Latvijai vajadzīgs kapitālremonts. Saruna ar Mārtiņu Bondaru 28
“Latvijas Avīzē” pēc atgriešanās no Davosas ekonomiskā foruma, kur piedalījās kā novērotājs, viesojās MĀRTIŅŠ BONDARS. Pašlaik viņš iesaistījies partijas celtniecības darbā. Bondara kungu izjautāja Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Lasām mūsu avīzi, lūk, ko intervijā saka “Reģionu alianses” (“RA”) priekšsēdētājs, pašvaldību darbinieks Ences kungs: “Mārtiņš Bondars piepalīdz, gatavojot partijas dokumentus. Esam viņu aicinājuši apvienības biedros un vadībā.” Tātad mums nav jārunā caur puķēm. Piedalāties jaunas partijas dibināšanā?
M. Bondars: – Šobrīd esmu partijas “Reģionu alianse” atbalstītājs un nopietni apsveru iespēju tajā iestāties, kā arī pozitīvi vērtēju jaunas politiskās apvienības izveidi. Ar šīs partijas līderiem mums ir sakritīgs pašreizējās situācijas novērtējums, mērķi, uz kuriem būtu jātiecas. Latvijai šobrīd vajadzīgs kapitālais remonts, nevis fasādes krāsošana un telpu “uzfrišināšana” vai atstāšana pa vecam. Ar mērķi – lai Latvijā cilvēki gribētu un varētu dzīvot, droši saistīt nākotni ar mūsu valsti. Tāpēc priecājos, ka esmu iepazinies un varētu būt kopā ar šiem kungiem, kuri jau pērnvasar pieņēma lēmumu veidot reģionālo apvienību, lai 2014. gada oktobrī startētu Saeimas vēlēšanās un vērstu lietas uz labu. Acīmredzot šomēnes organizatoriskie notikumi tiks virzīti uz priekšu.
– Kādu programmu liksiet priekšā?
– Vispirms jāapzina potenciālie partneri, kuri ar mieru veidot lielu, valsts mēroga reģionālo politisko spēku ar kopējām vērtībām, redzējumiem un izpratni par to, kā vērst visu par labu. Daudzās reģionu, novadu partijas tagad lenc precinieki no Rīgas, bildinājumi vēl tiek izskatīti. Līdz ar to arī šīs reģionālās apvienības izveide ir tikai procesā. Jārunā par kopīgām vērtībām, redzējumiem un jāraksta programma, kur tas iekļauts. Pēdējos gadus esam programmēti ar stāstiem, ka Latvijā dzīvojam makroekonomiskā paradīzē. Taču “Ēdenes dārzos” nomirst vairāk nekā piedzimst, aizbrauc vairāk nekā atbrauc un uzticība paradīzes valdniekiem un to vārtu sargiem iet mazumā. Tikai anekdotēs esmu dzirdējis, ka no paradīzes cilvēki mūk vai ir neapmierināti. Šeit neapmierinātībai ir dibināti iemesli. Viens – izteikts atbildības trūkums. Organizācijas – politiskās partijas – sevi ir pilnībā diskreditējušas. Tādēļ simpātiska šķiet “RA” vadītāju pozīcija, ka jāmaina vēlēšanu kārtība. Piemēram, pašvaldību domes vadītāji būtu jāievēl tiešajās vēlēšanās. Pašreizējai sistēmai ir daudzi trūkumi, to skaitā – tā pieļauj arī apšaubāmu aizkulišu darījumu iespējas. Līdzīga nevēlēšanās kārtot lietas atbildīgi atspoguļojas arī augstākā līmenī. Laikā, kad par premjeri virzīja it kā kompetento, problēmas risinošo, pieredzējušo zemkopības ministri Straujumu, Ministru kabinetā apsprieda likumu atļaut kurmju iznīcināšanu. Ja ministrei neuztic pieņemt lēmumu par kurmjiem, sakiet, kādu atbildību vispār var sagaidīt no amatpersonām valsts sektorā jebkurā jautājumā!
– Ar kurmjiem pat Šķēle netika galā!
– Jā, bet atbildība valstī tiek pārcelta no individuālā uz abstrakto kolektīvo bezatbildības līmeni, kam tā nav jābūt. Tādējādi notiek piedzīvotās Latvijai ļoti traģiskās lietas, par kurām nav itin neviena atbildīgā. “RA” līderiem tas nav pieņemami, jo viņi pieraduši arvien būt cilvēku priekšā un atbildēt par pieņemtajiem lēmumiem un padarīto. Pašvaldībās ir redzams diendienā, cik lielā mērā pieaugusi birokrātija valsts pārvaldē. No rīta pamanītai problēmai dienas beigās šais džungļos neatradīs nedz cēloņus, nedz risinājumus, taču kontrolēšana, uzraudzība gan iet pilnā sparā.
– Pats stāvējāt tuvu varas aprindām. Kāpēc mums tas tā ir?
– Četros pēdējos gados birokrātiskais normatīvisma jūgs ir palielināts. Tā tas nebija 2000. gadu sākumā. Politiķi, lai viņus neskartu atbildība, pieņēmuši lēmumus, lai notiktu kas notikdams, bet viņus nesauktu pie atbildības. Ne par situāciju ar kūpinājumiem, ne lielajās nelaimēs.
– Bondara kungs, KNAB vadītājs, gribēdams būt atbildīgs amatvīrs, pa otram lāgam pieņem lēmumu, bet redzat, kas notiek!
– Ļoti labs piemērs. Politiķi to jauc, un šī nelāgi iedibinātā tendence jāizbeidz. Citā piemērā likums atļauj premjeram atlaist ministru pēc saviem argumentētiem ieskatiem, taču pēc nevienā likumā neapstiprinātās koalīcijas sadarbības padomes paragrāfiem Ministru prezidents it neko nedrīkst darīt. Nedod Dievs, kāds valstī lemj nesaskaņojis! Šobrīd nav uz rezultātu orientēta procesa. Procedūra, process pārvaldē šobrīd ir vissvarīgākais, kamēr galaiznākums nav būtisks. Zolitūdes traģēdijā ēkas sabrukšana, cilvēku bojāeja – ja tas jau pats par sevi nav krimināli sodāms pārkāpums, man un daudziem citiem cilvēkiem ir grūti saprast, kāpēc tā nav! Un kas tad būtu krimināli sodāms? Tagad meklē skrūvētāju un skrūvju ražotāju, kuri varbūt būs tie atbildīgie. Bet juridisko atbildību, manuprāt, nekavējoties vajadzēja uzlikt tām organizācijām, kas bija klāt ēkas būvniecībā un ekspluatācijā. Līdz šim brīdim tas nav noticis. Tas ir tāpēc, ka esam sapinušies šajā bezatbildībā, kur valda procedūras, normatīvi, juceklīgi noteikumi un pretrunīgas instrukcijas, un man būtu kauns sēdēt tādā Ministru kabinetā, kur sēdēs spēj vien lemt par kurmju iznīcināšanu.
– Jācer, ka tādā jums nebūs jāsēž. Bet jums taisnība, ka ģenerālprokurors varēja būt stingrāks, virkne instanču varētu parādīt vairāk apņēmības. No kā amatpersonas baidās?
– Katram savas bailes. Strādāju pie Vairas Vīķes-Freibergas un saku – viņai bail nebija. Ja uzskatīja, ka tas ir pareizi, tad rīkojās. Tam varēja nepiekrist, bet izlēmība bija.
E. Līcītis: – Traģēdijas dienās prezidents Bērziņš sevišķi asiem, neizmeklētiem vārdiem nosodīja to, par ko runājat jūs. Bezatbildību visās vietās, visās lietās.
– Tā bija vērā ņemama un iespaidīga runa. Bet bez sekām.
V. Krustiņš: – Ar kādu apdomu vēlētājiem būtu jāiet uz vēlēšanām? Kāpēc tieši reģionālajā apvienībā varētu būt cerību spēks?
– Tāpēc, ka mērķis ir ļoti skaidrs, cilvēkiem pietuvināts – panākt, lai viņi gribētu dzīvot tēvijā, būdami droši par savu un valsts nākotni. Tie ir pamati programmai un darbībai.
– Repšes, Šlesera un pārējie kungi un dāmas neatšķirsies, teiks to pašu. Tieši to pašu.
– “RA” biedri, pašvaldībās pārstāvētie deputāti un vadītāji runas ikdienā pierāda ar darbiem. Viņi tāpēc arī saka, ka tā tālāk vairs nevar, jo redz situāciju kā rentgenā. Nams ir kapitāli jāremontē.
– Taču pašvaldnieki nepametīs aizsāktos darbus uz vietām, neies paši uz Saeimu. Jājautā, kur ņems politiķu komandu, kam vēlētājiem vērts uzticēties?
– “RA” sapulcētie biedri vēlas darīt un mainīt. Tas ir noteicošais tonis, un līdzīga izpratne ir citās reģionu partijās. Kuri izlems pievienoties lielākai apvienībai, domāju, arī saglabās šādu pārmaiņu uzstādījumus, nemeklējot vidusceļus. Tie būs domubiedri. Neuzskatu, ka sarakstos jāliek cilvēki, kuru vienīgais mērķis ir tikt Saeimā un tad darīt to, kas pašiem iepatīkas. Mums ir bēdīgi piemēri ar kungiem un dāmām, kuri nerīkojas atbilstoši vēlētāju interesēm. Piemēram, Reformu partijas gadījums, kur visus deputātus, izņemot Valdi Zatleru, ievēlēja, tikai pateicoties rīkojumam nr. 2. Par viņiem nebalsoja uzskatu, vērtību, virzienu vai programmas dēļ. Tāpēc partijai bija ļoti īss ceļš, tāpat kā partijām, kuras izvēlas kandidātus tikai pēc skaļa uzvārda vai smuka izskata. Reģionu apvienībā jāapvienojas reģiona līderiem ar kopējiem uzskatiem un virzieniem.
– Jūsu biedriem izvirzīs politiskās nevainības prasību?
– Nē, bet es uzskatu, ka tautas staigāšanu partijā nevajadzētu pieļaut. Neizslēdzu, ka arī no Saeimas sastāva būs deputāti, kuri meklēs pēdējā brīža “piestātnes”, bet arī nav gluži pareizi atteikties no jebkura, kurš bijis citā partijā ar atšķirīgu pieredzi. Lietojama mēraukla, manuprāt, ir tā, ka jebkuram amata kandidātam ir jāprot pamatot, kāpēc viņš to grib uzņemties un kādi ir pretendenta uzskati un rīcības motīvi. Skaidri, īsi un lakoniski. Ticiet man, gada laikā šo esmu jautājis gan ministriem, gan tiem, kas vēl augstāk par viņiem. Viņi nespēja atbildēt.
