ko darīt, ja notiek tā vai citādi. Tad mēs talkā aicinām izglītības ekspertus, kuri pārzina situāciju, ir strādājuši ar šādiem bērniņiem, pētījuši līdzīgus gadījumus. Šie eksperti dalās pieredzē ar pedagogiem. Tāpat kā bērnu vecāki. Skolotāji cenšas iejusties dažādās situācijās. Ir arī videomateriāli, ko piedāvājam pedagogiem, kuri uz kursiem netiek.”
Skolotāju un vecāku kopdarbs
Rīgas Pļavnieku pamatskolas visi pedagogi, kā informē skolas lietvedības pārzine Aija Brauna, ir piedalījušies iepriekš minētajos kursos. Tas bijis svarīgi, lai gadījumos, kad tas nepieciešams, reemigrantu bērni justos gaidīti, saprasti un ne citādi kā pārējie skolēni: “Pēdējos gados mūsu skolā bijuši tikai trīs reemigrantu bērniņi, bet, neskatoties uz to, visi skolotāji ir izgājuši LVA kursus. Divas meitenītes iejutās ļoti veiksmīgi, bet vienai gāja grūtāk, un ģimene nolēma doties atpakaļ uz Angliju. Kursi skolotājiem palīdzēja iejusties konkrētajās situācijas, labāk izprast, kā jūtas bērns, kurš nonācis citā valstī un iepriekš saskāries ar pilnīgi citām kultūrām, izglītības sistēmu.” Veiksmīgu rezultātu, pēc Braunas domām, var sasniegt, ja ar pedagogiem labprāt sadarbojas arī vecāki: “Mēs nodrošinām divas papildu latviešu valodas stundas, taču visvairāk palīdzēja tieši tas, ka vecāki mājās ar bērniem sarunājās latviski.” Kopumā visās Latvijas skolās, kurās mācās reemigrantu bērni, integrācijas process norit veiksmīgi, tomēr tas nenotiek bez skolotāju entuziasma un papildu atdeves. Izglītības kvalitātes valsts dienesta pētījumā “Vispārējās izglītības iestāžu izglītojamo, kuri atgriezušies no mācībām citā valstī, iekļaušanās Latvijas izglītības sistēmā” noskaidrots, ka “tikai 4 no 36 aptaujātajiem pedagogiem norādīja, ka izglītojamajam, kurš atgriezies no mācībām citā valstī un turpina mācības Latvijā, nebija nepieciešami īpaši atbalsta pasākumi”.
Vienotas veiksmīgas integrācijas receptes, pēc Ērikas Pičukānes domām, nav – situācijas var būt daudz un dažādas, viss ir atkarīgs no skolotāja radošuma un spējas atbilstoši rīkoties: “Ir skolotāji, kuri uz stundām nāk ar milzum daudz pašu sagatavotiem materiāliem, kuri palīdz reemigrantu bērniem labāk izprast apgūstamo vielu. Pirmais, ko iesaku skolotājiem – ir jābrīdina visi savi kolēģi par to, ka klasē ir bērns, kurš nerunā latviski. Ir bijuši gadījumi, kad kāds skolotājs nezina par šāda bērna esamību, nestrādā ar viņu un bērns vienkārši sēž. Otrais – jāizrunājas ar ģimeni. Kur tieši bērns ir mācījies iepriekš, kā ir notikušas mācības. Ir svarīgi izprast nianses. Un nav pareizi, ka skolotāji klasesbiedriem neļauj konkrēto tēmu izskaidrot bērnam saprotamā valodā. Malači ir tie skolotāji, kuri katram šādam bērniņam piesaista mentoru jeb skolēnu draugu, kurš viņam saprotamā veidā visu izstāstīs, paskaidros, izrādīs skolu, lai bērns sāktu justies droši, zinātu, ka viņam skolā ir uzticības persona. Bērni jau parasti ir tie, kuri šādas situācijas risina vispareizāk. Reti ir gadījumi, kad skolasbiedri otru nepieņem. Arvien vairāk savukārt ir situāciju, kurās reemigrantu bērna integrēšanā iesaistās ne tikai skolotāji, bet arī direktori. Vismaz mēs savā ikdienas darbā redzam arvien vairāk pozitīvo piemēru.”
