Ja bērnam neatsaka, viņš neprot pieņemt noraidījumu 0
Ir vecāki, kas domā, ka bērns ir dzīves jēga, tāpēc jāliek lietā visi savi laika, finanšu un emocionālie resursi. Bet tas ir maldīgi, jo šāds bērns nekad neredz robežas, un vēlāk, veidojot attiecības ar citiem šajā pasaulē, viņš nevar pieņemt atteikumu, noraidījumu, pat ne nepieciešamību uzgaidīt. Viņš pamatā ir redzējis modeli – tu esi Dieva vietā, mēs tevi pielūdzam, un tādu pat attieksmi šis cilvēks sagaida no pārējiem. Bet citiem šis bērns nav Dieva vietā! Piemēram, skolā ir arī citi bērni! Bērnu dārza grupiņā ir vēl 20 citi!
Un tad šī pārāk lielā bezrobežu mīlestība, nekonsekventa, aizgādnieciskā, no vecāku puses ir, bērnam radījusi iluzoru, patiesībai neatbilstošu priekšstatu par apkārtējo pasauli , mīlestības kārtību – ar ko bērnam tagad ir jātiek galā.
Bērniem ir nepieciešami skaidri saprotami, definēti “robežu rāmji” un dabiskās sekas, kas sekos , ja bērni neievēros tos. Ko mums kā vecākiem vajadzētu ņemt vērā par robežām? Kas ir pamatnoteikumi?
– konsekvence pašu uzlikto rāmju ievērošanā (nevis šodien kaut ko noteiktu darīt nevar, jo esmu stingrs, bet šodien var, jo esmu noguris; noteikumi nemainās, atkarībā no vecāka garastāvokļa; piemēram zobus mazgā arī brīvdienās un gulēt iet pl.21 neatkarīgi no tā, vai bērns ir savās mājās vai pie vecvecākiem)
– vienprātība vecāku starpā par “robežām un rāmjiem”
– vecāku izpratne par bērna vecumposmu un tam atbilstošo, piemēram, kāpēc divgadnieks dara tā un savukārt pusaudzis tā un kā vislabāk rīkoties katrā no vecumiem, lai nebūtu tā, ka teiksim, ar atrunu “mani vecāki bērnībā darīja tā” un ar arhaisku metodi mēģinātu audzināt bērnu dažādos vecumposmos.