Recepšu autore un blogere Zane Grēviņa: “Mans vīrs ir vissliktākais degustētājs, jo ir absolūti neobjektīvs!” 0
Zane Grēviņa ir patiesi iecienītu recepšu autore, blogere ar tūkstošiem sekotāju un pavārgrāmatas – dižpārdokļa autore. Nu Zane gatava iekarot sirdis arī pie televīzijas ekrāniem, jo kanālā STV un “Shortcut Films” no 5. aprīļa startē jauns dzīvesstila raidījums “Našķoties”. Zane viesosies pie dažādiem Latvijas uzņēmējiem, lai gūtu iedvesmu saviem virtuves piedzīvojumiem. Katrā raidījuma sērijā Zane piedāvās kādu vienkāršu, bet ļoti gardu recepti, ko viņa pagatavos kopā ar savu uzticamo draugu virtuvē un ikdienā – suni Susuru.
Zane, iesākumā gribu pavaicāt par jūsu veiksmes stāsta – kārdinošo recepšu bloga, grāmatas un populāro sociālo tīklu – pirmsākumiem, jo ne katrs diplomēts multimediju profesionālis kļūst par ēdienu blogeri un recepšu grāmatas autoru.
Esmu gatavojusi, kopš sevi atceros. Arī kļūdījusies tikpat daudz – kopš sevi atceros. Tas viss ir nācis pašmācības ceļā. Jā, mana mamma gatavo, manas vecmāmiņas gatavo, arī mani vectēvi gatavo, bet tāda īpaša aizraušanās nevienam no viņiem nav bijusi.
Man patīk domāt, ka šajā laikā man ir kāda saistība ar vecvecmāmiņu, kuru esmu pazinusi tikai neilgu brīdi.
Mamma mēdz sēdēt virtuvē, kad es gatavoju brīvdienās, un viņa ir teikusi – Zane, tu pat nevari iedomāties, bet gatavojot tu rīkojies vai runā par ēdienu tāpat, kā to darīja vecvecmāmiņa. Viņai esot bijusi īpaša mīlestība pret ēdienu. Otra lieta – kopš sevi atceros, esmu gatavojusi sev un draugiem. Virtuve vienmēr ir vieta, kur man patīk pabūt – gan agrāk, gan tagad. Vieni slēpo, citi slido, es cepu maizi.
Bet kā aizraušanās ar gatavošanu kļuva par profesiju?
Tas nekad nav bijis pašmērķis. Patiesībā tas, ko daru, jeb mana profesija – gatavotājs un recepšu attīstītājs jeb ēdienu komponists – pat īsti nav profesiju klasifikatorā. Tajā nav arī tādas lietas kā satura radītājs. Iznāk, ka tā ir profesija, uz kuru neesmu gājusi, bet kur esmu nonākusi. Sākumā gatavoju ēst saviem draugiem un radiniekiem, un bieži vien viņi lūdz, lai padalos ar šīm receptēm. Man tās, protams, bija pierakstītas, un vajadzības gadījumā es viņiem tās nosūtīju e-pastā, “WhatsApp” vai feisbukā. Tad sākās interesantākais. Piemēram, kad vēlu vakarā vai pēc pusnakts zvana draudzene un jautā – Zane, kas īsti bija jādara ar to siera kūku! Lai to visu kaut kā organizētu, vienā brīdī sāku apkopot receptes vienā saitē, kur tās vienkārši bija pieejamas jebkurā diennakts laikā savējiem, kas zināja šo vietni. Turpināju darboties, bet, kad pēc pāris mēnešiem atvēru apmeklējuma statistikas lodziņu, pārsteigta ieraudzīju, ka tur ir daudzi, daudzi tūkstoši lasītāju. Turklāt ne tikai no Latvijas, bet arī no Anglijas, Īrijas, Vācijas un visām pasaules malām. Tas bija brīdis, kas mudināja turpināt darīt šo lietu.
Un tapa blogs?
Saite, kurā varēja lasīt manas receptes, bija ļoti neparocīga, grūti atrodama interneta plašumos. Kad ieraudzīju, ka statistika ir tik liela, mazliet sakautrējos, jo sapratu, ka tā ir jānomaina pret kaut ko cilvēcīgu. Iegādājos pati savu domēna vārdu “Našķoties”, lai varētu cilvēkus sagaidīt pie sevis cieņpilni, līdzībās runājot – ar izslaucītu priekšnamu, neliekot iekāpt pie manis pa logu. Blogs vienkārši pats notika, pēc kāda laika pievienojās sociālie tīkli.
Ļoti iespējams, ka joprojām blogeris netiek uzskatīts par īstu profesiju, kurā turklāt var kaut ko arī nopelnīt. Jādomā, varat apgāzt šo priekšstatu?
Tas patiešām ir īsts darbs, vismaz, ja to mēra stundās – manā gadījumā vismaz 12 stundas dienā. Kad cilvēki jautā, ko daru ikdienā, lai būtu saprotami, saku, ka strādāju arī žurnālā “Pie galda” un radu receptes šai vietnei.
Dienā dodos uz veikaliem, iegādājos produktus, atbildu vidēji uz 150 vai 200 vēstulēm. Ir dažādi projekti, dažādas fotosesijas. Un svarīgi – man vajag laiku eksperimentiem.
Ir jāatrod iedvesma. Rakstu rakstus, sniedzu intervijas, kārtoju ar grāmatu saistītas lietas. Ik pa laikam ir dažādas jaunas pieredzes, kas jārisina, tikšanās ar klientiem. Paralēli arī recepšu pierakstīšana, ēdienu fotosesijas, sociālo tīklu administrēšana.
Jā, ar to var nopelnīt. Es tiešām nesūdzos. Varbūt man nav lielu prasību pret dzīvi. Katru rītu neēdu brokastīs ikru maizītes un vakariņās – austeres. Tas savā ziņā atvieglo finansiālo situāciju.
Aiz vārda “našķoties” slēpjas kāds stāsts?
Nosaukums radās pilnīgi netīšām. Kādās brīvdienās laukos sēdējām pie televizora, un reizē prātoju, kādu nosaukumu dot savai platformai. Nosaukums ienāca prātā aptuveni pusminūtē. Toreiz vēl nodomāju, pagaidām ielikšu šo, pēcāk varēšu izdomāt kaut ko citu, literārāku, pareizāku. Taču tas palika.
No kurienes rodas idejas receptēm?
Idejas no dažādām zemēm, dažādām kultūrām, taču manā interpretācijā. Piemēram, Anglijā pazīstamo Jorkšīras pudiņu gatavo kā uzpūtušās maizes doniņas – man patīk tās gatavot, jo tas ir vienkārši izdarāms. Taču es tās pasniedzu nevis kopā ar mērci, gaļu un kartupeļiem, bet pārveidoju par vienkāršu uzkodu, kam var pievienot Brī sieru un ievārījumu. Arī zviedru gaļas bumbiņas esmu pārveidojusi tā, kā tās garšo cilvēkiem manā ģimenē. Tādā veidā var teikt, ka satiekas latviskais un pasaulīgais.
Ne tikai vectēvs, arī vīrs esot iesaistīts tajā, ko darāt?
Vīrs ir mans atbalsts grāmatvedības lietās. Man patīk maksāt nodokļus, parakstīt papīrus un līgumus, tikai nelieciet man skaitīt. Vīrs ļoti daudz ir palīdzējis grāmatas tapšanā pavisam burtiski – ar savu lielo nestspēju. Mums ļoti patīk staigāt kājām, un nereti pēc pastaigas nācām mājās ar divām lielām mugursomām, apkrāvušies ar maisiem. Viņš mani ir atbalstījis arī klātesot. Atbalsts ir arī četrkājainais kolēģis Susurs, kurš ir bijis morālais atbalsts, esot blakus. Galu galā, grāmata ir liels komandas darbs – mūsu projekta vadītāja, fotogrāfe, viņas vīrs, daudz citu cilvēku, draugu, kuri vienkārši ir bijuši klātesoši.
Jaunas receptes pirmais degustē vīrs?
Jā, viņš tiešām ir pagaršojis visus manus ēdienus, taču viņš ir vissliktākais degustētājs, jo ir absolūti neobjektīvs. Vienalga, vai tā ir maize, vafeles vai kūka, lielākoties viņš saka – Zane, šī ir visgaršīgākā kūka, ko esmu savā mūžā ēdis. Tomēr man patīk domāt, ka mūsu gadījumā mīlestība kaut kādā ziņā arī iet caur vēderu.
Jums ir blogs un grāmata, raidījums ir nākamais līmenis. Kas tur notiks, ar ko atšķirsies no citiem pavārmākslas raidījumiem?
Iniciatīva nāca no mūsu izdevniecības, satura darbnīcas “Tapt” puses, jautājot – Zane, varbūt tu gribi raidījumu? Man šķiet, šis ir ļoti jauks izaicinājums un lieta, kur piedalīties. Vismaz viena atšķirība būs – par gatavošanas vietu atteicos izmantot kādu svešu studiju, jo sociālajos tīklos cilvēki bieži ir aicināti manā virtuvē.
Es nevaru ieiet kādā studijā un teikt, sveiki, es esmu savā virtuvē un te gatavošu.
Dodamies ciemos pie dažādiem latviešu ražotājiem, par kuriem esmu fanojusi iepriekš, kuru produktus es lietoju, par kuriem esmu iedegusies un kuri man ļoti, ļoti patīk. Man bija privilēģija izvēlēties katru no viņiem. Daudzus izvēlējos patiešām savtīgos nolūkos, jo vienmēr esmu gribējusi redzēt, kā tad īsti ir tur otrā, ražotāja, pusē, kā tas viss notiek. Dodos ciemos, kaut ko iemācos, kaut ko paņemu līdzi, aiznesu uz savu virtuvi un gatavoju. Raidījumā ļaujam visam notikt dabiskā gaitā, tāpēc esam saglabājuši arī aizkadrus.
Jūsu bloga vizītkartē rakstīts – esat par kūkām un saulainām dienām. Būs daudz saldumu?
Kūkas noteikti ēdīšu, un saule arī būs. Saulaino dienu sauklis radās grāmatas tapšanas laikā – tas bija viens no tumšākajiem laikiem, taču dienās, kad bija fotosesijas, vienmēr spīdēja saule. Tāpat raidījuma filmēšanas dienas iekrita ļoti saulainas, arī tad, ja iepriekšējā un nākamajā dienā bija vētra. Bez kūkām, protams, būs arī dažnedažādi saldi, sāļi ēdieni, uzkodas un pamatēdieni – veselīgi un mazāk veselīgi. Runājot par veselīgumu – man patīk līdzsvars. Jā, es ēdīšu kūku, bet nedarīšu to viena, bet pārējo izdalīšu kaimiņiem un draugiem – lielākā daļa manu draugu dzīvo viena divu kvartālu ietvaros. Svarīgi uz tirgu vai veikalu iet kājām. Vai braukt ar riteni. Cilvēki brīnās. Zane – tu tiešām visu sezonu brauc ar riteni? Bet kā to var nedarīt, īpaši tādā ziemā un pavasarī kā tagad.
Šobrīd došanās uz veikalu tiek iespējami samazināta, iespējams, mājās līdz ar to nav tik daudz produktu. Nav noslēpums, daudzi šobrīd ietaupa līdzekļus. Ko šādā pavasarīgā laikā, kad vajadzīgi vitamīni, gatavo jūsu ģimenē?
Idejiski šobrīd mans vīrs gavē, atsakoties no gaļas. Tas visu fizisko izolācijas procesu padara izdevīgu finansiāli, jo nav jāgādā svaiga gaļa. Domājot par pavasara ēdieniem – man ļoti patīk mikrozaļumi. Tie ir dzīvīgi, sprigani, zaļi un ātri lietojumi. Man patīk saulespuķu dīgsti – fenomenāli kraukšķīgi un nedaudz riekstaini, der gan zupas virspusē, gan salātos. Pavasaris ir arī tas laiks, kad jāiztukšo saldētavas – manējā vēl ir saldēti ķirbju biezeņi, saldētas ogas, saldēti buljoni, un jāizlieto tas viss, gatavojoties jaunai sezonai.
Tuvojas Lieldienas – šogad laikam jāpārdomā svētku tradīcijas.
Mūsu ģimenē ir paradums Lieldienās šļūkt no kalniņa ar ragavām, bet, šķiet, šis nebūs tas gads. Nezinu, vai šogad satiksimies klātienē, taču būsim kopā citā iespējamā veidā. Parasti darām āra darbus – tas ir vērtīgs ģimenes kopā būšanas, pārziemošanas beigu mirklis. Mans pēdējo gadu favorīts ir jiftīgi zilās Lieldienu olas, ko krāso ar sarkano kāpostu. Vārīt melleņu zaptē, manuprāt, ir izšķērdība. Šogad jau brīdināju visus lasītājus gatavoties – ja izdodas iziet no mājas, jau laikus iegādāt šo sarkano kāpostu un nolikt ledusskapja stūrī. Padomi, kā krāsot, lasāmi manā blogā, ja rodas vēlme.
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Virtuve, joki un ritenis.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez kafijas no rīta.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Grāmata – es tiešām beidzot varu pateikt to, ko mēs esam izdarījuši.
Labākā izklaide?
Paklausīties mūziku, mazliet uzdejot, izbraukt ar riteni un satikt draugus.
