Redzīgums un aklums Eiropas Parlamentā 0
Augstais nams: šo tradicionālo titulu godam pelnījis Eiropas Parlaments (EP), kurā 754 vēlēti deputāti pārstāv 27 Eiropas Savienības dalībvalstis. Eiroparlamenta pajumtē notiek daudzi un dažādi pasākumi – konferences, simpoziji, priekšlasījumu cikli u. tml., ko ierosina un organizē EP deputāti, kas pārstāv dažādus politiskos grupējumus, pieaicinot debašu dalībniekus no visas pasaules.
Pelnītu ievērību guva konference “Dāvids un Goliāts: mazās tautas totalitārisma jūgā”, ko Briselē 19. martā atklāja tās organizatore – nenogurdināmā EP deputāte no Latvijas Inese Vaidere (“Vienotība”). Šī konference kļuva par posmu nepārtrauktajā diskusijā, pareizāk – konfrontācijā starp tiem, kuri nostāda nacismu un komunismu vienā līmenī kā necilvēcīga totalitārisma ideoloģijas, kas atspoguļojas barbariskos režīmos, un tiem, kuri arvien vēl nespēj vai nevēlas noņemt rozā brilles, kas liedz viņiem saskatīt dažādo ļeņinisma un staļinisma paveidu atbaidošo viepli.
Jāņem vērā, ka šo konferenci sasauca lielākais no Eiropas Parlamentā pārstāvētajiem politiskajiem grupējumiem – Eiropas Tautas partija, bet iniciatore bija Inese Vaidere. Par staļinisma noziegumiem un par to, ka staļinisma atraugas Krievijā vēl nav pārvarētas, konferencē runāja Ineses Vaideres kolēģi – eirodeputāti Djerds Sopflins (Ungārija), Radvile Morgunaite-Mikuleniene (Lietuva), Tunne Kellams (Igaunija) un Staļina valdīšanas laikā represēto tautu pārstāvji – čečeni, Krimas tatāri, karēļi. Fondu “Sibīrijas bērni” konferencē pārstāvēja tā direktors Gunārs Toms, kurš bija izsūtīto vidū.
No Somijas atbraukušais Starptautiskās Kaukāza žurnālistu asociācijas sekretārs Islams Macijevs savā runā uzsvēra, ka krievu koloniālisms, kas vērsts pret Ziemeļkaukāza tautām, brutālā veidā izpaudās visa 19. gadsimta garumā, sasniedzot kalngalu staļinisma periodā un faktiski turpinoties Jeļcina un Putina prezidentūras gados.
Šī Briseles konference izraisīja īstu histērijas lēkmi Smoļenskas laukumā, kur atrodas Krievijas Federācijas Ārlietu ministrija. Tās oficiālais pārstāvis Aleksandrs Lukaševičs zūdījās, ka komunisma pielīdzināšana nacismam ir zaimošana attiecībā pret tiem, kas atbrīvoja pasauli no “brūnā mēra”.
No Krievijas Ārlietu ministrijas neko citu diemžēl nevarēja sagaidīt, toties jāatzīst, mazliet izbrīnīja sašutums, ko kādā Eiropas parlamentāriešu konferencē, kas notika Dublinā, paudis Eiropas Parlamenta vicepriekšsēdis, 73 gadus vecais sociāldemokrāts no Spānijas Migels Anhels Martiness, kurš iepazinās ar izstādi, ko minētās Briseles konferences laikā izkārtoja Inese Vaidere. “Kā nu tā var pārrakstīt vēsturi,” teicis Martiness. “Neesmu komunists,” viņš uzsvēra, “bet es pazinu daudzus komunistus, kas atdeva savu dzīvību par brīvību un demokrātiju. Bet es nepazīstu nevienu nacistu, kas būtu cīnījies par brīvību un demokrātiju.” Aklais! Komunistu saukļi bija cildeni un daudzus apžilbināja, bet, tiklīdz šī cīņa beidzās ar uzvaru un komunisti tika pie varas, kur tad palika brīvība un demokrātija? Martiness žēlojies, ka antikomunistiskās kampaņas Baltijas valstīs sen kļuvušas par klajas rusofobijas izpausmēm.
Diemžēl Eiroparlamentā ir vēl ne mazums deputātu, kam galvenais, runājot par vēsturi, ir tas, ka komunisti allaž cīnījušies “par labu lietu”, un gatavi piedot vai aizmirst šīs cīņas šaušalīgās konsekvences. Patiešām, Eiroparlamenta zālēs un kuluāros, vai nu tas būtu Briselē vai Strasbūrā, redzīgumam pretī stāv aklums.
Šiem politiskā ziņā neredzīgajiem būtu ieteicams iepazīties ar lielisko Timotija Snaidera grāmatu “Asinszemes” (kas tagad lasāma arī latviešu valodā). Tiem, kam šis Snaidera diždarbs neiet pie sirds, vairs nekas nelīdzēs, jo diagnostiķis secinās: ļaunprātīga ietiepība, stūrgalvīga apmātība. Eiropas Parlamentā un ārpus tā patlaban tiek diskutēts par to, kā lai sastāda patiešām objektīvu un līdzsvarotu 20. gadsimta vēstures grāmatu Eiropas skolām. Ja Snaidera grāmatas “Asinszemes” pamattēzes tiks ņemtas vērā, šāds mācību līdzeklis varēs tapt. Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”
