Redzamās un neredzamās lietas. Egīla Ventera proza 0
Egīls Venters (1964) ir rakstnieks, kurš, spriežot pēc biogrāfijas, neskatoties uz pārmaiņām, allaž turējies valodas tuvumā: studijas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē (HZF), pat doktorantūra, darbs žurnālos “Grāmata”, “Karogs”, laikrakstā “Literatūra un Māksla Latvijā”, darbošanās Valsts valodas centrā, dalība literārajos projektos.
Viņa literāro darbu sarakstu rotā tādas grāmatas kā “Melnā sērija” (1992), “Melanholijas skaidrojošā vārdnīca” (2000), “Āgenskalns” (2004), “Radio Luxembourg” (2007), “Zemeslēkts” (2010), “Mainīgā intervence” (2012), “Atlantīda, kāda tā ir” (2015), “Poseidona galva” (2017). Romāni, stāsti, arī ar kriminālu un slepkavniecisku ievirzi.
Šobrīd Egīls Venters strādā pie grāmatas par mīlestību, tajā ir arī nedaudz no padomju vēstures, satraucoši notikumi un negaidīti atrisinājumi kā jau labā un lasāmā, taču autorību glabājošā literatūrā.
– Latvijas Universitātes simtgade darīja visus sentimentālus, un nesen notika LU HZF salidojums. Ko tev nozīmēja šīs studijas?
E. Venters: – Tolaik literatūrai bija pavisam cits statuss, varbūt ne gluži kā teātrim, bet tomēr. Ja būtu jāizšķiras tagad, noteikti izdarītu kādu citu izvēli. Studijas universitātē nozīmēja jaunību, un to, kā zināms, var piedzīvot tikai vienreiz.
– Vai ir kāds īpašs brīdis, ko atcerēties no studiju laikiem?
– Studiju laiks pats par sevi ir viens īpašs brīdis. Ja kādam tā nav, tad viņš velti ir mocījies. Toreiz atrašanās universitātē bija mūžīgi svētki un pašmācība, vai arī tikai mūžīgi svētki, kā nu kuram.
– Cik viegli ir turēties pie profesijas, kas saistīta ar tekstiem? Kaut vai pie rakstniecības… Vai tas ir aicinājums?
– Vienmēr esmu apskaudis autorus, kas raksta to, ko no viņiem gaida lasītājs. Man rakstīšana šķiet tāda pati nodarbe kā pasaku stāstīšana Šeherezādei, kas ar to glāba savu dzīvību.
– Kā tu raksturotu savu prozu?
– Atmiņas vai sajūtas, kurās mēs saglabājam vietu vai ainu, dažreiz ir daudz interesantākas nekā realitāte. Turklāt redzamās lietas, kā zināms, ir cēlušās no neredzamām.
PROZAS ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Nianšu meistars, kura lielais mērķis ir ievest lasītāju zināmā kosmosā – iespējams, tas ir pavisam atsevišķs kosmoss, ne tas, ko esam pieraduši domāt. Zvaigznes Ventera galaktikā nav tieši galvenie varoņi, bet gan to savstarpējās saiknes. Tā nav tīksmināšanās par raksturiem, vairāk komētu laišana gar acīm, un lasītājs ir izaicināts novērtēt to spožumu.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Egīla Ventera stāsta “Vieta uz zemes” fragmentā.
XXX
Jau pēc stundas Dace zvana pie Ginta dzīvokļa durvīm; vīrietis, kas ielaiž viņu savā dzīvoklī, pēc gadiem varētu būt viņas tēvs.
Viņš izskatās nodzīvojies, Daces tēvs reiz bija izteicies par Gintu.
Viņi iepazinās Rīgas lidostā vissvarīgākajā dienā Daces dzīvē, kad tā bija saņēmusi apstiprinājumu no Londonas universitātes.
Varbūt citā reizē viss notiktu citādi, bet tajā siltajā vasaras naktī viņai pie kājām bija visa pasaule. Un šajā pasaulē neviens netika atstumts.
Arī cilvēks, kura rokām trūka visu pirkstu.
XXX
Ginta CV īstenībā nebija daudz noslēpumu; pēc skolas beigšanas viņš iestājās Mūzikas akadēmijā, un tā paredzamais dzīves vektors bija taisns kā Rīgas–Londonas avioreiss. Kordiriģenta diploms, Dziesmu svētki, mūžam zili būs Latvijas sili.
Brīvajā laikā viņš spēlēja rokgrupā, kas sanāca uz mēģinājumiem “Tornī” – leģendārā ierakstu studijā bijušā ūdenstorņa telpās. Viņi cītīgi mēģināja spēlēt kā “Nirvana”, spēlēt tāpat kā “Nirvana”, spēlēt labāk nekā “Nirvana”.
Un daudzi tolaik sacīja, ka viņiem tiešām sanāk LABĀK.
Bija deviņdesmito gadu sākums, un viņi baudīja dzīvi pēc tāda paša grafika kā valūtas maiņas punkti:
00–24 jeb 24 h.
XXX
Ja tas notiktu nedēļu vēlāk, viss izvērstos citādi.
Gints un draugi nebūtu pametuši “Torņa” studiju, nebūtu ar salūzušu žiguli braukuši uz Gaiziņu (neviens no viņiem īsti nemācēja slēpot) un ierakstu izdošanu atzīmētu turpat Alises ielā.
Pēc nedēļas sniegs būtu izkusis – bija marta beigas – un ideja par atvadām no ziemas atkristu pati no sevis.
Pēc nedēļas tas viss pārvērtās “pērnajā sniegā”, bet pēc septiņām dienām avīzes arī rakstīja – mūziķi pamet savu biedru nosalšanai slēpošanas karnevālā.
Nosaldētos pirkstus glābt neizdevās, un Gintam bija jāmācās dzīvot no jauna.
XXX
Ja Daces pirmās emocijas pret Gintu bija līdzjūtība – tā viņas rakstura īpašība, kas lika pavadīt svētdienas dzīvnieku patversmē, bet skolas brīvlaikus Bērnu slimnīcā, tad pa īstam starp viņiem viss sākās tieši ar mūziku.
Tā nebija skolnieces aizraušanās kā ģimnāzijas laikā ar Ikaru, kas tomēr bija jūras sirēnu vilinājums, un tikai.
Gints viņu ne gluži aizrāva kā ģitārburvis, viņa klausījās tā dziesmas austiņās Londonas metro un “Air Baltic” lidmašīnas sēdeklī; viņa gaidīja katru jaunu dziesmu ne mazāk kā satikšanos ar cilvēku, kuram vairāk nekā jebkuram citam varēja veltīt apzīmējumu “ģēnijs”.
XXX
Mazāk aizrāvušies bija puskoka lēcēji no dažādām mūzikas kompānijām; Ginta dziesmas viņi biežāk noraidīja nekā pieņēma. “Tie ir neveiksminieki dzīvē un viduvējības mūzikā,” Dace draugu mierināja. “Viņiem skauž tas, ko tu vari.”
Gints zināja, ka viņai ir taisnība; visur, kur viņš bija atskaņojis savu mūziku, to slavēja un daudzināja. Ja arī pagaidām viņa dziesmas ar apskaužamu spītību noraidīja gan Eirovīzijas, gan Zelta mikrofona žūrijas, tas liecināja vienīgi par gaidāmo slavu.
Viņi kopā noskatījās filmu par Mocarta dzīvi, un Daces kabatlakats bija pilns ar asarām.
Jo viņi bija daļa no šā stara.
XXX
Jaunāko dziesmu sauca “Heaven Is a Place on Earth – With You”.
Debesis, Gints paskaidroja (viņš vienmēr tulkoja savu dziesmu nosaukumus, it kā viņa nemācītos Londonas augstskolā), ir vieta uz zemes.
Un pēc pauzes piebilda:
AR TEVI.
Dziesmu viņi noklausījās, veroties datora ekrānā, kurā slīdēja kaleidoskopam līdzīgas psihodēliskas līnijas, apļi un rombi. Viņi bija apskāvušies tik cieši, ka starp viņiem nevarētu izbirt pat pelni no Ginta cigaretes.
Debesis bija šeit, martā, Iļģuciemā, īsi pirms Lieldienām.
XXX
Gints vēlējās nosvinēt abus notikumus: Daces atbraukšanu un jaunās dziesmas PASAULES pirmatskaņojumu, kā viņš to dēvēja, bet vecpuiša dzīvoklī ledusskapis (ak nē, viņš to apdzīvoja kopā ar māti, bet katram bija sava istaba un ledusskapī savi produkti) bija tikpat tukšs kā Daces tēvam, tikai dzeltens un smakoja.
Viņš strauji saģērbās un, nomurminājis kaut ko par “Maximu” ar vienu X, prom bija. Jau pēc desmit minūtēm viņš atkal sēdēja uz dīvāna, un starp viņiem neiztecēja pat konjaka šļakatas, kas izlija no Daces glāzītes skūpstoties.
Viņa nejuta, kurā brīdī Gints ar bezpirkstu roku iedarbināja mūzikas programmu; viņa nemanīja, kā tas atpogā viņas blūzīti – it kā būtu simtrocis, nevis invalīds – , un kurā brīdī viņi abi pārvērtās vienā.
Debesis IR vieta uz zemes, viņa nodomāja.
XXX
Un vēl viņa saprata: zināt IR grēks.
Varbūt tas bija dīvaini, ka šāda doma varēja ienākt prātā Londonas universitātes studentei, bet pirmoreiz viņa par to iedomājās, šķirstot tēva piezīmju bloknotu. It kā paverot skatuves priekškaru, aiz kura nedrīkst ielūkoties.
Un tagad – kamēr vannasistabā straumēm gāzās karstais ūdens – viņa bija atšķīrusi vienu no Ginta mapēm.
Starp rakstiem par Kurtu Kobeinu un “Nirvana” – šīs lapiņas smaržoja pēc deviņdesmito gadu sākuma – bija arī kāds ļoti dzeltens izgriezums no deviņdesmito gadu latviešu klaču avīzes.
Ja Gints bija stāstījis par liktenīgo braucienu uz Gaiziņu, tad ne pušplēsta vārda neminēja par tiesu.
“199.. gada augustā Madonas rajona tiesas sēdē izska-tīja krimināllietu pēc panta par pamešanu bezpalīdzīgā stāvoklī.”
Uz apsūdzēto sola gandrīz pilnā sastāvā sēdēja pašmāju garāžroka grupa “Narva” – basists Kriss un buņģieris Deivs.
Ģitārists Gints – trešais no grupas – bija cietušais.
Abiem draugiem, kā rakstīja “Vakara Ziņas”, kas reibuma stāvoklī bija to “pametuši nosalšanai”, tiesa piesprieda divus gadus nosacīti – viņiem vēl nebija sešpadsmit un bija jāpabeidz skola.
Uz apsūdzēto sola sēdēja vēl viens cilvēks – tā bija Ieva T.
Ginta draudzeni tiesa nolēma attaisnot.
XXX
Dziesma bija veltīta Ievai T.
Tā nebija sena dziesma.
Tā nebija ironiska replika par draudzeni, kas to pameta slēpošanas karnevāla laikā.
Viņa nebija lietojusi alkoholu – tiesa to atrada par attaisnojošu iemeslu.
Gints zināja, ka īstais iemesls ir cits – Ievas tēvs bija advokātu kolēģijas loceklis, bet māte prokurore.
Pēc gada viņa apprecējās ar kādu jaunu puisi, kurš vakaros nodarbojās ar auto riepu zādzību, lai nodrošinātu Ievai tādu dzīvi, kādu tā bija pelnījusi un pie kādas bija pieradusi.
Nākamajā dienā pēc vīra aresta – viņu kopā ar draugiem pieķēra zādzības laikā – Ieva iesniedza šķiršanos.
Pēc divdesmit pieciem gadiem viņa ir miljonāre, vēl divas reizes šķīrusies un dzīvo Amsterdamā kopā ar vecāku kungu – nekustamo īpašumu magnātu.
“Ievai” nebija dziesma; tā bija vesela mape ar datorizdrukām; visas nošu lapas bija veltītas “Ievai T.”, “Ievai”, “Ie.”.
Zināt ir grēks, Dace nodomāja. Vēl lielāks grēks ir neapstāties grēkot. Atgriezties pie grēka. Tomēr viņa kā apmāta izšķirstīja visu mapi un pārliecinājās, ka tieši apakšā atrodamas jaunākās dziesmas – melodiskas, talantīgas, polifoniskas, sirdsdziļas.
Debesis ir vieta uz zemes.
Ar tevi. Bez tevis.
Viņa aizšķīra mapi, ātri saģērbās un izslīdēja no dzīvokļa tik klusi un viegli, it kā nemaz neeksistētu.
Tā arī bija. Viņa neeksistēja.
