Redzēt jūru neredzot 0
Jūra kā spogulis. Kuģis šķeļ viļņus. Pie stūres rata gluži neredzīgs cilvēks… Tas ir Andrejs Kirins no Daugavpils. Viņš piedalījās Polijas programmā “Redzēt jūru!”. Cilvēkiem, kas zaudējuši acu gaismu, tā ir iespēja braukt ar buru kuģi, izbaudīt jūru, sajust vēju un darboties kuģa komandā. Ceļojumā viņu pavadīja rīdzinieks Ivars Vismanis.
Andrejs Kirins (41) zaudēja redzi pirms septiņpadsmit gadiem. Savu sievu vēl paguva skatīt vaigā, bet dēlu vairs ne. Tagad Andrejs vada neredzīgo sporta klubu “Elpa” un šā gada martā Lielbritānijā kļuva par Eiropas čempionu akadēmiskajā airēšanā iekštelpās. Viņš ir lēcis ar izpletni. Braukt ar kuģi bija viņa sapnis.
Ivars Vismanis (42) ir ERGO Transportlīdzekļu, CTA un personu apdrošināšanas departamenta direktors, arī sportisks vīrs.
Ivars un Andrejs iepazinās slimnīcā pirms padsmit gadiem. Ivars ārstēja nelaimes gadījumā cietušo aci. Kādu dienu Andrejs ar visu matraci ienācis palātā un paziņojis, ka viņš savējā – pie tiem večiem – nepaliks, nākšot pie jaunajiem. – Tolaik Andrejs vēl bija redzīgs. Iedraudzējāmies, bijām viena vecuma, puslīdz vienādi domājoši. Arī pēc slimnīcas laiku pa laikam sazinājāmies. Kad Andrejam redze pasliktinājās vēl vairāk, pavadīju viņu uz kārtējo operāciju Beļģijā, – atceras Ivars. Andrejs viņu lūdzis doties līdzi arī braucienā pa jūru. Uz kuģa uzkāpuši Gdiņā. Brauciena sākumā neredzīgie izvadāti pa kuģi. Pēc tam…
– Lai saprastu, kā jūtas neredzīgs cilvēks, aizsējām redzīgajiem acis. Un mēs, neredzīgie, vadājām viņus pa kuģi. Daži, arī Ivars, orientējās gaužām labi. Citiem gadījās atsisties pret tauvām, bortiem. Ko lai dara, visu nevar paredzēt. Lai jūt, kā ir, – teic Andrejs.
Sadalīti komandās, kur puse redzīgo, puse – neredzīgo cilvēku. Darbus nav šķirojuši. Visi mizojuši kartupeļus, klājuši galdus, neredzīgie ar tausti pārliecinājušies, vai dakšiņa un nazis ir vietā. Kuģa klāju mazgāt nevajadzēja – spīd un laistās! Drīzāk tā bijusi klāja saslapināšana. Nav jau kara kuģis, kur vajadzētu berzt un berzt tikai tāpēc, ka jāberž. Iegadījies karstuma vilnis – 25 – 30 grādi. Un ar ūdeni šļakstīties bijis tīrais prieks, ātri izžuvis gan klājs, gan kuģotāji. Un tad pienācis brīdis stāties pie stūres rata.
– Kad kuģis lielā jaudā dodas uz priekšu, pagriežot stūri, var just, kā lielais, smagais peldrīks izmet līkumiņus, tā ir patīkama sajūta. Redzīgais vēro rādītājus – kuģis dodas, teiksim, piecus grādus pa labi vai pa kreisi – un attiecīgi pagriež stūri.
Neredzīgais dara to pašu, bet klausoties komandas austiņās. Secinājām, ka austiņās signāls nonāk ātrāk nekā uz displeja. Tāpēc neredzīgie kuģi stūrēja ātrāk par redzīgajiem, – stāsta Ivars. – Jā, es stūrēju labāk par redzīgajiem!
Bija ļoti interesanti! – dedzīgi piebilst Andrejs. Protams, drošības labad blakus bija dežurants, kurš ziņoja, vai netuvojas kāds kuģis, vai ceļā nav cits bīstams priekšmets. Bet, kamēr strādā aparatūra, īstas nozīmes tam nav. Kuģa programmas ir fantastiskas! Uz displeja var redzēt mūsu kuģi, apkārtējos kuģus. Pieskaroties katra kuģa ikonai, parādās informācija – kas tas par kuģi, kādas valsts karogs plīvo mastā, kāds ir kuģa kurss, iegrime, ātrums un kāds ir brauciena galamērķis. Ivars: – Jūra bija kā spogulis. Pāris reizes, kad parādījās vējš, ļoti priecājāmies, jo tad varēja uzvilkt buras. Starp Poliju, Dāniju, Zviedriju ir milzīga satiksme – kuģis aiz kuģa. Garāmbraucošās ekipāžas māja sveicienus. Nepamāt pretī – tā ir liela nepieklājība. Tāpēc neredzīgajiem teicām – tagad visi pie labā borta un mājam! Reiz apstājāmies un makšķerējām. Andrejs noķēra četras mencas. Un vienu jūras velnu, ko viņam apkalpes vīri palīdzēja izvilkt un iemest atpakaļ jūrā. Man bija kreņķis – neko nenoķēru.
Kuģojuši astoņas dienas, piestājot Kopenhāgenā, Bornholmas salā, Raounā, mazītiņā salā Kristianso, Karlskronā. Ne bez piedzīvojumiem. Ik pa laikam Ivars Andreju fotografējis, lai viņš ceļojuma iespaidus varētu parādīt sievai un dēlam. Kopenhāgenā parkā uz soliņa ēduši saldējumu, tad devušies tālāk. Pēc minūtēm desmit Ivars attopas – fotoaparāta nav! Jautā Andrejam. Laikam palika parkā uz soliņa, viņš spriež. Ivars skrien atpakaļ, tur arī fotoaparāts gaida. Neticami! Sprieduši, ka tā tomēr ir Dānija – civilizēta valsts. Drīzāk kāds dānis izsauks policistus, lai tie paskatās, vai nav bumba iekšā, nekā mēģinās zagt. Ivars priecājas, ka redzējuši arī Kristensena salu – klintāju pāris kvadrātkilometru lielumā ar kādām trīsdesmit mājiņām, kurās pa vasaru dzīvo mākslinieki. Pie tās kuģis nav varējis piebraukt, ar laivām cēlušies pāri. Bet mazo jahtiņu gan bijis daudz. Uz tām sēdējuši iedeguši vīri un malkojuši dārgu alu.
– Bornholmas piestātnē abi ar Andreju uzlīdām mastā. Iekārtojos, lai man aizmugurē būtu redzama salas panorāma. Iedevu fotoaparātu Andrejam, nopozicionēju, un viņš mani nobildēja. No desmit kadriem divi bija labi, – smaida Ivars. Nu sapni par braucienu ar kuģi Andrejs ir piepildījis. Ko tālāk?
Andrejs: – Gatavošos pasaules čempionātam airēšanā 2013. gadā ASV. Domāju uzvarēt arī pasaulē. Cerības lielas!
