Redzēja kaut ko neiespējamu: sieviete, kas “nomira” operācijas laikā, pēc atgriešanās dzīvē pastāsta, ko piedzīvojusi 0
Amerikāniete Pema Reinoldsa Lūerija dalījusies ar neparastu pieredzi, ko piedzīvojusi sarežģītas smadzeņu operācijas laikā. Brīdī, kad ārsti cīnījās par viņas dzīvību, sieviete pieredzējusi nāvi. Atgriešanos savā ķermenī viņa apraksta to kā sajūtu, kas līdzinājusies “ieniršanai ledainā ūdenī”. Par šo neparasto gadījumu ziņo britu laikraksts “The Mirror”.
Viņas stāsts ir kļuvis par vienu no visprecīzāk dokumentētajiem un pētītajiem nāves pieredzes gadījumiem.
Pema vērsās pie ārstiem pēc satraucošu simptomu virknes – reiboņiem, paralīzes lēkmēm un īslaicīgiem runas traucējumiem. Izmeklējumos atklājās liela aneirisma tuvu smadzeņu stumbram. Parasta operācija tās atrašanās vietas dēļ būtu pārāk bīstama.
Neiroķirurgi piedāvāja veikt riskantu procedūru, ko dēvē par “apturēšanas operāciju”.
Šī metode paredz mākslīgu ķermeņa pietuvināšanu nāvei: pacienta ķermeņa temperatūra tiek pazemināta līdz 10 °C, sirdsdarbība un elpošana tiek apturēta un asinis tiek izvadītas no smadzenēm
Klīniskās nāves stāvoklī Pema nevarēja ne dzirdēt, ne redzēt – viņas acis bija aizlīmētas, bet ausis nosegtas ar austiņām, no kurām skanēja skaļi skaņas signāli smadzeņu aktivitātes uzraudzībai.
Tomēr sieviete apgalvo, ka operācijas laikā viņa “lidinājusies” virs sava ķermeņa un bija pilnībā pie samaņas.
Pema stāstīja, ka izjutusi neparastu apziņas skaidrību – redze kļuvusi asāka, bet maņas tik izteiktas, it kā to būtu vairāk nekā ierastās piecas.”
Viņa ar neparastu precizitāti aprakstīja notikumus – redzēja, kā ķirurgi urbj viņas galvaskausu, ka mediķi izmanto instrumentu, ko viņa salīdzināja ar “elektrisko zobu suku”, vēroja viņu darbības un dzirdēja sarunas.
“Es redzēju savu ķermeni no malas – it kā sēdētu ārstam uz pleca. Lai arī apzinājos, ka tas ir mans ķermenis, tas mani vairs neuztrauca,” intervijā atcerējās sieviete.
Viens no spilgtākajiem mirkļiem bija brīdis, kad Pema atpazina savu mirušo radinieku tēlus. Viņas tēvocis, kurš bija miris 39 gadu vecumā, kļuva par viņas ceļvedi un pārliecināja viņu atgriezties savā ķermenī, lai gan viņa izrādīja acīmredzamu nevēlēšanos.
“Tēvocis mani aizveda atpakaļ pie mana ķermeņa. Kad to ieraudzīju, sapratu – tas izskatās tik nedzīvs, ka negribu tajā atgriezties,” atcerējās sieviete.
“Es pretojos, taču tēvocis centās mani pierunāt: “Tas ir tāpat kā nirt baseinā – vienkārši lec iekšā!” Kaut arī joprojām šaubījos, viņš neatlaidīgi mudināja un saudzīgi palīdzēja man atgriezties,” viņa atklāja.
Ārstus pārsteidza viņas atmiņu neticamā precizitāte par notikumiem operāciju zālē.
Piemēram: viņa aprakstīja asins atsūknēšanas brīža skaņas signālu kā “re” noti, kas, kā apstiprināja eksperti, atbilda procedūras laikā izmantoto instrumentu frekvencei. Viņa spēja arī detalizēti aprakstīt izmantotos instrumentus. Pat nelielu metāla konteineru, kas līdzinājās viņas tēva atslēgu komplektam, kurā ķirurgs glabāja operācijas aprīkojumu.
Skeptiķi izteica pieņēmumu, ka šo gadījumu varētu būt izraisījis anestēzijas apziņas fenomens, kad pacients saglabā atmiņas par notikušo, neraugoties uz narkozi.
Tomēr šajā gadījumā šie skaidrojumi neatbilst vairākiem būtiskiem faktoriem – viņas acis bija aizlīmētas, bet skaļie klikšķi no austiņām būtu bloķējuši jebkādas telpas skaņas.
Šis stāsts kļuvis par pagrieziena punktu apziņas, dzīvības un nāves pētniecībā.
Viņas pieredze liek zinātniekiem pārdomāt cilvēka uztveres robežas un to, kas notiek ar apziņu brīdī, kad dzīve šķietami ir beigusies.
