RECENZIJA: “Voiceks” kā režijas laboratorija 0

Georga Bīhnera nepabeigtās lugas “Voiceks” iestudējumu Nacionālajā teātrī režisors Kirils Serebreņņikovs nosaucis par režijas laboratoriju. Ja pieņemam, ka laboratorija nozīmē izmēģinājumus un eksperimentus, tad iestudējumā “Voiceks” režisors eksperimentē ar tekstu, ar skaņu, ar telpu, ar gaismu, ar savdabīgu teatrālo izteiksmību, arī ar skatītāju fizisko un garīgo pašsajūtu.

Reklāma
Reklāma

 

Kokteilis
Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5
Kokteilis
Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot
Kokteilis
Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4
Lasīt citas ziņas

Uzvedums ir sarežģīts, daudzslāņains, ārkārtīgi ietilpīgs. Tas liek domāt par dīvaino pretstatu “mazais” un “lielais” cilvēks. Ja Voiceks uzskatāms par “mazo cilvēku” tādēļ, ka viņš ir nabags, neizglītots un neveiksminieks, tad bagāto, gudro, veiksmīgo, it kā “lielo” cilvēku mazums saskatāms nievājošajā attieksmē pret Voiceku. “Mazo cilvēku” Voiceku te atklāti pazemo, grūsta, gandrīz spārda kājām. Cik ilgi to var paciest?

Par lugas darbības vietu izrādē izvēlēta mākslas galerija. Uz skatuves “mākslas galerija” līdzinās operāciju zālei. Baltas sienas un griesti, baltas, griezīgas dienas gaismas. Viss tik spožs, balts, te nav ēnu, pustumsas, pustoņu. Neko nav iespējams noslēpt, nedz arī pašam kaut kur paslēpties. Te kļūst redzams pat runātais vārds, čuksts, nopūta. Trīs vārdi, kuri lugas tekstā pavīd pavisam ikdienišķā kontekstā: “Mūžība. Morāle. Tikums” iestudējumā ir vizualizēti. Melni, lieli burti piestiprināti pie baltās sienas nemitīgi atgādina par sevi. Taču ne tikai vārds tiek uzskatāmi parādīts. Arī cilvēku slēptākās domas, ilgas, ilūzijas, neprāta murgi redzami ekrānā videokadros. Šiem attēliem ir liela filozofiska un emocionāla slodze.

CITI ŠOBRĪD LASA

Darbojošās personas laiku pa laikam uzliek dzīvnieku: zirga, ēzeļa, mērkaķa maskas (tās ir lielas un baltas) un iejūtas cilvēka–dzīvnieka tēlā. Robežšķirtne starp prātu un neprātu ir vēl trauslāka. Dažādas vīzijas, trokšņi, kas lugā vajā Voiceku, izrādē redzami attēlos. Prāta apmulsumā Voiceks nonāvē savu iemīļoto Mariju.

Iestudējums vizuāli ir iespaidīgs un tehniski ārkārtīgi sarežģīts. Gundars Grasbergs sarežģīto, uz neprāta robežas balansējošo Voiceka tēlu atveido ar apbrīnojamu traģisma izjūtu, viegli un artistiski.

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.