Zaga un laupīja: ECT Latvijai liek recidīvistam maksāt 3000 eiro 22
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) 15. decembrī apmierināja ludzānieša Maksima Vaščenkova sūdzību pret Latvijas valsti par nepamatotu turēšanu apcietinājumā, liekot izmaksāt kompensāciju par morālo kaitējumu 3000 eiro (Maksims prasīja 12 500 eiro). Ar sūdzību tiesā ludzānietis vērsās 2012. gada 16. maijā, 2015. gada 3. novembrī Maksims nomira – brīvībā, narkotiku reibumā, miegā pie televizora savas vecmāmiņas Nadeždas Zīmeles dzīvoklī. Tiesvedību turpināja vecmāmiņa un tiesā valsti uzvarēja. 3000 eiro par mazdēla morālajām ciešanām saņems vecmāmiņa. Advokāte uzsver kā svarīgu šīs lietas secinājumu, ka tiesvedību ECT var turpināt radinieks pēc sūdzības iesniedzēja nāves. Līdz šim neesot bijuši tādi ECT nolēmumi pret Latviju, kur būtu vērtētas radinieka tiesības turpināt lietu. Arī Latvijas valdība uzskatījusi, ka radinieks lietu turpināt nedrīkst. ECT secināja, ka vecmāmiņai “ir tiesības turpināt tiesvedību tiesā iesniedzēja vietā gan materiālu, gan morālu apsvērumu dēļ”.
ECT konstatēja, ka apsūdzētais pārāk ilgi turēts apcietinājumā bez “atbilstošiem un pietiekamiem argumentiem”. Latvijas tiesībsargājošo iestāžu pārstāvji atzīst – izmeklēšana ieilgusi, taču trakākais ir tas, ka laikā, kad drošības līdzeklis apcietinājums nomainīts pret policijas uzraudzību, apsūdzētais turpinājis izdarīt noziegumus!
Zog un laupa
Kas tad bija Maksims Vaščenkovs, kam izdevās – lai arī pēc nāves – uzvarēt Latvijas valsti? Dzimis 1986. gadā. Māte mirusi, tēvs strādājot ārzemēs. Ar audzināšanu jau no bērnības pārsvarā nodarbojusies vecmāmiņa, kurai pašai ar likumu nav bijušas problēmas, tāpat kā Maksima māsai, kura dzīvojot Norvēģijā. Bēdīgāk ir ar brāļiem, viens no viņiem miris no narkotiku pārdozēšanas 90. gados, otrs atrodoties cietumā par slepkavību. Maksims policijas redzeslokā nokļuvis 15 gadu vecumā par huligānismu, 19 gadu vecumā izcietis sodu – 100 stundu piespiedu darba – par laupīšanu ar vardarbību. Vēl pēc gada – atkal laupīšana, zādzība grupā, sīka zādzība, par ko nopelnījis gadu un trīs mēnešus cietumsoda. Pēc atbrīvošanās Maksims padzīvojies pa Rīgu, kur ticis pieķerts ar narkotikām, tīšā mantas bojāšanā un vairākās zādzībās, par ko atkal nopelnījis gadu un mēnesi aiz restēm. 2010. gadā – atkal problēmas ar narkotikām, zādzība un astoņi mēneši cietumsoda.
2010. gadā Vaščenkovs pārcēlies uz dzīvi atpakaļ Ludzā. 2011. gadā Ludzā uz ielas tika aplaupīts cilvēks, kurš izrādījās policists. Vīrietis atbraucis no Rīgas uz dzimto pusi. Policistam nolaupīja zelta ķēdi, naudu un somu, kurā atradās policista formas tērps. Aizdomās par laupīšanu turēja Maksimu. Tad dažu dienu laikā Ludzā reģistrēja trīs zādzības no veikala (magnetola), garāžas (velosipēds, instrumenti) un uz ielas (automašīna).
Tiesvedība ieilga
“Ludzas kriminālpolicijas nodaļas darbinieki operatīvo un izmeklēšanas pasākumu rezultātā dažu dienu laikā atklāja gan šo 2011. gadā izdarīto laupīšanu, gan zādzības. Uz aizdomu pamata aizturēja trīs personas, viens bija Maksims Vaščenkovs. Šo kriminālprocesu ietvaros viņam piemēroja apcietinājumu. Pierādījumu bāze bija pietiekama. Bet sakarā ar to, ka vairāki diezgan sarežģīti kriminālprocesi tika apvienoti vienā, tajos iesaistīto personu skaits bija liels, kā arī apsūdzētie savu vainu neatzina, visādi mēģinot iespaidot lieciniekus un novilcināt iztiesāšanu, tiesvedība ieilga,” atceras Valsts policijas Ludzas iecirkņa kriminālpolicijas nodaļas priekšnieks Deniss Žulins.
2011. gada 16. augustā Ludzas rajona tiesas izmeklēšanas tiesnesis pieņēma lēmumu Maksimam piemērot drošības līdzekli apcietinājumu. Vaščenkovs šo lēmumu pārsūdzēja Latgales apgabaltiesā, kas lēmumu atstāja negrozītu. 29. augustā prokurors visas krimināllietas apvienoja vienā lietvedībā un jau 28. septembrī tā tika nodota tiesai. Pēc tam no 2011. gada 17. oktobra līdz 2013. gada 11. aprīlim dažādi tiesneši kopumā pieņēma septiņus lēmumus par apcietinājuma pagarināšanu Maksimam, kurš brīvībā tika 2013. gada 11. jūlijā, kad tiesa apcietinājumu kā drošības līdzekli nomainīja pret policijas uzraudzību. Par šo atrašanos apcietinājumā Vaščenkovs arī sūdzējās Eiropas Cilvēktiesību tiesai. Bet tiesvedība krimināllietās pret viņu turpinājās visu apcietinājuma laiku un arī pēc tam, līdz Maksims nomira.
Nelāgos ieradumus turpina
Tomēr nevarētu teikt, ka pēc atbrīvošanās cilvēks atmeta savu nelāgos ieradumus. Tajā pašā 2013. gadā Maksims nozadzis veikalā mobilo tālruni un brilles, kopā ar domubiedru mēģinājis izspiest no kāda cilvēka 200 latus, par ko uzzinājusi policija, izspiedēji noķerti un apcietināti uz piecām dienām. 2014. gadā Maksimu pieķēruši darbībās ar narkotikām. Pēc tam atkal sekojusi izspiešana (1000 eiro), bet cietušais prasību atsaucis. Vēl 2014. gadā bijuši draudi tiesvedības procesā iesaistītam cilvēkam, miesas bojājumu nodarīšana un ātrā kredīta izkrāpšana… Kredītu Maksims izkrāpis arī 2015. gadā un vēl dienu pirms savas nāves Ludzas bibliotēkā nočiepis mobilo telefonu. Mēnesi pirms nāves vīrieti vajadzējis reanimēt no narkotiku pārdozēšanas.
Katrs pats mēs varam sev pajautāt: vai šādu cilvēku vajadzēja vai nevajadzēja paturēt apcietinājumā? Valsts policijas Ludzas iecirkņa priekšnieks Oskars Točelovskis uzskata, ka smagos, ar vardarbību saistītos noziegumos apsūdzētos vajadzētu paturēt apcietinājumā: “Prakse rāda, ka šādi cilvēki vai nu mūk, vai turpina izdarīt jaunus noziegumus kā, piemēram, Vaščenkovs. Piedevām viņš centās lietas saputrot, pierunāt lieciniekus mainīt liecības, iebaidīt viņus, tādējādi visu velkot garumā. Tā jau tiesvedība bija gara, un nevar vienmēr vainot tiesnešus.”
