Ieva Struka: Redzi! Dzirdi! Runā! 3
Gatavojoties šim rakstam par jauno Trauksmes celšanas likumu, kas pats kā tāds rada trauksmi, sapratu, ka neesmu vienīgā, kam nopietnus pārdzīvojumus savulaik sagādājis par leģendāru personību padarītais pionieris Pavļiks Morozovs, kura biogrāfija Latvijas PSR sasniedza sērijā “Pioniera bibliotēka” un kuru konkrēti es saņēmu kā dāvanu no skolas, iestājoties “Ļeņina mazbērnu” jeb oktobrēnu rindās 1981. gada rudenī.
Pārdzīvojuma vērts bija viņa dzīvesstāsts, precīzāk, baisais gals, kad viņu ar naža dūrienu sirdī nogalināja paša vectētiņš, nespēdams samierināties ar to, ka Pavļiks bija vietējai padomju varai nodevis savu tēvu un tiesā apliecinājis, ka tēvs tik tiešām ir slēpis labību no valsts, izrakstījis viltotus dokumentus, kas palīdzēja izdzīvot “sliktajiem” kulakiem, kas, kā zinām no šodienas, ir turīgākie zemnieki.
Vienvārdsakot – pionieris ideālists, kurš svaru kausos starp indivīdu un valsti intuitīvi, jo bija taču tikai 12 gadus vecs zēns, bija licis valsti.
Paudusi sajūsmu un cieņu pret Pavļiku mammai, kas kā daudzas latviešu mammas Padomju Savienībā centās ieturēt neitrālu attieksmi pret visu, kas saistījās ar ideoloģiju, biju pārsteigta, kad viņa strupi atteica, ka šo grāmatu viņa tomēr negribētu turēt mājās, jo viņai neesot pieņemami, ka bērns nodod savus vecākus, un vai tiešām šis aspekts man neesot ienācis prātā. Tajā brīdī nebija vis ienācis. Toties kopš tās reizes tālajā pirmajā klasē es to bieži esmu atcerējusies situācijās, kad runa ir par godīgumu un principiem, jo patiesības nereti mēdz sadurties, kas vienam dara labu, otru nostāda neizdevīgā stāvoklī, un fakti allaž pakļaujas interpretācijai.
Nav viegli piedzimt bez sirdsapziņas, tāpat kā nav viegli ar to dzīvot, tomēr “labā ticībā”*, ka sirdsapziņa ir galvenais kritērijs, kā pieņemt pareizos lēmumus, ir iespējams palikt godīgam gandrīz vienmēr.
To, ka pēc ES direktīvām Latvijas Republikas valdība grasās pieņemt Trauksmes celšanas likumu, respektīvi, ir to pieņēmusi un tas stājas spēkā 2019. gada 1. maijā, es uzzināju pirms pāris mēnešiem, kad arī manā darba vietā visi darbinieki ar to tika iepazīstināti, jo teātrī strādā vairāk nekā 50 cilvēku. Tādu darbavietu, kurā strādā vairāk nekā 50 cilvēku, nevarētu būt pārāk maz, jo pat vidusmēra skola atbilst šiem kritērijiem, kaut arī naudas apgrozījums gadā tur savukārt nevarētu būt pārāk liels, jo skola jau neko daudz nepelna.
Tādu darbavietu, kurā strādā mazāk nekā 50 cilvēku, kas apgroza visai lielus līdzekļus, arī varētu būt visai daudz, ja darbs nav saistīts ar fizisku kāda produkta ražošanu.
Tomēr Trauksmes celšanas likums aicina ziņot ne jau tikai par eventuāliem pārkāpumiem finanšu jomā, kā tas paredzēts ES direktīvā.
Latvijas “uzlabotajā” versijā tas aicina ziņot arī par amatpersonu bezdarbību, nolaidību vai dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, korupciju, krāpšanu, publiskas personas finanšu līdzekļu vai mantas izšķērdēšanu, izvairīšanos no nodokļu samaksas, sabiedrības veselības apdraudējumu, pārtikas drošības apdraudējumu, būvniecības drošības apdraudējumu, vides drošības apdraudējumu, darba drošības apdraudējumu, sabiedriskās kārtības apdraudējumu, cilvēktiesību pārkāpumu, pārkāpumu publisko iepirkumu jomā, pārkāpumu finanšu un kapitāla tirgus sektorā, konkurences tiesību pārkāpumu. Respektīvi – VISU.
Kāpēc trauksmi rada pats likums, un kāpēc trauksmi rada tas, ka publiskā telpā maz tādu, kuros šis likums radītu trauksmi?
Emocionālais fons tam, protams, ir fakts, ka Latvijas sabiedrība joprojām nav tikusi galā ar t. s. čekas maisu vētīšanu, kurā, kā redzam no publikācijām, intervijām, Alvja Hermaņa jaunās izrādes “Vēstures izpētes komisija”, vainīgo nav, ir degradēti pilsoņi, kas gatavi ziņot paši par sevi, ģimenes locekļiem, draugiem un kolēģiem un gatavi paši cenzēt sevi, lai tikai novērstu jebkādas eventuālas nepatikšanas.
Cilvēki, kas ziņošanu uzskatījuši par jebkādā nozīmē ētiski nepieņemamu, 30 gadus pēc padomju sistēmas “sabrukuma”, tiek publiski saukti par viegli nepieskaitāmiem vai infantiliem, savukārt čekā darbojies intelektuālās elites zieds – cilvēki ar mugurkaulu, principiāli un “labā ticībā”, ka viņu darbs ir izšķirošs, lai plaukstošais sociālisms, par spīti grūtībām, tomēr reiz pārtaptu jaunā sabiedriskā iekārtā komunismā. Ar tās valsts drošības dienesta sistēmu saistīti cilvēki strādā šīs valsts pārvaldē un finanšu struktūrās, tāpēc par tās valsts ziņotāju sistēmas sazaroto tīklu šī valsts joprojām nav tikusi skaidrībā, jo mūsu taču ir tik maz.
Uz šāda fona Trauksmes celšanas likuma punkts, kas vēstī, ka trauksmes cēlēji tiek “pseidonimizēti”*, rada pretīgu sajūtu, ka “labā ticībā” tiek restaurēts anonīmo ziņotāju laikmets, kas, kā zinām no vēstures, nenostiprināja padomju valsti, bet to sagrāva, toties apzīmogoja cilvēku spēju uzticēties cilvēkiem.
Katrā darbavietā, vai tās darbinieku skaits būtu vairāk nekā 50 cilvēki vai mazāk, ir iekšējās kārtības noteikumi, ir darba likumdošana, kas paredz sodamērus par pārkāpumiem, un galu galā ir Krimināllikums, kas paredz kriminālatbildību. Ir vadītāji, kas, stājoties amatā, uzņemas atbildību par visu, ieskaitot savu bezatbildību.
Ir darbinieki, kuri paraksta savus darba līgumus, kuros ir ne tikai par tiesībām, bet galvenokārt par pienākumiem.
Par darba ņēmējiem Latvijā kļūst juridiski atbildīgas personas no 18 gadu vecuma. Tas, kurš veic visus iepriekš minētos pārkāpumus, par tiem arī atbild. Vai tiešām nevienam, kas Saeimā apsprieda šo likumu vienā, divos vai trijos lasījumos, neienāca prātā, ka ziņot “pseidonimizēti” ir tikpat amorāli kā zagt, būt bezatbildīgam vai apdraudēt pārtikas drošību. Varbūt jēdzīgāk būtu bijis aicināt uz atklātību, uz godīgumu, uz atbildību, uz drosmi. Varbūt bija dažas tiesvedības vērts novest līdz galam, apliecinot, ka par noziegumu draud sods, nevis popularitāte masu medijos. Tieši tas vairotu uzticību taisnīgumam, un tieši tas liktu aizdomāties par to, ka apšaubāmi darījumi agri vai vēlu nāk gaismā.
Trauksmi vai, precīzāk, pārdomas rada arī likumdevēju izvēlētā forma jaunā likuma publicitātei. Pirmais publiskā telpā parādījās latviešu Pavļiks – jauks 10–12 gadus vecs zēns Klāvs, kas izvērstā videoklipā mani aicina – Redzi! Dzirdi! Runā! Ziņo! Pirms tam Klāvs pauž aizvainojumu, ka skolotāja saviem mīluļiem liek labākas atzīmes nekā viņam. Ne vārda par to, vai Klāvs desmitnieku kādā priekšmetā ir spējis nopelnīt.
Toties Klāvs aicina būt drosmīgiem un ziņot, it kā “pseidonimizētai” ziņošanai būtu vajadzīga jelkāda drosme. MK videoklipam ar Klāvu ir līdzinieks, proti, vairāku ministriju un valsts institūciju atbalstītās ES Pretkrāpšanās kustības plakāts, kurā Lāčplēsis cīnās ar Melno bruņinieku. Lāčplēsis, acīmredzot ir Valsts drošības dienesta darbinieks, tiesa, pastalās, ar lāča ausīm un prāvu vairogu, uz kura rakstīts “Atkrāpies!”, un viņam pretī ir korumpants, nu, vai cita veida likuma pārkāpējs, botās, bez vairoga un bez ķiveres.
Plakāta apakšā ir gan vairākas ikonas, kuras tulkoju brīvi – brilles, kas liek pētīt, telefons, kas aicina zvanīt un fotografēt, un acs, kas liek uzmanīt. Uz plakāta ir arī burti, kuri, norādot, ka cīņa ar krāpšanu nav tas pats, kas stučīšana, nenoliedzamo sakritību ar VDK anonīmajiem ziņojumiem liek saskatīt pat tiem, kam tas līdz šim nebija ienācis prātā.
Kāds taču veido šīs publicitātes kampaņas, un kāds izvēlas ikoniskus tēlus ar bagātu simbolisko nozīmi, cerot sasniegt vienu mērķi, un neaizdomājoties par to, ka secinājumi var atšķirties.
Pavļiku nodūra viņa vectētiņš, bet Lāčplēsis iegāzās dzelmē ar visu Melno bruņinieku, un izglābt viņu spēj vien Spīdola – ne intelekts, ne spēks, bet gars.
Bet pabeigt šo rakstu es vēlos ar citu epizodi no Lāčplēša dzīves. Pēdējā lielā dialogā ar Spīdolu viņš saka: “Pēc manis nāks citi, kas izvedīs gaitu galā”, uz ko Spīdola iebilst: “Nē, līdzi tev Latvija kritīs.” Un Lāčplēša atbilde viņai ir pārdomu vērta tieši jaunā Trauksmes celšanas likuma sakarā, proti, Lāčplēsis saka: “Un, ja viņa krīt, tad nebūs gan bijusi vēl/ Pilnīga spēkā, ka varētu stāvēt par sevi,/ Ja savu likteni saista pie viena vīra.” Ja likums, kas veidots “labā ticībā” Latvijas valstij, – un Klāvs videoklipā apgalvo, ka tieši tā tas ir, – valsts nākotni balsta uz “pseidonimizētiem” ziņotājiem, nevis uz ticību katra Latvijas pilsoņa godaprātam, tad, uzdrošinos apgalvot, valsts nevarēs pastāvēt. Vismaz ne demokrātiska, brīva, tiesiska valsts. Varbūt tāpēc tik liela ir mana trauksme par trauksmi.
* termins no Trauksmes celšanas likuma ieviešanas vadlīnijām
