“Redzams, ka lēmumi pieņemti kaut kur citur!” Saruna ar “Delnas” pētnieku un projektu vadītāju Olafu Grigu 0
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valsts prezidenta iesniegtie grozījumi politisko partiju finansēšanas likumā ir neveiksmīgs mēģinājums sakārtot sistēmu, tā nesen norādīja organizācija “Sabiedrība par atklātību – Delna”. Kāpēc tā? Saruna ar “Delnas” pētnieku un projektu vadītāju OLAFU GRIGU.
Par 13. Saeimu, līdz kuras darbības beigām palicis nedaudz, jau iepriekš izskanējuši dažādi vērtējumi. Piemēram, dzirdēts viedoklis, ka tā profesionālā ziņā esot solis atpakaļ salīdzinājumā ar iepriekšējiem sasaukumiem. “Delnas” uzmanības lokā ir jautājumi, kas saistīti ar korupciju, atklātību, valsts pārvaldes caurspīdīgumu. Kā šajā ziņā – vai šī 13. Saeima, jūsuprāt, bijusi ar kaut ko labāka vai sliktāka nekā iepriekšējās?
O. Grigus: Šajā Saeimā ir lielāks skaits jaunu deputātu bez iepriekšējas pieredzes politikā, ko var just arī lēmumu pieņemšanā. No vienas puses, tas izpaužas kā drosme un izlēmība, ieviešot dažādas reformas, piemēram, attiecībā uz partiju finansējumu. No otras puses, ja salīdzinām ar iepriekšējām Saeimām, ir lielākas problēmas ar labas likumdošanas praksi. Pašlaik bieži ir redzams, ka lēmumi pieņemti kaut kur citur, ne Saeimas komisijās – kaut kur koalīcijas sanāksmēs un tamlīdzīgi. Iepriekš to tā nevarēja just, varbūt deputāti meistarīgāk mācēja noslēpt.
Pirms iepriekšējām vēlēšanām aktīvi tika vicināts pretkorupcijas karogs, īpaši, ja runā par Jauno konservatīvo partiju. Vai šajā ziņā ir būtiski uzlabojumi?
Mēs pozitīvi vērtējam tās pārmaiņas, kas tiek ieviestas. Ir politiskā griba, bet tas, protams, nenozīmē, ka nevar darīt vairāk un labāk. Arī lēmumu pieņemšanas stils būtu jāuzlabo.
Bieži tiek runāts par interešu konfliktu attiecībā uz amatpersonām, bet kā ir ar partijām – ja Saeimā ievēlētās partijas nobalso par ļoti būtisku finansējuma palielināšanu sev, kā tas notika 2019. gadā, vai te nav līdzīga situācija? Ja lēmums būtu attiecināts uz nākamo, 14. Saeimu, tad būtu grūtāk iebilst.
Tas ir pamatots jautājums, un sabiedrībai ir visas tiesības iebilst. Droši vien, ņemot vērā zemo cilvēku uzticēšanos partijām un parlamentam, būtu bijis labāk attiecināt šīs izmaiņas nevis uz sevi, bet uz nākamo Saeimas sasaukumu. Taču pluss ir tas, ka lēmums ļāvis ātrāk atbrīvoties no privāto ziedotāju ietekmes.
Saeima nupat lielā steigā nobalsoja Valsts prezidenta iesniegtajiem grozījumiem politisko partiju finansēšanas likumā – par to, ka finansējumu zaudē partijas, kuru parlamenta frakcijas ir izjukušas. Jūs jau esat norādījis, ka šie labojumi “problēmu uzlūko šauri, nevis no vairākiem skatpunktiem”. Vai pamatosiet?
“Delna” pilnībā atbalstīja Valsts prezidenta iniciatīvu stiprināt politiskās partijas, un no šī viedokļa arī partijas sasaiste ar Saeimas frakciju ir ļoti svarīga. Mēs tikai neesam pārliecināti, ka šie grozījumi risina problēmu. Pirmkārt, tas, vai deputāts darbojas frakcijā, īsti neko nepasaka par viņa attiecībām ar partiju.
Ir teorētiski iespējama situācija, ka deputāti saglabā frakciju, taču ar partiju visas saites ir sarāvuši. Partija turpinātu saņemt finansējumu, jo frakcija “uz papīra” pastāvētu. Var teikt, ka nekas tāds Latvijas vēsturē nav noticis, taču likumprojekts patiesībā risina vienu nestandarta situāciju. Līdz ar to var izdomāt dažādus scenārijus, kurus visus nav iespējams paredzēt likumā.
Tas skaidrs, bet kas tad būtu plašais skatījums, uz ko jūs aicināt?
Viena no problēmām ir tā, ka trūkst sasaistes starp valsts finansējumu un partiju darbību starpvēlēšanu periodā. Ja tas tiek attiecināts tikai uz frakcijas darbību, tad “Delnas” ieskatā tas nav īsti veiksmīgs risinājums. Te būtu varianti, ka finansējums tiek sasaistīts ne vien ar vēlēšanu rezultātu, bet arī ar biedru skaitu vai iemaksāto biedru naudu.
Vēl viens jautājums, kas varbūt iziet ārpus šī likuma ietvariem, ir tas, ka vēlētāji nevar izsekot politiskajām kombinācijām un politiķu staigāšanai starp tām. Droši vien vēlētāji, kas balso par partiju apvienībām, pat ne vienmēr varētu pateikt, kādi politiskie spēki tajās ietilpst, kādā partija katrs deputāta kandidāts ir un vai vispār ir. Te varētu būt runa par Saeimas vēlēšanu likuma grozījumiem, kas paredzētu, ka kandidātiem jāsniedz šāda informācija. Iespējams, pat jānorāda, kādās vēl partijās viņš bijis pirms tam. Droši vien, tas būtu pārāk liels tiesību ierobežojums – aizliegt vēlēšanās kandidēt cilvēkiem, kas nav partiju biedri, bet informācijai par to noteikti jābūt publiski pieejamai.
Kāds ir jūsu skatījums – vai tas finansējums, kas atvēlēts partijām, nav bijis pārāk trekns? Proti, vai kāds ir rēķinājis, cik tad partijām vajag, piemēram, biroja uzturēšanai – tur varētu būt galds no “Ikea” veikala, bet tāpat var ielikt pie dizainera pasūtītu ozolkoka galdu un citas dārgas mēbeles, un izmaksas būs ļoti atšķirīgas. Bet vai pamatoti?
Jau pieņemot iepriekšējos likuma grozījumus, bija skaidrs, ka būs kaut kādas lietas, kas vēlāk būs jāpārvērtē. Tāpēc arī Saeimas komisijas sēdē izskanēja, ka būtu svarīgi iegūt datus, lai saprastu, kā partijas tērējušas līdz šim saņemto naudu. Vai partijas to iegulda savā iekšējā attīstībā un analītiskās kapacitātes stiprināšanā, biedru iesaistē vai arī tā vietā tiek atrasti veidi, kā veicināt partiju amatpersonu turīgumu? Mēs to šobrīd īsti vēl nevaram apspriest.
Šādu datu nav? Kāpēc?
Kā saprotu, KNAB pavasarī sniegs detalizētāku pārskatu. Tāpēc bija neveikla situācija ar esošajiem likuma grozījumiem. “Delna” it kā gribētu sniegt konkrētus ieteikumus, ko vajadzētu mainīt, taču mēs saprotam, ka nevaram to darīt gan tāpēc, ka likums tiek skatīts steidzamības kārtā, gan tāpēc, ka vēl nav pilnvērtīgas informācijas.
Ja runā par to, vai pašlaik partijām netiek dots pārāk liels finansējums, tad varbūt arī varētu piekrist Ivetas Kažokas norādei, ka, nosakot summas, tika ņemta vērā Igaunijas un Lietuvas pieredze, taču skaidrs, ka šajās valstīs partijas ir ar daudz lielāku biedru skaitu. Varētu pieņemt, ka tas prasa arī lielākus izdevumus organizācijas uzturēšanai. Var jau arī argumentēt, ka finansējums vajadzīgs, lai biedrus piesaistītu. Te ir jautājums, cik veiksmīgi kopš 2019. gada partijām to ir izdevies izdarīt. Taču arī par to trūkst datu.
Partijas atskaites par biedru skaita pieaugumu bieži sniedz savos kongresos, un nav tādas sajūtas, ka te būtu piedzīvotas kādas būtiskas izmaiņas.
Tieši tā, un izskan pat pretēji apgalvojumi. Piemēram, Saeimas komisijas sēdē deputāts no Nacionālās apvienības Aleksandrs Kiršteins pauda, ka partijās vispār esot vien kādi divdesmit biedri, kas var sakarīgi formulēt viedokli. Tas bija diezgan šokējošs apgalvojums, un, kad es to vēlāk paudu publiskajā telpā, NA līderis Raivis Dzintars precizēja, ka tas esot bijis joks. Grūti saprast, kad politiķi runā nopietni, kad joko, komisijā par to neviens nepārjautāja.
Vai jūs jūtat, ka politikas kvalitāte būtu uzlabojusies no tā, ka partijas tagad saņem lielāku naudu?
Ir samazinājusies lielo privāto ziedotāju loma. Tas ir solis uz priekšu, bet tas vēl nenozīmē, ka netiek atrasti kādi aplinkus ceļi, kā šo finansējumu nodot. Ir labi zināms gadījums ar [partijas “Latvijas attīstībai” agrāko biedru] Māri Mičerevski, kurš publiski paziņoja, ka tiekot izdalīta nauda, kas biedriem jāiemaksā kasē it kā savā vārdā. Tas rada aizdomas, ka notiek arī negodīga spēle. Šis vēl ir diezgan tiešs gadījums, jo runa ir par iemaksāšanu partijas kasē, bet teorētiski iespējams, ka tiek maksāts kādām ar politiķiem saistītām organizācijām. Te plašāk par tendencēm varētu prasīt KNAB.
Viens piemērs. Ievadu KNAB datubāzē uzvārdu Jānis Zuzāns un neatrodu, ka viņš kādreiz būtu ziedojis kādai partijai. Tajā pašā laikā dzirdam par viņa un azartspēļu biznesa lielo ietekmi uz politiskajiem lēmumiem, kas neesot mazinājusies arī pēc tam, kad tika pieņemts likums par lielāku partiju finansējumu no valsts budžeta. Kā to skaidrot?
Te noteikti vēlreiz vajadzētu uzsvērt Mičerevska piemēru, jo ļoti liela nozīme šādās situācijās ir aktīvajiem partijas biedriem. Svarīgi, lai partijās notiek savas darbības izvērtēšana un tās spēj nomainīt līderus, ja tie rīkojas negodprātīgi.
Jums bija iebildumi, ka par atbildīgo komisiju, izskatot partiju finansēšanas likumu, ir noteikta Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija. Kāpēc?
Ar partiju sistēmas attīstības jautājumiem ierasti strādā Valsts pārvaldes komisija, un tai arī būtu kapacitāte, lai iedziļinātos šajā jautājumā. Man nav saprotams pamatojums to virzīt Budžeta komisijai. Rodas arī aizdomas, ka šī ir tā komisija, kur likumus novirza, kad deputāti nevēlas par tiem īpaši diskutēt. Tur vadītājs mēdz ar harismātiskiem jokiem apklusināt diskusiju, tas ir tāds stils, pie kura viņš ir pieradis. Tas, ko es intervijas sākumā teicu par slikto lēmumu pieņemšanas praksi 13. Saeimā, lielā mērā attiecas tieši uz šo komisiju.
Te vēl jāatgādina, ka šīs komisijas vadītājs ir Mārtiņš Bondars ar tiesas lēmumu faktiski atzīts par līdzvainīgu Latvijas Krājbankas novešanā līdz maksātnespējai, un bija diskusija pat viņa pārstāvētā politiskā spēka iekšienē, vai viņam pēc šā lēmuma vispār būtu jāpaliek amatā. Kā ar to?
Te ir zināms risks gan ar reputāciju, gan ar pašu faktu, ka tiesas lēmums uzliek saistības atmaksāt naudu. Tas nozīmē, ka šādu amatpersonu darbībai jāpievērš lielāka uzmanība nekā parasti. Politiski šo partijas un frakcijas izvēli atstāt Bondaru amatā izvērtēs vēlētāji.
Bondars un viņa vadītā komisija bija tā, kas ļoti mērķtiecīgi izsita cauri likumu par kompensācijām ebreju kopienai. Par to ir izskanējušas arī dažādas aizdomas, vai aiz tā nav vēl kādi darījumi. Vai jūs te saskatāt korupcijas riskus?
Ja ir kādas aizdomas, par tām, protams, būtu jāziņo KNAB. Godīgi sakot, neesmu īpaši sekojis līdzi šī likuma skatīšanai, tomēr rodas iespaids, ka par to ir bijis daudz emocionālu debašu, bet daudzi fakti palikuši ēnā un nav līdz galam izskaidroti. Piemēram, tas, ka 40 miljoni netiks izmaksāti vienā reizē, bet summa ir sadalīta uz vairākiem maksājumiem daudzu gadu laikā un tērēt arī to nevarēs visam, kas ienāk prātā.
Bet nu lobēšana te noteikti ir bijusi?
Jā, protams. Lobēšana ir gandrīz pie visiem likumiem, un tas pats par sevi nav nekas slikts, bet jautājums ir, vai tas notiek atklātā veidā. Tas, ka tiek uzklausītas dažādas puses, pirms pieņemt lēmumu, ir labas pārvaldības pamats, bet nav labi, ja vienai pusei tiek dota nesamērīgi liela piekļuve amatpersonām.
Runājot par lobēšanu, šis ir temats, kur jau vismaz divdemit gadus runā par nepieciešamību pieņemt likumu, veidot oficiālus lobistu reģistrus u. tml. Tagad šāds likums beidzot sagatavots. Kā jūs to vērtējat?
Lobēšanas regulējums noteikti ir vajadzīgs. Lobētāju reģistrs būtu noderīgs analīzei, lai saprastu, kā top lēmumi. Jau pašlaik lobisti piedalās Saeimas komisiju sēdēs, šī informācija ir pieejama, taču kopainu ir grūti saskatīt. Tomēr vienlaikus vajadzētu izvairīties no pārmērīga sloga uzlikšanas gan lobētājiem, gan amatpersonām, ziņojot par šīm aktivitātēm. Tie vairāk ir tehniski jautājumi. Vai likums palīdzēs uzzināt par visām lobēšanas aktivitātēm, kas notiek valstī? Noteikti ne. Tas ir arī jautājums par politiķu godaprātu.
