Pārprastā mīlestība 0
Bērns slimo, gražojas, niķojas, ir nemierīgs, jūtīgs, nomākts, raudulīgs. Var arī būt situācija, ka bērns iekārtojas un paliek šajā vietā un viņa tēvs no turienes tiek izstumts. Tā kā vecāki neapzināti iedevuši bērnam lielu varu, jo viņi taču ir iecēluši par sev līdzvērtīgu jeb pat par konkurentu kādam, bērnam nekas cits neatliek, kā sākt šo varu izmantot, pielietot dzīvē. Mēs taču arī gribētu izmēģināt, ja mums kāds uzdāvātu necerēti lielu dāvanu (varu? ietekmi)? Cits jautājums, vai mums to vajag un vai mēs ar to spējam attiecīgi apieties?
Reizēm mēs, vecāki, pārprotam, ko nozīmē mīlestība pret bērnu un kāda tam saistība ar robežām. Pilnīga beznosacījumu mīlestība ir starp bērnu mammas vēderā un mammu, starp bezpalīdzīgu zīdainīti un viņa aprūpētāju, bet, bērnam pieaugot, mēs sākam izvirzīt zināmas prasības jeb robežas, kas ļauj bērnam veselīgi attīstīties, dzīvot skaidrā, konsekventā vidē ar vienotām prasībām no abu vecāku puses, skaidrām sekām pie šo prasību neievērošanas un ieguvumiem, ja tās ievēro.
Daļa vecāku maldīgi domā, ka nostādīt robežas jeb darīt zināmu bērnam viņa vietu ģimenes sistēmā ir pāri darīšana jeb nemīlestības izrādīšana. Tā nav.
Katrai ģimenei, katra bērna ienākšanai šajā pasaulē ir sava priekšvēsture, kas bieži vien ļoti spēcīgi ieauž kodus bērna dzīves ceļa musturā, kas vēlāk savukārt bieži vien neapzināti ietekmē mātes un bērna attiecības un vēlāk visas pārējās. Kā bērns pieteicās? Kā tika gaidīts? Ko emocionāli piedzīvoja, izjuta mamma gaidību laikā? Ko tētis izjuta, pauda mazuļa gaidību laikā? Vai šis ir pirmais bērns? Cik ātri, viegli, dabiski – pieteicās mazais? Vai pirms viņa ir zaudēti bērni? Vai mamma gaidību laikā jutusies labi, droši jeb baiļojusies par mazo dvēselīti, jo pirms tam ir nācies kādu bērnu zaudēt? Kas mājo mazuļa vecāku sirdīs no viņu pašu ienākšanas šajā pasaulē?
Pirms mazais ir ieraudzījis šo pasauli jeb piedzimis (ko agrāk uzskatīja par atskaites punktu cilvēka esamībai), viņš jau deviņus mēnešus ir JUTIS, SAJUTIS, DZIRDĒJIS. Tas viss saaužas, sapinas, sasienas kopā neredzamā “Ievada nodaļā” no bērna dzīves grāmatas, kas rada fona “toni”.
Bieži vien, kad pie psihologa ierodas ģimene, lai risinātu disciplinēšanas jeb robežu jautājumus, ielūkojoties tuvāk, top skaidrs, ka ir “priekšvēsture”, kas neapzināti vadījusi vecākus, bieži vien tieši mammu, nospraust robežas citādāk, izturēties savādāk, turēt bērnu sev “tuvāk”, atteikt kaut ko mazāk, dot kaut ko vairāk, jo pamatā mājo kādas spēcīgas, intensīvas jūtas, kas pieaugušajam nemaz neļauj šobrīd rīkoties citādāk. Piemēram, ja es kā vecāks no kaut kā baidos, skaidrs, ka es savu bērnu turēšu sev ”tuvāk”; ja man ir vainas sajūta, tad es atteikšu mazāk, gribēšu savu vainu “izpirkt”, ja man ir pašpārmetumi, tad mazāk aizrādīšu savam bērnam.
Ja ir emocionālas, psiholoģiskas nesaskaņas starp bērna vecākiem, bieži vien bērnam tiek ierādīta ne viņa vieta. Bērns ir kā aizvietotājs, kas, protams, bērnam nav nepieciešams, bet gan, visticamāk, vajadzīgs kādam no vecākiem.
Bieži vērojams arī ir audzināšanas prasmju trūkums, kompetences nepietiekamība kopā ar pārprastu izpratni par bērna vajadzībām. Piemēram, labi vecāki dod visu to labāko savam bērnam (un bērns sajūt šo – DOD VISU un prasa visu). Ir vecāki, kas domā: ja viņi kaut ko atteiks, bērnam nodarīs pāri.
