Neliec bērnu vīra vietā! Kāpēc tas ir bīstami, skaidro psiholoģe Aišpure-Dronka 0
Bērnam tēva vieta
Konsultē “Sievietes mīlestības telpas” psiholoģe Sanita Aišpure-Dronka.
Domājams, nevienam nav svešas situācijas, kas parāda, ka steidzami jānosprauž robežas, kas parādītu, kur ir katra vieta ģimenes sistēmā un ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Un mums katram noteikti reiz bijusi sajūta: es visu savu mīlestību sniedzu bērnam, bet pretī saņemu galīgi ne to, ko cerēju. Vai ne tā?
Grūtības noteikt robežas audzināšanā ir normāla parādība, un tās laiku pa laikam, bērnam un ģimenei augot, ir “jāpārliek”, jo nekas nav nemainīgs.
Robežas ir daļa no pamatiem, uz kuriem veidojas vecāku un bērnu attiecības. Veselīgas robežas netiecas VALDĪT, bet gan VADĪT, vest, atbalstīt un iedrošināt. Turpretī aizliegumi un sodi lauž gribu vai demonstrē varu.
Robežu noteikšanai būtu jāiet roku rokā ar cieņu pret savu bērnu. Un arī mīlestībai uz savu bērnu būtu jābūt ar “veselīgām robežām”, t.i., ļaut bērnam būt tam, kas viņš ir, redzēt viņu tik lielu vai mazu, kāds viņš patiesībā ir, nejaukt savas vajadzības ar bērna vajadzībām un nelikt bērnam izpildīt varbūt kādu manu kā vecāka neapmierināto vajadzību, piemēram:
- caur lielu pāraprūpi pret bērnu justies, ka es kādam (it kā) neaizvietojams
- likt bērnam justies, ka viņš ir manas dzīves jēga
- sagaidīt, ka bērns mans sniegs pretī visu to pašu, ko es esmu sniedzis viņam
- daļēji neapzināti uzlikt bērnam citu lomu un faktiski šajās attiecībās realizēt kādas neesošās vai neveiksmīgas attiecības u.tml.
- sagaidīt, ka bērns ātrāk kļūs pieaudzis un būs mans palīgs
- sagaidīt, ka bērns manā konfliktsituācijā ar partneri nostāsies manā pusē kā sabiedrotais.
Bērns vislabāk enerģētiski, psiholoģiski jūtas savā vietā ģimenes sistēmā un arī dzimtā kopumā , t.i., kā savu vecāku bērns, atbildības ziņā – aiz/pēc viņiem, nevis uz viena ģimenes sistēmas hierarhijas pakāpiena. Nevajadzētu ar “aklu mīlestību” bērnu simboliski iecelt “ķeizara vietā”, t.i., iecelt viņu tādā kā ĪPAŠĀ vietā un lomā visas ģimenes sistēmā, kā arī dot vai sagaidīt vairāk, kā viņš var un viņam pat vajadzētu savā vecumā. Nevajadzētu pārspīlēt, sniedzot pārāk daudz rūpju, uzmanības, kontroles un mīlestības.
Ja mēs bērnu noliekam ģimenes/dzimtas sistēmas hierarhijā (secībā) sev blakus, bērns faktiski psiholoģiski sāk darboties citā lomā, nevis kā bērns no mijiedarbības: vecāks dod, bērns ņem, bet gan kā “partneris”, līdzgaitnieks, sabiedrotais. Bet uz šīs paaudzes hierarhijas pakāpiena (runa ir par vienu paaudzi, konkrēti, vecākiem) vietas ir tik, cik ir, un ja tur tiek iecelts bērns, rodas jautājums: kam tas ir izdevīgi? Kā vietā viņš stāv? Kas no viņa tiek sagaidīts? Kāpēc un kurš viņu tur nolika?
Bieži vien tas notiek neapzināti, piemēram, mātes un bērna saite jeb neredzamā enerģētiskā nabassaite ir ļoti cieša un saskarsme, jūtu, maiguma izpausme šajā attiecību modelī – māte+ bērns sievietei ir labāk zināma nekā modelī – sieviete + vīrietis (partneris). Neviļus sieviete/māte lielāko uzmanību vērš uz bērnu, viņa vajadzībām, pamazām ievedot viņu uz hierarhijas trepītēm sev blakus.
Tādā gadījumā vai nu sāk atkāpties bērna tēvs, vai starp viņiem (piemēram, bērnu un tēvu) rodas konkurence, greizsirdība, cīņa jeb bērns sāk caur sevi sūtīt signālus: man nav labi, šī nav mana vieta, atbrīvojiet mani (piemēram, bērnam rodas elpošanas sistēmas veselības traucējumi, ādas problēmas u.c.).
