Igaunijas krievu kanāla ETV+ galvenā redaktore: “Krievi labāk pieņem to, ko saka valdnieks” 6
Intervijā “LA” Igaunijas sabiedriskās televīzijas krievu kanāla ETV+ galvenā redaktore Darja Sāra stāsta par kanāla būtību un Igaunijas krievu noskaņojumu.
– Jūsu vadītais kanāls šomēnes svin gada jubileju. Kāds ir jūsu vērtējums kanāla darbībai, ņemot vērā zemos auditorijas datus?
D. Sāra: – Kad mēs palaidām kanālu ēterā, mums nebija ilūziju. Sapratām, ka auditorijas izveidošana prasīs trīs gadus. Zinājām, ka nebūs tā, ka cilvēki uzreiz pārstās skatīties Krievijas kanālus. Šobrīd ETV+ izpilda savu uzdevumu. Šeit jāatskatās vēsturē – šogad viens no sabiedriskā medija kanāliem – ETV – svinēja savus 60 gadus. Tas arī padomju laikos raidīja igauņu valodā, bet krieviem šādas iespējas nebija. Igaunijas krievi skatījās Maskavas kanālus, bet reģionālas krievu valodā raidošas televīzijas šeit nebija. Tolaik nebija mehānisma, kas Igaunijā ļautu attīstīties krievu televīzijas žurnālistikai un krieviem veidot savu mediju darba kārtību. Atgūstot neatkarību, nebija būtisku pārmaiņu, un TV kanāls, kurš bija paredzēts Igaunijas krieviem, netika izveidots. Valdības pozīcija bija: iemācieties valodu, skatieties igauņu kanālus, tomēr brīnums nenotika. Bija tikai daži krievu valodas “logi” ETV kanālā, piemēram, raidījums “Aktuālā kamera”. Izrādījās, ka tie nav efektīvi.
– Tomēr pastāv arī citi “logi”, piemēram, no Krievijas kanālu puses, kurus skatās Igaunijas krievi…
– Pirmajam Baltijas kanālam nav iespējas izpildīt visus televīzijas uzdevumus. Viņi veido ziņas un nelielas diskusiju programmas. Tomēr PBK ir vērsts uz šaurām problēmām, viņi pārstāv Savisāra Centra partijas pozīcijas. Starp PBK Igaunijā un Latvijā ir paralēles – tas darbojas uz Maskavas federālā kanāla pamata, bet tajā tiek ielikti reģionālie “logi”. Šos “logus” izmanto partijas, kas specializējas “krievu jautājumā”. Šis jautājums joprojām nav atrisināts – Igaunijā ir ap 100 000 nepilsoņu, viņus es saucu par citplanētiešiem.
– Jūs tagad izmantojat tādu pašu retoriku kā dažādu Krievijas “tautiešu” organizāciju pārstāvji…
– Es visiem iedotu pilsonību – tā gan ir mana pilsoniskā, bet ne žurnālistiskā pozīcija. Igaunijas varas iestādes ar savu politiku nodrošina darbu “tautiešu” organizācijām. Arī Centra partija var ar šo jautājumu spekulēt, bet viņiem, piemēram, nav spēcīgas programmas ekonomikā. Ja šīs “problēmas” nebūs, nebūs arī vajadzības pēc “tētiņa aizstāvja”. Tad redzējām notikumus Ukrainā un politiskā elites saprata, ka nevar gaidīt, kamēr krievi iemācīsies igauņu valodu, viņus vajag jau tagad iekļaut sabiedrībā.
– Bet bija taču vairāk nekā 25 gadi, lai iemācītos igauņu valodu…
– Tur ir psiholoģiskais moments, protests, kad cilvēks sevī jūt upura kompleksu. Ja liek nokārtot valodas eksāmenu, cilvēks protesta veidā to nedara. Taču viņi ir tādi paši cilvēki, kas maksā nodokļus, vienīgais trūkums – viņi nerunā igauņu valodā. Vai no tā viņi ir sliktāki cilvēki?
– Bet vai krievi, piemēram, Narvā pieņems jūsu kanālu?
– Mūsu gada budžets ir 4,5 miljoni eiro, par ko profesionāļi pasmiesies. Ja ņemam krievu cilvēka raksturu, viņš labāk pieņem to, ko saka valdnieks, labāk, lai tas ir prezidents, bet mūsu gadījumā tas nesanāk. Krievu skatītājs ir lojāls valstij, tikai jautājums – kurai? Igaunijā krievus var iedalīt trijās kategorijās. Pirmā ir Igaunijas pilsoņi, kuri ir pieņēmuši Igaunijas valdību, otra trešdaļa – nepilsoņi, kuriem valdībai jāpierāda, ka ir pieskaitāmi, bet trešā grupa ir aizkaitināta un pieņēmusi Krievijas pilsonību. Jautājums ir par politisko paradigmu – kad Igaunijas neatkarību atjaunoja, vajadzēja sanākt kopā. Tā vietā nāca vēstījums – “mēs jums neuzticamies, sākumā pierādiet, ka neesat “piektā kolonna”, tad varbūt aicināsim uz mūsu “smilšu kasti””. Man kā veiksmīgam cilvēkam nav personīgu pretenziju. Man tautība nozīmē pilsonību – sevi uztveru kā igaunieti, lai gan man ir daudz dažādu sakņu. Kas attiecas uz ETV+, mēs kā žurnālisti esam skeptiski pret visiem: Igaunijas valdību, “tautiešiem”, Krievijas valdību, Latvijas valdību…
– Vai jūsu ziņu sižetos bija arī reportāžas no 9. maija svinībām, kas, piemēram, Latvijā vienai sabiedrības daļai ir svētki, bet latviešiem tie raksturo padomju okupāciju?
– 9. maijs ir jūtīga tēma arī Igaunijā. Šogad pirmoreiz 9. maijs Igaunijā norisinājās mierīgi. No vienas puses, igauņi ir pieņēmuši krievu tradīciju nolikt ziedus kapos un pieminēt kritušos, tajā pašā laikā no krievvalodīgo puses ir izpratne, ka kādam šie svētki neizraisa saviļņojumu un asaras acīs. Valda cieņpilna attieksme. Krievijā ir devīze: “Es atceros. Es lepojos!” Notiek kara idealizācija. Tomēr šis sauklis ir vēršanās pie pagātnes. Kāpēc netiek lietoti darbības vārdi – “sapņoju”, “strādāju”, “vēlos”? Par to, ko cilvēki dara šeit un tagad. Kāpēc vajag skaļas dziesmas, svinot 9. maiju, ja var aiziet uz kapiem un klusi pieminēt kritušos? Mūsu redakcijas izpratnē karš ir netīrumi, asinis, pazemojumi, nāve. Vienā no raidījumiem citējām dažādus stāstus un dzejoļus, kas bija veltīti karam. Mums bija arī ziņu sižeti no kapiem un raidījumu sērija par lielajām kaujām, kas notikušas Igaunijas teritorijā.
