22
Ko saka paši tiesneši
Latgales apgabaltiesas priekšsēdētājs Andris Strauts uzskata, ka Vaščenkova gadījumā labāka varēja būt policijas izmeklēšana un tās uzraudzība: “Tiesa būs tik ātra, cik laba bijusi pirmstiesas izmeklēšana, pat neskatoties uz liecinieku skaitu un lietas apjomu. Un kāpēc vajadzēja visas lietas apvienot vienā? Mierīgi varēja skatīt katru lietu atsevišķi. Paskatoties tiesnešu argumentāciju, kas ir pamatā lēmumiem par apcietinājumu Vaščenkovam, es redzu, ka tiek minēti pagātnes notikumi. Tas neder. Policijai vajadzēja piegādāt tiesai pierādījumus, ka aizdomās turētais draud lieciniekiem esošās krimināllietās vai citādi mēģina tās ietekmēt, tad Eiropas Cilvēktiesību tiesa nenostātos apsūdzētā pusē.”
Rēzeknes tiesas priekšsēdētāja Aija Jermacāne norāda uz vēl vienu aspektu: tiesnesim tiesvedības laikā jābūt neitrālam. Iespējams, Eiropas Cilvēktiesību tiesa interpretējusi, ka tiesneši savos lēmumos par apcietinājuma piemērošanu pārāk kritiski un subjektīvi vērtējuši Vaščenkovu.
Iepazīstoties ar šiem lēmumiem, vismaz man neradās pārliecība, ka tiesneši bijuši neobjektīvi. Tiesneši savus lēmumus pamatojuši ne tikai ar pagātnes grēkiem, kriminālām nosliecēm un to, ka cilvēks nelabojas un neizdara secinājumus, bet arī to, ka bez apcietinājuma nevarēs nodrošināt, ka Vaščenkovs neturpina izdarīt jaunus noziegumus, kas arī pierādījās, kad Maksimu atbrīvoja.
Bet ko Eiropas Cilvēktiesību tiesa saka tad, kad cilvēks palaists vaļā, bet aizbēg vai turpina izdarīt noziegumus, kā tās bija Vaščenkova gadījumā? “Neko nesaka. Šo tiesu interesē tikai cilvēktiesības. Diemžēl šīs tiesības bieži tiek paceltas augstāk par pienākumiem. Praksē tiesnešiem galvenais ir ievērot to, ko saka likums. Katram nozieguma veidam ir noteikts maksimālais termiņš, uz kādu var piemērot apcietinājumu kā drošības līdzekli. Visgarākais tas ir par sevišķi smagiem noziegumiem: 24 mēneši, kā arī vēl iespējami plus trīs mēneši, ja radušies īpaši apstākļi,” saka tiesnese A. Jermacāne.
Netika ievēroti termiņi?
Un tieši uz to, ka netika ievēroti likumā noteiktie termiņi, norāda zvērinātu advokātu biroja “Eiropas tiesību birojs” advokāte Inese Nikuļceva, kura pārstāvēja Maksimu Vaščenkovu un viņa vecmāmiņu Nadeždu Zīmeli Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
“Nosakot apcietinājumu, tiesa vērtēja zādzības lietu, bet apcietinājuma termiņu noteica, kādu var noteikt par laupīšanu. Tas ir Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pamattiesību uz brīvību pārkāpums. Ja būtu vērtēta laupīšana un tiesai būtu pamatoti argumenti, tad, iespējams, Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriestu citādi. Otrs svarīgs šīs lietas secinājums, ka tiesvedību Eiropas Cilvēktiesību tiesā var turpināt radinieks pēc sūdzības iesniedzēja nāves. Gatavojoties šai tiesvedībai, es neatradu nevienu Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumu pret Latviju, kur būtu vērtētas radinieka tiesības turpināt lietu un arī Latvijas valdībai bija viedoklis, ka radinieks lietu turpināt nedrīkst,” saka advokāte I. Nikuļceva.
Tomēr viss nav tik viennozīmīgi. Tiesnese Inta Marnauza, kura arī vērtēja drošības līdzekļa piemērošanu, teic, ka Vaščenkovu vispirms apcietināja par zādzību un šai lietai pievienoja lietu par laupīšanu grupā. Pirmajā gadījumā – aizdomās par smaga nozieguma izdarīšanu – apcietinājumu kā drošības līdzekli likums atļāva piemērot 12 plus trīs mēnešus, bet otrajā jau 24 plus trīs mēnešus kā par sevišķi smagu noziegumu. Tajā laikā šādās situācijās tiesas vadījās pēc smagākā nozieguma principa. Maksims sūdzējies arī prokuratūrai un tiesībsargam, taču šīs Latvijas instances bijušas tiesas pusē. Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa formāli paskatījusies, ka cilvēks apcietināts par zādzību un tātad sanāk, ka termiņš pārsniegts. Bet par laupīšanu policija neiedomājusies prasīt apcietinājumu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņš jau bijis apcietināts un tiesvedība sākta arī par laupīšanu.
“Esmu Latvijas tiesnešu pusē. Eiropas tiesnešiem bija formāls piegājiens,” komentē Rēzeknes tiesas priekšsēdētāja A. Jermacāne
Maksima vecmāmiņa N. Zīmele, kura nu par mazdēla “ciešanām” saņems 3000 eiro, ar mani garās diskusijās neielaidās. Var noprast, ka ar Eiropas tiesas spriedumu viņa ir apmierināta. Tāpat viņa liek noprast, ka viņas mirušais mazdēls nav mana, avīzes un sabiedrības darīšana. Nekāda cita veida aktivitātes Maksima lietā viņa neuzsākšot. Vecmāmiņa mazdēlu arī neattaisno: “Kas bija, tas bija. Par to savu sodu viņš jau ir saņēmis.”
