RECENZIJA: “Uzsildītais” Džons Neilands 0
Desmit Ādolfa Alunāna “Džona Neilanda” izrādes visai nelīdzenās teātra sezonas izskaņā Dailes teātrī nepārprotami tika iecerētas vieglprātīgai vasaras kulminācijas ieskaņai, iespējams, arī meklējot konkurējošu līdzsvaru Nacionālā teātra “Silmaču” bezgalīgajai epopejai.
Pazīstamās Raimonda Paula dziesmas, kas tautā dzīvo kopš 1982. gada, kad “Neilandu” Dailes teātrī iestudēja Kāris Auškāps, solīja publikas atsaucību. Tagad notiek mēģinājums atdzīvināt “Džonu Neilandu”.
Pašreizējā variantā pat grūti noticēt, ka izrādes režisors ir Kārlis Auškāps, kura veikums šajā sezonā bijis visnotaļ mākslinieciski līdzsvarots. Gan R. Staprāna “Gūsteknis pilī”, gan Ē. Hānberga “Pirmā grēka līcis” bija izrādes katra ar savu stilu un konkrētu mērķi. Turpretī ar “Džonu Neilandu” notikusi kāda grūti izskaidrojama alošanās – jaunajā variantā tiek apņirgts viss, nekas netiek ņemts par pilnu, turklāt absolūti pazudusi žanriskā orientācija un smalkā stila izjūta, kas Auškāpa izrādēm arvien bijusi raksturīga. Ko dod senā, brīnišķīgā naivisma aina uz astoņdesmito gadu sākuma priekškara, kurā portretēti izrādes veidotāji, ja turpat blakus ir grafiti garā rotāti prospekti, kas raksturo scenogrāfa priekšstatu par mūsdienu akcentiem.
Acīmredzot, tiecoties pēc laikmetīgiem akcentiem, dialogi un dziesmu teksti ir piebāzti ar “referendumu”, “konsolidāciju”, “valūtas fondu”, “Eiropas Savienību”, “Jauno vilni”, “van der Spanovski” un vēl daudziem citiem jēdzieniem, to piesaukšana diemžēl uzrāda visai aprobežotu un tendenciozu humora “līmeni”.
Un tad secinājums ir šāds – paša Alunāna kādreiz akceptētiem līdzekļiem iestudējums cenšas padarīt skatāmu gauži nekur nederīgu materiālu, ar kaut ko vismaz iekairināt skatītāju uzmanību. Par ko gan vairāk domājis teātris – par tautas lietu, par jelkādu apgaismību un godīgumu, ko proponējis Alunāns, vai par naudas varu, pret ko autors lugā vērsies?
Lomu tēlotāji klīst pa izrādes ainām, tā arī īsti neatrodot savu vietu un konkrēta tēla jēgu. Nu kaut vai Rēzijas Kalniņas istabas meita Trīne maldās amplitūdā no šķelmīgas koķetēšanas ar skatītājiem līdz klaunādes paņēmieniem. Ja Ieva Segliņa uzcītīgi tipina sīkiem solīšiem un atdarina tautisku lellīti, tad viņas partneris Artis Robežnieks atļaujas vērienīgāku parodiju par publikas iecienītu varoni. Visumā jauki, taču kāds tam sakars ar Reinharda lomu? Šurpu turpu staigā arī Ērika Eglija Eisbeina kundzes lomā, Jānis Paukštello Klumpoča lomā ir tieši “nekāds”, Intars Rešetins ļoti cenšas izlikties par augļotāju Jurģa kungu, ar ārējām pārvērtībām uz kādu brīdi pārsteidz Ģirts Ķesteris Griborska lomā, taču arī tie ir vairāk atsevišķi “meistarstiķi”, nevis attiecībās balstīta darbība. Un vienīgais izņēmums ir Pētera Liepiņa Anspoka tēvs, aktieris nevairās darboties no sirds, liekot nomanīt, ka viņš strādā aizrautīgi un profesionālo latiņu nespēj nolaist zemāk par savu personisko rekordu.
Izrādes koptēlam neko daudz nespēj panākt arī Artūra Skrastiņa aktieriskais temperaments galvenā varoņa, pārlieku plātīgā Džona Neilanda lomā. Viņa enerģētiskais lādiņš līdz galam tiek iztērēts monologā pirms starpbrīža, un līdz izrādes beigām tā arī nerodas priekšstats ne par atveidojamo tēlu, ne izrādes kodolu. Un pavisam apbrīnojamā kārtā arī “kvartete”, kas dzied Paula vecās dziesmas un uzspēlē kādu instrumentu, sēžot skatuves kreisajā malā, tikai pieklājīgi izpilda šai grupai ierādīto uzdevumu.
Skatītāji pieklājīgi aplaudēja, taču uzsildītas zupas garša man šķita pārāk pliekana.
Vērtējums
Režija 2
Aktierspēle2,5
Scenogrāfija2,5
