RECENZIJA: Seržanta Makenas atgriešanās 0
Salīdzināšana ir viena no iedarbīgākajām un vienlaikus garlaicīgākajām māksliniecisko izpausmju vērtēšanas metodēm. Ir taču tik viegli un pat patīkami sacerēt izvērstu aprakstu par to, cik lielā mērā, kāpēc un kādus vecus mākslas darbus jaunais mākslas darbs atgādina.
Tāpēc nav brīnums – arī Dailes teātra lielās skatuves jaunākais uzvedums “Mežonīgā pilsēta”, kas tapis pēc amerikāņu rakstnieka Džima Tompsona romāna, no daža laba teātra vērtētāja puses kritis līdzīgā nežēlastībā. Tamdēļ šoreiz nepieminēsim nevienu no Tompsona darbu ekranizācijām, nedz arī citas slavenas amerikāņu kino krimināllubenes, kam kāds attāls sakars ar “Mežonīgo pilsētu”. Toties vērts iedziļināties jauniestudējuma režisora Gata Šmita biogrāfijā. Viņš šobrīd ir viens no talantīgākajiem, savdabīgākajiem un spējīgākajiem kinorežisoriem Latvijā, tāpēc viņa vārds izrādes titros vien izraisa nepieciešamību doties uz teātra namu un tieši tāpēc arī kinematogrāfa klātbūtne redzama gan izrādes formā, gan saturā.
Formāli iestudējuma scenogrāfija, ko darinājis Gata Šmita pastāvīgais līdzgaitnieks, austriešu scenogrāfs Rūdolfs Bekičs, atgādina filmas platekrānu – garu un šauru joslu, kurā saturiski zīmīgi un vizuāli interesanti iegaismojas dažādās darbības ligzdas, ļaujot stacionārā dekorācijā apspēlēt neticami daudz lokāciju, turklāt scenogrāfijas izmantojums palīdz nojaust laika plūdumu starp ainām un varoņu attieksmi pret sevi un pasauli – brīžiem viņi spēj pārvietoties caur sienām, bet citreiz met garu un prātīgu loku.
“Mežonīgās pilsētas” galvenais iemītnieks Deivids Makena, saukts par Bagsu jeb latviskojot – par Trako, atgādina mūsu pašu Kristu Lapiņu un Šmita slaveno “Seržanta Lapiņa atgriešanos”. Apstākļi ir citi, bet varonis, kurš izlēmis sākt jaunu dzīvi un par spīti aizkustinošiem centieniem iekuļas jo dziļi nepatikšanās, šķiet līdzīgs. Tāpat drāmkomēdijas žanrs un teju nejauši saceltā kriminālā intriga, kas raksturīga “film noir” laikmetam amerikāņu kino. Varētu vīpsnāt – kamdēļ autors atkārtojas?
Acīmredzot vientuļš, vēl jauns, bet daudz ko pieredzējis varonis, kurš grib šo pieredzi aizmirst un “mainīties uz augšu”, tomēr allaž izvēlas neveiklus aplinkus ceļus – tas ir tēls, kas izrādes režisoru interesē visās mākslas izpausmēs. Bet slēgt šī dzīves meklētāja tēlu ar komiski kriminālu atslēgu – tas Gati Šmitu vismaz Latvijas kontekstā gan padara neparastu!
Paradoksāli, bet tieši teatrāliem efektiem – izteiktām gaitas un runasveida īpatnībām, spilgtiem fona mūzikas uzplaiksnījumiem un no realitātes tāliem scenogrāfijas izkārtojuma paņēmieniem – pilnā uzvedumā patiesības ir daudz vairāk nekā tādā izrādē, kurā kāds izmisīgi mēģina imitēt realitāti. Droši vien tas tamdēļ, ka teātra skatuve pati par sevi ir gaužām nereālistiska notikumu attēlošanas vieta. Turklāt novērojumi, kuros aktieri šoreiz balsta savu varoņu psihofiziku, visticamāk, lielā mērā nāk no tām pašām amerikāņu filmām, no kurām iespaidus par šo pasaules daļu un naftinieku pilsētas vidi esam ieguvuši mēs, skatītāji.
Jā, “Mežonīgajai pilsētai” piemīt zināma amerikāniskā kiča deva gan aktieru izpausmēs, gan Keitas tērpu kolekcijā, kurā īstums interesanti mijas ar priekšstatiem, taču arī to pieprasa kriminālstāsta žanrs – šādu stāstu varoņiem vienmēr jābūt mazliet runīgākiem, mazliet izteiksmīgākiem, mazliet švītīgākiem un manierīgākiem un ar mazliet lielāku tieksmi pēc nejaucībām vai nepatikšanām nekā jebkuram dzīvam cilvēkam. Gan žanra prasības, gan sev vien raksturīgu neatkārtojamu spēles stilu uz skatuves izdodas radīt Artūram Skrastiņam (Makena), Kristīnei Nevarauskai (vecmeitiskā, tomēr kairā skolotāja Eimija Stendiša) un Ērikai Eglijai (stampīgā, bet noziedzīgā istabene Rozālija Varra).
Ja iestudējumam dramaturģiski tiktu pielikts izteiksmīgāks punkts un darbības spraigums brīžiem neapslīktu varoņu asprātīgajā vāvuļošanā, kas gan ir amerikāņu gudro kriminālfilmu vaina jau kopš “film noir” laikiem, tad “Mežonīgo pilsētu” bez minstināšanās varētu raksturot kā īpaši veiksmīgu iestudējumu gan sezonas, gan Latvijas teātra, gan savdabīgā žanra kontekstā. Vērtējums
Režija 4 Scenogrāfija 4 Aktierdarbi 4 Kostīmi 4 Mūzika 3 |
