Redzamākais Vecrīgas grautiņu dalībnieks aizbēdzis no Latvijas 13
Viens no publiski redzamākajiem 2009.gada 13.janvāra Vecrīgas grautiņos apsūdzētajiem – Ansis Ataols Bērziņš – ir izsludināts meklēšanā, lai gan viņš pats apgalvo, ka devies politiskajā emigrācijā.
Valsts policijas preses pārstāvis Dairis Anučins apliecināja, ka, izpildot tiesas spriedumu, policijai neizdevās noskaidrot Bērziņa atrašanās vietu, tāpēc kopš februāra vīrietis ir izsludināts meklēšanā.
Rīgas apgabaltiesa šogad februārī noraidīja Bērziņa sūdzību par viņam piespriesto sodu. Līdz ar to tiks izpildīts iepriekš pieņemtais spriedums, kas Bērziņam kā sodu paredz brīvības atņemšanu uz vienu gadu un astoņiem mēnešiem. Tas nozīmē, ka tiesai un Valsts policijai bija jāorganizē vīrieša nogādāšana cietumā. Iepriekš Bērziņam bija piespriesta nosacīta brīvības atņemšana uz tādu pašu termiņu.
Preses konferencē gada sākumā Bērziņš sacīja, ka tiesa šādu spriedumu viņam piemērojusi, ņemot vērā to, ka viņš nav ieradies Valsts probācijas dienestā (VPD), kurā viņam bija jāreģistrējas desmit dienu laikā, kad 2014.gada 9.aprīlī viņam piesprieda VPD uzraudzību.
Jūlija sākumā biedrība “13.janvāris” paziņoja, ka portālā “Change.org” sākta parakstu vākšana par apcietinājuma atcelšanu Bērziņam. Petīcija adresēta Saeimai, ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram un Augstākās tiesas priekšsēdētājam Ivaram Bičkovičam kā pusēm, “kuru rokās ir tiesiskas sviras situācijas labošanai, kā arī Valsts prezidentam kā tiesiskuma un konstitucionalitātes garantam”.
Šodien pazīstamā latviešu dzejnieka un tulkotāja Ulda Bērziņa dēls ar lietojumprogrammas “Skype” starpniecību noorganizēja preses konferenci, kurā paziņoja, ka no Latvijas valsts, par kuras atjaunošanu savulaik vēl kā skolēns cīnījies, neesot gaidījis savu notiesāšanu, lai gan nenoliedz, ka sviedis bruģakmeņus Saeimas virzienā. Ņemot vērā minēto, viņš jau vairākus mēnešus atrodas ārpus Latvijas. Vīrietis neatklāja, kurā valstī šobrīd uzturas. Vaicāts, vai valsts ir ārpus Šengenas zonas, vīrietis atbildēja: “Droši vien.”
“Diezgan stulbi tas viss ir, jo nevienam no tā nav nekāda labuma. Tiesu un varas stulbums ir tik liels un inerts, ka šīs institūcijas nespēj pieņemt lēmumus, kas atbilst sabiedrības interesēm un saprātam. Faktiski cilvēks, kurš iestājas par kaut kādiem ideāliem un to, lai tiesas notiktu taisnīgi, tiek samīts no šī aparāta puses,” uzsvēra Bērziņš.
Tiesas piespriestajam sodam viņš nepakļaujas un uzskata, ka izvairīšanās no soda vietā jāizmanto apzīmējums – atrašanās politiskajā emigrācijā. “Es atrodos politiskajā emigrācijā, jo par manu uzskatu paušanu mani vajā it kā demokrātiskas iekārtas varas orgāni. Krimināllietā bija desmitiem apsūdzēto, un tiem, kas piekrita tiesā atzīt vainu, viņiem visiem piespriesti simboliski sodi – piespiedu darbs vai naudas sods. Tas, kas notiek ar mani, ir par to, ka pastāvēju uz ideāliem – jā, es atzīstu savu rīcību un metu Saeimas logā akmeni, taču es nesaskatu vainu, jo tajā brīdī tas bija vajadzīgs Latvijas sabiedrībai. Par to, ka es tā pateicu, es šobrīd esmu tur, kur esmu. Tā ir politiska vajāšana. Ļembasts pie Saeimas bija vietā, tas bija vajadzīgs, un tam bija savas pozitīvas [sekas] – kaut nedaudz uz kādu brīdi pieauga politiskā kultūra,” norādīja Bērziņš.
Apsūdzētais arī pauda, ka tiesa nav vērtējusi pēc būtības to, vai, nosakot viņam probācijas uzraudzību, ir sasniegts probācijas mērķis – integrācija sabiedrībā. Vīrietis esot iesniedzis tiesā pierādījumus, ka viņš jau ir integrējies sabiedrībā, to apliecinājusi stipendijas piešķiršana un stažēšanās doktorantūrā.
Bērziņš vēl nezinot, kā rīkosies, ja Saeima, ģenerālprokurors un Augstākās tiesas priekšsēdētājs neņems vērā viņa atbalstītāju parakstīto petīciju. Apsūdzētais gan norādīja, ka vēl pastāv amnestijas iespēja.
“Es cerēju uz veselo saprātu. Nezinu, ko darīšu. Netaisos kā paklausīgs teļš doties uz Latviju un sēdēt cietumā. No trimdas varu izdarīt vairāk. Kopīgiem spēkiem šādi publiski piemēri parāda, ka tiesas rīkojas nepareizi un var iekustināt sabiedrību, lai reformētu tiesu sistēmu. Ceru uz sabiedrības atbalstu un to, ka vara sabiedrības spiedienam pakļausies, lai šo situāciju atrisinātu. Man, protams, bija vieglāk, un, saņemot, piemēram, piespiedu darbu, dzīvotu svilpodams, taču es uzskatu, ka tas ir bezatbildīgi pret manu valsti,” uzsvēra Bērziņš.
Cilvēktiesību organizācijās viņš esot vīlies, jo tās reālu palīdzību nav sniegušas.
LETA jau ziņoja, ka 2009.gada 13.janvārī aptuveni 10 000 cilvēku pulcējās uz protesta akciju Doma laukumā, lai nevardarbīgā veidā pieprasītu Saeimas atlaišanu.
Pēc protesta akcijas Vecrīgā sākās grautiņi – tika izsisti logi vairākām ēkām, tostarp stipri cieta Saeimas nams, tika aplaupīts veikals, kurā tirgoja AS “Latvijas balzams” produkciju, kā arī cieta muzikālais restorāns “Fīlings”. Grautiņos piedalījās vairāki simti jauniešu, no kuriem daudzi bija alkohola reibumā. Šie cilvēki vairākas stundas demolēja Vecrīgu.
Grautiņu laikā tika aizturētas 126 personas, un sadursmēs pie Saeimas ēkas mediķi palīdzību sniedza vairāk nekā 30 cilvēkiem, savukārt slimnīcās ar dažādām traumām tika ievietoti 28 cietušie, bet četri cilvēki no hospitalizācijas atteicās. Tāpat mediķi sniedza palīdzību aizturētajiem sadursmju dalībniekiem, kuri jau bija nogādāti policijas iecirkņos. Nekārtībās cieta arī paši policisti.
