“Redzi, man ir cita sāpe, kas šobrīd ir aktuāla.” Dziesminieks Sīmanis intervijā atklāj, kāpēc pensijā saņem tikai 95 eiro 86
Santa Sergejeva, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
12. jūnijā dziesminieks Haralds Sīmanis svin 70. jubileju. Lielajam un priecīgajam dzīves notikumam par godu ir sarakstīta grāmata – laikabiedru atmiņas, kā arī ierakstīta vinila skaņuplate ar dziesmām, kas plašākai publikai iepriekš nav dziedātas.
Gaviļniekam ir sapnis nospēlēt jubilejai veltītu sirdskoncertu dzimtajās Cēsīs – Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskajā baznīcā.
Dziesminieka Haralda Sīmaņa sieva Gita un audžumeitas Marta un Samanta šovasar čakli rosās ģimenes dārziņā, kas iekopts netālu no dzīvesvietas Madonas novada Kusā.
“Te ir nogāzīte, mežiņš un koki,” par dabas tuvumu priecājas dziesminieks. Sarunas laikā viņš vairākkārt uzsver, ka, lai arī redzējis un pabijis tālās zemēs un svētās vietās, Latvijas zeme viņam mīļa un tuva: “Manī tek šīs zemes ūdens!”
Kā jums šobrīd klājas, kad tāpat kā citiem Latvijas mūziķiem ir dīkstāve gan koncertu spēlēšanā, gan citās saviesīgās aktivitātēs?
Jā, tagad jau nekas nav darīts. Koncerti nenotiek. Man tāpat kā citiem dziedātājiem šis nav viegls laiks. Pagājušajā gadā vēl šur tur izskrēju uz privātiem koncertiņiem un citiem sarīkojumiem.
Redzi, man ir cita sāpe, kas šobrīd ir aktuāla. Runa ir par manu pensiju. Jau no mazām dienām kopā ar savu tēvu Hariju Sīmani darbojos baznīcu restaurācijā. Kopā atjaunojām baznīcu jumtus un torņus.
Piemēram, Raunas baznīcā Sīmaņi trīs paaudzēs strādājuši. Es šo arodu mantoju no sava tēva, bet no manis to pārņēma mans dēls Sandijs, kas ir jumiķis skārdnieks.
Var jau būt, ka Sandija dēls Miķelis arī ies sava tēva pēdās un turpinās Sīmaņu dzimtas arodu. Es tikai priecātos, ja tā notiktu.
Esmu daudzu gadu garumā atjaunojis vairāku Latvijas baznīcu jumtus, bet tagad šie darba gadi tiek dēvēti kā haltūra un nav iekļauti manā darba stāžā. Pat laika posms, ko nodzīvoju Kurzemē, skaitījos darbā Restaurācijas pārvaldē.
Taču visi šie darba gadi, kas saistīti ar baznīcu jumtu restaurāciju, nav uzskaitīti darba stāžā, tādēļ šobrīd saņemu minimālo pensiju – 95 eiro.
Pirms Covid-19 ierobežojumiem ģimenei nepieciešamās finanses, tā teikt, piedziedāju, bet tagad nekā, jo koncertēt nav iespējams. Es nevarētu vērsties pie valdības – Kultūras ministrijas – un lūgt sev un ģimenei atbalstu.
Es varu iet un prasīt citiem, bet sev… nu, nē. Aizstāvot citus, ja mani izmet pa durvīm, varu iekāpt pa logu.
Jūsu un Gitas audžumeitas no mazām meitenēm, kas slēpās Haraldam azotē, nu jau kļuvušas par jaunkundzēm.
Jā, vienubrīd meitas bija manā un sievas augumā, bet nu jau mūs pāraugušas un aizgājušas savā dzīvē. Jaunākā meita Samanta, kas apgūst foto dizainu, tagad ir rīdziniece un pie mums ciemojas tikai pa brīvdienām.
Padzīvojusi Rīgā, Samanta vairāk novērtē gan ģimenes vērtības, gan arī šo skaisto vietu, kur dzīvojam. Marta ir mūsu vecākā meita.
Viņa nesen tika pie dzīvoklīša, kas atrodas mums kaimiņos, bet darba dienās viņa ir Barkavā, kur apgūst SPA speciālistes amatu, pirms tam viņa apguvusi mācību programmu “Viesnīcu pakalpojumi”.
Jūsu zemes gabaliņš atrodas skaistā un gleznainā vietā prom no Kusas daudzdzīvokļu namiem.
Jā, Monikas tante mums uzticēja šo dārziņu, jo pati vairs netika galā. Dodoties uz pansionātu, viņai bija svarīgi, lai šī vieta nonāk labu cilvēku rokās. Mēs pārņēmām iekoptu zemīti un jau otro gadu turpinām iesākto.
Gitai ļoti patīk rušināties pa zemi. Viņa nemaz tā mierīgi bez darba nevarētu nosēdēt. Ar meitām ir sastādījusi dažādus krūmus un ābelītes. Šajā pavasarī dārzā jau iesēti lapu salāti, brokoļi, dažādas garšvielas, gurķi, burkāni, pētersīļi, selerijas, sarkanās bietes un iestādīti kartupeļi, kāposti, puķkāposti un sīpoli.
Gar sētmali aug daudzgadīgās vīnogas. Dārzā ir bumbiere, plūmes, āboli, upenes, ērkšķogas, jāņogas, rabarberi un maurlociņi. Šajā pavasarī jau nogaršojām svaigu nātru salātiņus.
Man ir ļoti paveicies ar sievu, jo Gita ir saimnieciska. Viņa gatavo ļoti garšīgus ēdienus no visām dārza veltēm. Mums nekas neaiziet zudumā, viss tiek sagatavots. Gita pēc profesijas ir konditore, tāpēc virtuvē es nemaz nerādos.
Es taču nevarētu pārspēt viņas talantu. Jāteic, ka mēs arī pārtiekam no tā, kas izaug mūsu dārziņā.
Mēs jau no pirmsākumiem dzīvojam un domājam zaļi. Šķirojam atkritumus. Dārzā ir izveidota komposta kaudze, kur tiek likti pārtikas pārpalikumi. Papīrus sadedzinām ugunskurā.
Mums arī bija iekopta zemīte Aronas pagastā, tajā vietiņā, kur nodega mūsu mājas. Latvietis saka: “Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes”. Varētu šo teicienu attiecināt uz mūsu bijušajām mājām.
Tur mežs bija manas mājas un pļava istaba. Tagad, dzīvojot daudzdzīvokļu mājā, man pietrūkst šīs brīvības sajūtas, jo ir jārēķinās ar kaimiņiem, kuriem reizēm ir jāklausās mans “roķītis” jeb “Latvijas Radio 2”.
Ir variācijas, kuras gribu izdziedāt un izspēlēt, bet man nepatīk traucēt kaimiņus. Tāpēc, ja vēlos radīt ko jaunu vai palaist savu balsi brīvībā, nāku uz mūsu dārziņu. Te dārza mājiņā varu izbļauties, cik tik gribu.
Stāvot uz 70. jubilejas sliekšņa, tapusi vinila skaņuplate ar jaunām dziesmām, kā arī par jūsu radošo darbību ir uzrakstīta grāmata.
Jau pagājušā gada rudenī sāku ierakstīt jaunas dziesmas, un vēlāk pieslēdzās arī audžumeitas. Vinila plates muzikālais saturs ir gatavs, un tā apstiprināta izdošanai. Tās tapšanā iesaistījās arī mani draugi, mūziķi Ilze un Andris Gruntes.
Mēs bieži vien šādā sastāvā uzstājāmies koncertos. Vēl mums palīgā nāca Zane Šmite un Ieva Akuratere.
Man visi vaicā: “Harald, vai tu kaut ko jaunu raksti?” Jā, rakstu! Ir vairāki simti dziesmu, kas ir noslēptas un vēl nav atklātas plašākai publikai. Tāpat arī ir vairākas tēmas baznīcas ērģelēm, kuras vairs neatskaņoju.
Lūk, jaunajā skaņuplatē būs 15 jaunas dziesmas, kas tapušas dažādos laika posmos, bet mani klausītāji iepriekš tās nav dzirdējuši.
Es nedziedu tāpēc, lai būtu uz skatuves. Man ir ļoti svarīgs teksts, ko vēlos pateikt: “Kad visi aiziet, es vārdus uzlasu, pamestos un Dieva dotos.” Ja man jāraksturo jaunā plate, varu teikt, ka tā ir kaujinieciska. Taču ne tikai asumiņš būs, bet atspoguļosies arī putnu dziesmas.
Ļoti ceru, ka manā jubilejā skaņuplate varēs nonākt pie klausītājiem, tāpat kā par mani sarakstītā Gunas Rukšānes grāmata “Dziesminieks”. Tajā būs lasāmas ne tikai manas, bet arī laikabiedru un skatuves kolēģu atmiņas.
Ļoti ilgojos arī pēc sava jubilejas koncerta, ko varētu nospēlēt uz ērģelēm dzimtajās Cēsīs – Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskajā baznīcā.
Cēsīs ir meklējami mani pirmsākumi – te esmu piedzimis, te sāku muzicēt, nodarbojos ar kalnu slēpošanu un biju iekļuvis Latvijas izlasē, saņēmis pat junioru čempiona titulu. Var teikt, ka mūzika man atņēma slēpes.
Tas bija grupas “The Beatles” laiks. Skolas direktors mani toreiz izsauca uz pārrunām un teica: “Sīmani, ja tu neizbeigsi ar tām angļu dziesmām, es tevi izslēgšu no skolas!” Nekas cits neatlika kā pašam sākt rakstīt dziesmas. Gandrīz vai piespiedu kārtā…
Ģitāras un ērģeles spēli esmu apguvis pašmācības ceļā. Apsēdos pie ērģelēm un sāku spēlēt. Tāpat arī bija ar ģitāru. Mazliet kā huligāns…
Kā atceraties savus bērnības gadus?
Dievu es satiku ļoti agri, jo esmu audzis starp romiem un latviešiem. Tāpēc tādu otru Sīmani neviens nedos. Es ļoti agri uzzināju, no kurienes nāku un kur eju, un kāpēc šeit esmu.
Zinu ļoti daudzus mūzikas un latviešu kultūras mīļotājus, kas nebeidz priecāties par jūsu īpašo balss tembru, kuram līdzīga nav.
Balss jau ir tikai instruments. Jā, tas gan tiesa, ka manu balsi sajaukt ar citu nevar. Es arī nekad nesaku, ka dziesma, ko dziedu un esmu sarakstījis, ir mana.
Nē, tā ir jūsu dziesma un es esmu tikai starpnieks. Neeju uz skatuves pēc slavas, naudas, atzīšanas un aplausiem. Nedrīkst pieļaut to, ka nauda tevi veido. Ir ļoti daudz piemēru valdībā, kur nauda veido cilvēku.
Tā nedrīkst būt! No tā nekas labs nevar sanākt.
Vai skatāties un sekojat līdzi, ko jaunie skatuves mākslinieki dara, kā veidojas viņu mūzikas ceļš?
Es pat piespiežu sevi paskatīties, kas notiek un kādi ir jaunie dziedātāji. Nesen vēroju šlāgeraptauju, kā viņi darbojas. Jāteic, ka beidzamā laikā ir instrumenti un normāli skan.
Man vienīgi nepatīk, ka visa dziesma tiek nodziedāta vienā intonācijā. Tas man neder. Te arī ir tas patiesuma moments, cilvēki jau saprot, kas ir īsts un kas nav.
Nevar teikt, ka mums Latvijā ir šovbizness, mums vienkārši ir komercmūzika. Mūsu jaunās skatuves dīvas un dziedātājas varu salīdzināt ar savulaik populārajām “Kremļa lakstīgalām”.
Ja tu paraksties, tad dziedāsi, kad vajadzēs, kur vajadzēs un ko vajadzēs. Tev viss būs!
Reizēm man paliek kauns par to, kas notiek, tad es slēdzu ārā televizoru. Taču ir jāseko līdzi laikam. Lai gan manas dziesmas nav piesietas laikam.
Vai garus matus un bārdu audzējat jau no jaunības gadiem?
Jā, jā! Kā sāku no astoņpadsmit gadiem audzēt garus matus, tā vienmēr man ir bijuši gari mati. Reizi gadā uzticu sievai aplīdzināt bārdu.
Ar kādām sajūtām gaidāt savu 70. dzimšanas dienu?
Man jau liekas, ka cilvēks noveco tajā brīdī, kad viņš pasaka, ka ir vecs. Redz, es visu laiku smaidu un tādēļ nejūtos vecs. Beidzamā laikā lielākoties dzīvojot telpās, esmu palicis mazkustīgs.
Tas ir jālabo, un to nav grūti izdarīt. Vienkārši ir jāsāk rīkoties, jo jūtu, ka manī vēl pulsē dzīvības enerģija.
Es neesmu sabiedrības cilvēks, esmu vienpatis, jo mežs ir manas mājas un pļava istaba.
Jādzīvo zaļā pļavā, nevis būros. Kā jau teicu, man vēl ir daudz nepabeigtu lietu, tādēļ, ja Dieviņš būs lēmis, darbošos. Vienmēr esmu uzsvēris, ka uz šīs planētas esmu atnācis, lai pilnveidotu savu dvēseli.
Savu muzikālo mantojumu gribu nodot tautai, lai skan, ja tas ir vajadzīgs. Tas ir apmēram tāpat kā ar fotografēšanu. Ja no desmit bildēm viena ir forša, tad taču bija jēga kaut ko darīt.
Ja no tiem cilvēkiem, kas atnākuši uz manu koncertu, kādu aizkustina mans dziedājums, tas jau ir daudz. Ar savu nodarbošanos – muzicēšanu – vēlos uzvedināt cilvēkus domāt.
Dzīvesprieku, možu garu un enerģiju jums sniedz arī sieva Gita. Šķiet, ka viņai nekas nav par grūtu – gan pa virtuvi rosīties, gan dārzu apkopt, meitas atbalstīt un arī vīru apčubināt.
Cik mums ir gadu starpība? Laikam četrpadsmit gadi. Ar Gitu iepazinos, kad manā privātajā dzīvē bija problēmas. Bērni Cēsīs no iepriekšējām attiecībām jau bija lieli. Es tolaik braukāju uz darbu filharmonijā.
Tas bija aptuveni 1982. un 1983. gads. Dēlam bija 16 – trakie pusaudžu gadi. Atgriežoties mājās pēc divu nedēļu koncertiem Krievijā, saņēmām uzaicinājumu ierasties Nepilngadīgo lietu komisijā. Vaicāju sievai, vai viņa nevar aiziet.
Nē, nevarot, jo man esot jāiet. Tā arī aizgāju ar izlaistiem matiem un savās saplēstajās džinsa biksēs.
Saņēmu brīdinājumu, ka dēls no vides, kurā apgrozās, ir jāizolē. Aizvedu viņu sev līdzi uz Kuldīgu. Aicināju līdzi arī dēla mammu. Teicu, lai pāris mēnešus apdomā. Taču viņa nolēma, ka mums jāiet katram uz savu pusi.
Abi ar dēlu sākām atjaunot jumtus Kurzemes baznīcās, un paralēli tam viņš sāka mācīties vakarskolā. 1987. gadā iepazinos ar kuldīdznieci Gitu. Es biju uzaicināts spēlēt kādā piemiņas pasākumā Ebreju kapos, bet Gita kā atzīta daiļlasītāja skaitīja dzeju.
No pilsētas centra līdz kapiem gājām kopā. Tā arī viens otrā ieskatījāmies. Mūsu starpā radās vibrācijas. Tad arī sapratām, ka tā nav pēdējā reize, kad tiekamies. Man vēl tobrīd nebija neviena sirma mata.
Biju gariem melniem matiem, bet Gitai bija gari blondi mati. Sākotnēji ar bažām skatījos uz mūsu savienību, jo, tā kā vienas attiecības bija izjukušas, domāju, vai tad ar mani vispār ir iespējams nodzīvot vairākus gadus.
Pie sevis nodomāju, ja izturēsim kopā 18 gadus, tad noteikti apprecēsimies. Mūsu dzimšanas dienas ir tikai ar dažu dienu starpību. Abi pēc horoskopa esam Dvīņi. Iedomājieties, kā savā starpā sadzīvo četri cilvēki!?
Ir visādi… Kā laulāts pāris esam 15 gadus, bet pavisam kopā 34 gadus. Gita vēl paguva no mana tēta, pirms viņš aizgāja mūžības ceļu, saņemt svētību mūsu attiecībām. Laikam var teikt, ka esam stipra ģimene. Turamies.
Tā kā bērni ir izauguši, tagad ar sievu varam dzīvot viens otram par prieku. Tāpat jau arī pakašķējamies un arī paķircinām viens otru. Mums vienmēr ir interesanti, jo idejas sprēgāt sprēgā. Nemitīgi izdomājam kaut ko jaunu un radošu.
