RECENZIJA: Šveika paradoksi 0
“Šveika” iestudējums Valmieras teātrī režisora Vara Braslas dramatizējumā un režijā nav radies ne ar nodomu izklaidēt ikdienas gaitās nogurušos teātra cienītājus, tos bezgalīgi uzjautrinot, nedz arī ar neslēptu nolūku radīt “tīru kases gabalu”, kas pievilks skatītājus jau ar nosaukumu vien un galvenās lomas tēlotāja vārdu afišā.
Un tajā pašā laikā izrādei, ko spēlē uz teātra lielās skatuves, arī piemīt kaut kas no visa tā. Iestudējums, bez šaubām, pārstāv repertuāra “gaišo, apliecinošo strīpu”, tas, saprotams, pirmām kārtām adresēts skatītājiem, kam ar krietno kareivi no Jaroslava Hašeka romāna lappusēm ir izveidojušās zināmas attiecības, par to liecina arī kostīmu un personāža grima atsauces uz slavenajām Jozefa Ladas ilustrācijām. Un galu galā arī Tālivaldim Lasmanim, Šveika lomas atveidotājam, piemīt neapšaubāms teatrāls magnētisms un skatītāju mīlestība. Tas ir pirmais paradokss.
Skatītājs iestudējumā tiek vadīts pa pārdomu takām, kurās episkā vēstījuma rāmumu rotā labsirdīgs smaids un ik pa brīdim pārcērt īpaši šim iestudējumam rakstītas Emīla Zilberta dziesmas ar Jāņa Petera tekstiem, kuros arī pilns ar paradoksālām atziņām. Izrādes vēstījums sniedz ne tik daudz iecienītā savdabja, J. Hašeka romāna varoņa Šveika amizantos un katrā ziņā komiskos piedzīvojumus, cik pārdomas par mazas tautas bezgala pazemojošo un beztiesīgo lomu, nonākot starp lielāku tautu un valstu dzirnakmeņiem. Šajā aspektā izrādes problemātika ir skaudri aktuāla un salīdzinājumā ar citām “Šveika” interpretācijām latviešu skatuvē, iespējams, viskonsekventākā. Čehs Šveiks, necilais suņu tirgotājs un invalīds, kas, par spīti jebkādai loģikai, tiek ierauts Pirmajā pasaules karā, pārstāv savas tautas zemnieciski stabilo saprāta balsi un visnotaļ filozofisko dzīves uztveri, bet pavisam no citas puses var tikt vērtēts arī kā neglābjams idiots. Tā naivitātes, labsirdības un atjautības deva, kas veido galvenā varoņa Tālivalža Lasmaņa atveidotā galvenā varoņa attieksmi pret notikumiem un cilvēkiem, kopā ar Šveika-Lasmaņa daiļrunīgi daudzsološo smaidu ļauj viņa rīcību uztvert pat kā oriģinālu nevardarbīgu pretošanos visbiežāk absurdajiem varas un karakungu rīkojumiem. Tēlojumam raksturīga ne vien atraisīta, šķietami vientiesīga dabas bērna reakcija uz apkārt valdošajiem karalaika likumiem un tikumiem, bet arī smeldzīgi sāpīga zemteksta klātbūtne. Lieliska saspēle Šveikam izveidojas ar Mārtiņa Meiera atveidoto virsleitnantu Lukāšu. Viņi pievelkas kā divi pretstati – romantiķis un reālists, jaunais un pieredzējušais, kļūstot nešķirami, jo viens otram vajadzīgi. Tā artistiskuma dzirksts, kas izšķiļas abu duetā pirmā cēliena finālā, kad tiek uzdziedāts arī dzimtajā čehu mēlē, pieder pie izrādes lielākajiem dārgumiem.
Te atkal vietā atgādināt par paradoksiem. Ņemot vērā visa iestudējuma smeldzīgi apcerīgo zemtekstu par katra karotāja un visas tautas lomu svešu lielvalstu sadursmēs, patiesu prieku sagādā šāds tīru, bezbēdīgu emociju uzplaiksnījums.
“Šveiks” turklāt ir izteikta ansambļa izrāde, kas norit Kristapa Skultes uzbūvētā un Igora Kapustina zeltaini izgaismotā skatuves telpā, kur tēlu veidolu un kolorītu nosaka Ievas Kundziņas kostīmi, līdz ar Ilzes Muraškas parūkām un grimu atgādinot tipu galeriju, kas pazīstama no romāna lappusēm. No ainas ainā pārtopot arvien jaunos tēlos, veidojas izrādes vēstījums par tautu, kas neatkarīgi no pasaules vareno politiskajiem apsvērumiem un taktikas dzīvo savu vitālo, dzīves alku piesātināto dzīvi. Un šajā pulkā savu krāsu pievieno gan Rutas Birgeres rezignētā Vecā dāma, gan Janusa Johansona feldkurāts Kacs un Jura Laviņa traktiernieks Palivecs, Arnolda Oša, Mārtiņa Liepas un viņu jaunāko kolēģu pārtapšana katram vairākās lomās. Ansamblī savu uzdevumu precīzi un izteiksmīgi veic Ieva Puķe – Etele, Inga Siliņa – Katija, Ilze Pukinska – Marženka un Dace Eversa – Ella un citas ansambļa aktrises.
Esmu novērojusi, ka, “Šveiku” skatoties, pieviļas tie, kas no iestudējuma gaida tikai jaudīgus jokus. Vērīgākie un pacietīgākie, kas gatavi ļauties izrādes kopskaņai un satura ievirzei, katrā ziņā būs ieguvēji.
Vērtējums Režija 4 Aktieru darbs 4 Mūzika 4 Scenogrāfija 4 |
