“Majestātiskās ērģeļmūzikas skaņas saplūdīs ar vēja, jūras un koku šalkoņu!” Saruna ar Ivetu Apkalnu 0
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Turpinot pagājušā gadā aizsākto unikālo pieredzi, arī šogad 28. jūlijā Dzintaru pludmalē ar ērģeļmūzikas skaņām saullēktu sagaidīs pasaulslavenā ērģelniece, Hamburgas Elbas filharmonijas goda māksliniece, ērģeļmūzikas programmas vadītāja IVETA APKALNA.
Tiesa, šogad koncerts skanēs pulksten sešos, nevis četros rītā, ievērojot MK pieņemtos ierobežojumus Covid izplatības sakarā.
Majestātiskās ērģeļmūzikas skaņas saplūdīs ar vēja, jūras un koku šalkoņu, piedzīvojot nedzirdētu dabas un ērģeļmūzikas mijiedarbību.
Koncertu būs iespējams klausīties gan pludmalē, gan arī uz ūdens, ierodoties ar savu laivu. Un tas viss – par brīvu. Bet pasaulē muzicējošā latviešu ērģelniece Iveta Apkalna mūsu sarunai atvēl laiku no sava vasaras atvaļinājuma, kuru vada kopā ar ģimeni līvu krastā Kurzemes jūrmalā…
Ērģeles dēvē par karalieni mūzikas instrumentu vidū. Vai, nokāpjot pludmales smiltīs, karaliene ko nezaudē no sava cēluma?
I. Apkalna: Gluži otrādi – nevis zaudē, bet iegūst! Ērģeles tiešām ir karalisks instruments, un domāju, jebkurš cilvēks kaut kad savā dzīvē taču vēlas redzēt vaigā karali vai karalieni. Būs cilvēki, kuriem nav iespēju vai vēlmes uzturēties baznīcā vai koncertzālē, bet, lūk, nu var ar mūzikas karalieni satikties tik netradicionālā vietā kā pludmale.
Patiesībā tā ir mana došanās pie cilvēkiem neierastā, bet vasarai ļoti ērtā vietā. Pamatideja ir savienot šī karaliskā instrumenta toni ar dabas valodu. Mūzika – vienam lūgšana, citam meditācija – patiesībā ir visur un viscaur, tikai ne vienmēr mēs to dzirdam. Ar šo koncertu vēlos rast iespēju atklāt mūzikā ko jaunu pašiem sev. Un man, atrodoties vienā līmenī ar koncerta klausītājiem gan fiziski, gan emocionāli, ir apstiprinājums tam, ka mūzikai nav robežu.
Jūsu emocionālākais iespaids no iepriekšējā saullēkta koncerta?
Pārsteigums, redzot tik daudz cilvēku virzāmies uz pludmali, jo vēl līdz diviem naktī – koncerts sākās četros no rīta – diezgan spēcīgi gāza lietus. Likās, vai nu patiesi ļaudis celsies un nāks uz pludmali klausīties ērģeļmūziku?
Un otrs pārsteigums – brīdī, kad spēlēju Ferenca Lista “Sv. Asīzes Franciska sprediķi putniem”, negaidīti varēja saklausīt arī putnu balsis dabā! Viss tā saplūda kopā, ka nodomāju, cik lieliski skaņradis Lists, komponējot savu lūgšanu putniem, atradis pareizās notis un izteiksmes līdzekļus.
Bet, runājot par šā gada programmu, kura sāksies sešos rītā, vēlējos muzikāli un dramaturģiski uzburt nakti, pirmsatmodas priekšsajūtu, nirvānisko, apokaliptisko gaisotni sekundi pirms ausmas. Sākšu ar skaņdarbiem, kas man ir ļoti nozīmīgi, jo tos esmu atskaņojusi kopā ar maestro Marisu Jansonu, vai arī viņš tos klausījies manā izpildījumā, jo šis festivāls veltīts pasaulē slavenā latviešu diriģenta piemiņai.
Tāpēc sākšu ar T. Eskēša “Evokāciju II” un L. Janāčeka “Postlūdiju” no “Glagoliskās mesas”, turpināšu ar šveiciešu ērģelnieka un komponista L. Roga diptihu “Divas apokalipses vīzijas”. No tām pārcelšos uz Baha korāli “Nāc, saldā nāve”, kas patiesībā ir ļoti gaišs, arī smeldzīgs un mīlestības pilns skaņdarbs.
To aranžējis amerikāņu ērģelnieks Virdžils Fokss, kurš pats jau ir citā saulē. Un var sajust, kā no šīs uz to pasauli var palūkoties gan trausli, gan pārsteidzoši skaisti. Bet galvenokārt šo skaņdarbu izvēlējos tādēļ, ka tas ļoti plaši, nevis vertikālē, bet horizontālē parāda Baha mūzikas būtību, jo Bahs patiešām ir nevis strauts, kā skaņraža uzvārds skan burtiskā tulkojumā no vācu valodas, bet īsts okeāns.
Tam sekos F. Lista poētiskais “Sēru gājiens”, kas noslēgs programmas pirmo, dramaturģiski tumšāko daļu. Un pēc tam atkal pāriešu uz dzīvo dzīvi. Imanta Zemzara skaņdarbs “Agri no rīta” – kristāldzidrs kā rasas piliens zālē – būs kā pirmais gaismas stars un programmas pavērsiens ar patīkamu, skaidru sajūtu – esam pamodušies jaunai dienai. Beigu daļā jauno dienu sveiksim un svinēsim ar Filipa Glasa operas “Satyagraha” noslēgumu un žilbinošo, saulaino Š. M. Vidora tokātu no 5. Ērģeļsimfonijas.
Kuras no Latvijas ērģelēm jums visvairāk pie sirds?
Gan mans, gan visu Latvijas un ne tikai ērģelnieku sapnis ir brīnišķīgās Rīgas Doma ērģeles. Kas tās spēlējuši, to neaizmirsīs nekad. Šis instruments daudziem paliek kā viena no augstākajām latiņām. Tā bija arī man. Kad vēl studēju Mūzikas akadēmijā, mans lielais sapnis bija kaut reizi mūžā nospēlēt koncertu ar Rīgas Doma ērģelēm. Tas piepildījās 1997. gadā.
Tagad pie Rīgas Doma ērģelēm atgriezīšos 18. augustā. Pēdējo desmit gadu laikā vairākkārt tās esmu spēlējusi gan kopā ar “Kremerata Baltica”, gan kori “Latvija” un LNSO, bet šī būs pirmā mana ērģeļmūzikas soloprogramma tieši pēc desmit gadu pārtraukuma, jo iepriekšējā notika 2010. gada maijā. Koncerts būs kā atskats uz manu pēdējo aizvadīto desmit gadu ciklu, kas muzikāli bijis ļoti piepildīts, un arī kora “Latvija” dibinātā un rīkotā Garīgās mūzikas festivāla atklāšana.
Īpašs pārdzīvojums man bija pērn, atklājot Ventspils koncertzāles ērģeles un Ventspils koncertzāli. Man bija uzticēts šīs ērģeles kopā ar Vācijas ērģeļmūzikas firmu “Klais” konstruēt, radīt un radoši konsultēt. Līdz ar to tās man ir kā krustbērns.
Bet, ja man jāatzīst pavisam godīgi, mans īstais muzikālais ērģeļu krustbērns ir pirmās Latvijas koncertzāļu ērģeles – digitālais instruments “Johannus Ecclesia” un mans izlolotais ērģeļmūzikas festivāls “ORGANismi” koncertzālē “Gors” Rēzeknē. Oktobrī svinēsim festivālam piecu gadu jubileju. Šīm ērģelēm pieder mana sirds, jo tās saistās ar vietu, kur esmu dzimusi, augusi, studējusi, tāpēc tur arī turpināšu savu festivālu, kas man ir ļoti īpašs.
Latvijā ir senas ērģeļmūzikas un ērģeļspēles tradīcijas. Pati kā koriste esmu bijusi lieciniece itāliešu sajūsmai vēl deviņdesmitajos gados, klausoties mūsu ērģelnieces Jevgēņijas Ļisicinas spēlē šīs dienvidu valsts dievnamos. Cik lielā mērā jums izdodas nest pasaulē latviešu ērģeļmūzikas vārdu? Un vai Elbas filharmonijā ir izredzes spēlēt vēl kādam ērģelniekam no Latvijas?
Visbūtiskākais latviešu mūziķiem ārzemēs ir nest pasaulē Latvijas vārdu. Tas vienmēr ir ļoti liels pagodinājums un arī viegls uzdevums, jo visi zina, ka Latvijas mūzikai ir kvalitātes zīmogs. Katrs mūziķis, kas nāk no Latvijas, nes ko īpašu sev līdzi. Runājot par šo vienu manas radošās darbības daļu – darbu Elbas filharmonijā – visbūtiskākais, ka iedibināju tradīciju ik sezonu atskaņot ērģelēm radītu jaundarbu.
Un vienu no pirmajiem uzrunājām Pēteri Vasku. Radīt skaņdarbu korim un ērģelēm bija mans un Elbas filharmonijas pasūtījums mūsu izcilajam skaņradim. 2019. gada februārī brīnišķīgā, valstiski nozīmīgā koncertā Latvijas Valsts prezidenta vizītes laikā Vācijā, Latvijas un Vācijas prezidentu klātbūtnē to atskaņoja valsts koris “Latvija”.
Elbas filharmonijā ļoti bieži cenšos spēlēt latviešu mūziku, arī uz Elbas filharmonijas ērģelēm ieskaņotais albums “Gaisma un tumsa” nav bez latviešu ērģeļopusiem. Tajā ir gan Aivars Kalējs, gan Lūcija Garūta. Lai jaunās paaudzes ērģelnieki varētu spēlēt tādās koncertzālēs kā Elbas, Parīzes, Vīnes, Berlīnes, filharmonijās, jaunajiem censoņiem – un ne tikai no Latvijas – ejams garš ceļš caur konkursiem un citām radoši nozīmīgām pieturām.
Uz jūsu koncertiem Elbas filharmonijā biļetes esot jāpērk vai gadu iepriekš…
Un pat vairāk! Jūnijā sākas biļešu pārdošana. Rindā stāv jau naktī, tumšāko laiku pārlaiž guļammaisā Elbas kanāla malā. Bet man neizmērojami liels prieks un pagodinājums par katru no Latvijas, kas atbraucis uz Elbu. Tādu nu jau ir neskaitāmi desmiti, pat simti. Un ne tikai Elbā, bet arī Parīzē, Londonā, Vīnē, Amsterdamā, Luksemburgā un citās pasaules koncertzālēs un dievnamos, kur esmu spēlējusi. Bet koncerts Elbas filharmonijā patiešām ir neaizmirstams baudījums gan muzikāli, gan vizuāli, gan skaniski, un arī pati Hamburga ir arhitektonisks piedzīvojums.
Nupat ļoti aktīva ir diskusija par akustiskās koncertzāles atrašanās vietu Rīgā…
Protams, centrā! Arī Hamburgā to nebūvēja ārpus centra. Pagājušajā nedēļā izstaigāju katru ieliņu, apskatīju katru stūrīti, kā izskatās kultūras ministra Naura Puntuļa ieteiktā vieta Elizabetes ielā 2. Labāku šobrīd neatrast! Koncertzāle nav tikai koncertu vieta, bet viens no nozīmīgiem galvaspilsētas sejas vaibstiem.
Šādai celtnei jābūt saredzamai no vietas, kur ierodas mūsu viesi, jo tā rada kopīgu kultūrtelpu. Kāpēc senos laikos opernamus, teātrus, koncertzāles cēla pilsētu centros? Jo tās ir pilsētas vizītkarte. Ja koncertzāle nebūs centrā, nez vai cilvēki, arī viesi, to meklēs. Tāda ir pasaules pieredze.
Varbūt tas ir mans latgaliskais temperaments, bet man šķiet, ka nedrīkst visu laiku tik daudz skaidrot un atvainoties, un apvainoties citam uz citu, bet ir jādara. Savs viedoklis var būt arhitektiem un speciālistiem – saglabāt bijušo Centrālkomitejas ēku Elizabetes ielā 2 vai ne, celt koncertzāli tieši tās vietā vai abas ēkas salāgot, taču, ja tagad palaidīsim iespēju garām, varbūt koncertzāli nepiedzīvošu ne vien es, bet arī mani bērni. Ir pēdējais brīdis rīkoties!
Vai esat spēlējusi saullēkta koncertu arī pie Elbas filharmonijas vai citur pasaulē?
Nē, Latvija šajā ziņā ir unikāla. Bet doma par saullēkta koncertu Jūrmalā man radās no kādas citas pieredzes. Spēlēju saullēktā vienā no lielākajām pasaules katedrālēm – Pasavas Domā Vācijā, kur vienā telpā ir piecas ērģeles.
Tieši uz pēdējiem koncerta skaņdarba akordiem tika atvērtas katedrāles durvis un pa tām ielūkojās oranža saules bumba. Absolūti neaizmirstama, elpu aizraujoša aina.
Berlīnes lielajā brīvdabas skatuvē ar “Berlīnes filharmoniķiem” un maestro Klaudio Abado esmu spēlējusi divdesmit tūkstošiem klausītāju ārā, brīvā dabā. Unikāls piedzīvojums. Bet mana personiskā dzimtenes sajūta visvairāk saistās ar Jūrmalas pludmales liedaga zīdainajām smiltīm.
