Anda Līce: Redz, ko nozīmē brīvība! 11
Brīvība ir vērtība, ko pa īstam novērtējam vien tad, kad to kāds mums atņem vai arī savas muļķības dēļ to pazaudējam paši. Jādomā, daudzi ar prieku un lepnumu skatījās televīzijas konkursu klasiskās mūzikas virtuoziem “Radīti mūzikai”. Cik skaisti savu brīvību šie jaunieši izmanto jau tik agros gados! Skatoties uz viņiem, nevar nedomāt par tiem viņu vienaudžiem, kuri savu laiku iznieko, un arī par tiem, kuru talants nevarēja uzplaukt kara, izsūtījuma un dažādu varas ierobežojumu dēļ un kuriem nebija ne desmitās daļas no tās brīvības izjūtas, bez kuras nav iespējams pārbaudīt savu spēju robežas. Daudzi no viņiem nepiepildīto aicinājumu sevī ir nesuši visu mūžu kā vislielāko pārestību. “Ja mums tolaik būtu bijusi tāda brīvība, kāda ir šodien…” viņi ar skumjām saka.
Redz, ko nozīmē brīvība, var teikt gan tad, kad to piepilda gudri, gan arī, kad palaiž vējā. Brīvība bez pašcieņas ir graujoša, tāpēc ir tik svarīgi, kādi cilvēki mums jau no mazām dienām ir blakus un kādi morālie standarti valda ģimenē neatkarīgi no tā, kādi tie ir sabiedrībā. Atjaunotās neatkarības gados ir kļuvis skaidrs – pasaule nav žēlsirdīgā māsa. Mēs diemžēl pārāk ilgi dzīvojām ar mānīgu apziņu – ja kāds ir liels un varens, tad tas ir arī godīgs un nesavtīgs. Valdības, kas īsteno pasaules jaunās kārtības politiku, nav ieinteresētas, lai tāda valsts kā Latvija būtu garīgi stipra. Ar garīgajā ziņā ļenganajiem ir viegli manipulēt. Nav brīnums, ka Latvijā aizkulišu politiķi uz galvenajiem amatiem bīda tā sauktos “lielākos kretīnus”, un tad mēs piedzīvojam, kā izgāžas pasakaini dārgi projekti, paraujot līdzi milzīgas naudas summas un cilvēku cerības. Bīstamais nesamērīgums starp materiālajām un garīgajām vērtībām draud apgāzt Latviju kā nepareizi piekrautu laivu.
Rīgas mēra padomnieka Dzanuškāna tā sauktais pētījums ir novērtēts ar 35 000 eiro, kamēr pasaulslavenā diriģenta Marisa Jansona mūža ieguldījums mūzikā – ar 1500 eiro! Kādas balvas varētu piešķirt visiem konkursa “Radīti mūzikai” dalībniekiem no tiem 235 000 eiro, kas tagad paredzēti “World Expo 2015” Latvijas paviljona pamatu nojaukšanai! Cik ilgi mēs turpināsim dažādos veidos jaukt nost savas valsts pamatus?
Ja labas grāmatas sāks reklamēt tikpat bieži kā lielveikalu plauktu saturu, ja klasiskās mūzikas koncertus un teātra izrādes televīzija raidīs skatāmā, nevis guļamā laikā, ja skolās beigsies samaitājošā visatļautība un atkal nāks cieņā kora dziedāšana, kultūras un novada vēsture un darbs kā tikums, bažas par Latvijas nākotnes cilvēku varbūt izklīdīs. Patlaban izskatās, ka tas būs nedomājošs, sirdī nocietināts, ar čipsu paku vai alus pudeli vienā un mobilo telefonu otrā rokā.
