RECENZIJA: Seksuālās spēles ar Voiceku 0
Maskavas režisors Kirils Serebreņņikovs, kurš pirms pāris gadiem Nacionālajā teātrī oriģināli traktēja Nikolaja Gogoļa “Mirušās dvēseles”, atkal Nacionālajā teātrī – ar “Voiceku”.
Atkal oriģināls interpretējums – šoreiz vācu rakstnieka Georga Bīhnera nepabeigtajai lugai “Voiceks”, kuras manuskripts tiek atrasts 1837. gadā pēc pāragri mirušā (tikai 24 gadi!) dramaturga nāves. Kaut arī darbs tapis 19. gadsimta pirmajā pusē, to mēdz uzlūkot kā protoekspresionisma estētikai piederīgu un tas ar savu noslēpumainību ir saistījis daudzu režisoru uzmanību. Nabadzīgs zaldāts un armijas frizieris Voiceks, lai uzturētu savu draudzeni Mariju ar bērnu, kļūst par dīvainu medicīnisku eksperimenta objektu. Viņam mēnešiem ilgi jāēd tikai zirņi, lai Doktors pārliecinātos, kā tas ietekmē cilvēka organismu. Voiceks sāk dzirdēt balsis un redzēt dīvainas vīzijas.
Režisors lugas darbību pārnesis uz mūsdienām un padarījis Gundara Grasberga Voiceku par krāsotāju postmodernās mākslas muzejā. (Par postmodernismu liecina trīs slaveno Dišāna ready-made objektu – pisuāru – izvietojums.) Spilgti baltā telpa ar nesaudzīgi asajām neona spuldzēm (režisors ir arī scenogrāfs) vienlaikus atgādina izstāžu paviljonu un operāciju zāli. Tā ir sterila, mākslīga vide, kur tiek ierīkota izstāde un notiek performance ar objektiem–cilvēkiem maskās (ēzelis, pērtiķis, fantastisks putns). Gan performances dalībnieki (to lomās jaunie aktieri Kaspars Dumburs, Romāns Bargais, Toms Liepājnieks), gan izstāžu zāles darbinieki – Ulda Dumpja Doktors, Ivara Pugas K. Kungs, Jāņa Vimbas N. kungs, Madaras Saldoveres Margarēta, Līgas Liepiņas Klāra – ir iederīgi šai mākslīgajā vidē. Viņi sazinās ar viņiem vien saprotamiem pusvārdiem, apmainās daudznozīmīgiem smīniem. Jēkaba Nīmaņa mūzika brīnišķīgi atspoguļo sabiezējošo pasaules noslēpumainību. Voiceks šai vidē ir neiederīgs. Ne tikai ar savu zaļo darba kombinezonu un pindzeli rokā. Bet galvenokārt ar savu dabiska cilvēka nesamākslotību, padevību darba devējam, atklāto valodu. Un īstām jūtām – pret Mariju. G. Grasberga Voiceks ir cilvēks bez pretenzijām, kurš šķiet vienaldzīgs pret rafinēto vidi, kur tam jāstrādā. Nopelnīt cik necik – vienīgais viņa mērķis. Taču tas izrādās neiespējami.
Perfekti iezīmētais Voiceka un vides pretstatījums K. Serebreņņikova uzvedumā varētu raisīt visplašākās asociācijas un atzīts par aktuālu ne tikai Latvijas apstākļos, bet visā mūsdienu pasaulē: tas var būt konflikts starp kaut kādā mērā dabisko un naivo austrumeiropieti un rafinēto (kultūras un civilizācijas pieredzes ziņā) Rietumu pasauli, starp reālistisku mākslu un postmodernu mākslu, starp neizglītotu cilvēku un izglītotu, starp islāmiskajiem Austrumiem un ateistiskajiem Rietumiem…
Taču režisors minēto konfliktu sašaurina uz seksuālo tematiku, ievirzīdams to kontrasta gultnē starp heteroseksualitāti un homoseksualitāti, kam arī luga, nevar noliegt, tīri labi pakļaujas.
Viencēliena izrādes otrā daļā, kad Marija kļūst viņam neuzticīga, Voicekam aizvien biežāk sāk rādīties ar seksualitāti saistītas dīvainas vīzijas; viss uz skatuves notiekošais var tikt uztverts kā varoņa iekšējo pārdzīvojumu vizualizācija. Viņš redz, piemēram, melnu lāci, kura ķermeni veido tā ādā ielīdusi Daigas Kažociņas Marija un kāds anonīms vīrietis, kuri izdara erotiskas kustības. Viņa uzmanību performancē piesaistījušais Artusa Kaimiņa gandrīz pilnīgi kailais Karls kļūst par viņa uzmācīgo domu centrālo objektu, par viņa otru es, apliecinot personības galēju šizofrēnisku sašķelšanos. Voiceks sēž, saspiedis galvu delnās, bet video kadri rāda gluži kailu Karlu, kurš rāpjas pa ledus kalniem, uzskatāmi demonstrēdams savus dzimumorgānus. Tad Karls, kura infernālismu apliecina dīvainās acis (vienā acs ābolu aizklāj balta lēca, otrā – baltās lēcas centrā apaļš caurums) – vairs neatstājas: viņi stāv viens pret otru un kā spoguļattēlā izdara vienādas kustības. Gan lācis, gan kailums tiešām varētu būt Voiceka – dabiskā cilvēka – pasaules uztverei atbilstošas zīmes. Toties diez vai par tādām atzīstamas balerīnu pačkās ģērbtas vīriešu figūras, ar ko sāk pildīties skatuve – drīzāk tie ir rutinēti štampi no 90. gadu pēcpadomju zonas teātra pieredzes. Lugā Voiceks nogalina Mariju greizsirdības dēļ, izrādē tādēļ, ka sieviete stāv ceļā uz īstās gaismas – jaunās seksuālās pārliecības – iegūšanu. Mēs neredzam, vai un kā Voiceks nogalina Mariju – viņš ar nazi šķaida sienu, līdz caur to atspīd spilgta – jaunās pārliecības – gaisma. Pēc tam skatuves centrā Voiceks redzams ar mirušo Mariju klēpī. Vai sieviete mirusi tiešā vai metaforiskā nozīmē, varam vien minēt.
Kad kailo Voiceku nostāda pie sienas un apkrāso baltu, viņš kļuvis šai vidē par savējo – mākslīgo cilvēku.
Pārliecinoša, lai arī nedaudz garlaicīga izrāde stipri palēninātā temporitma dēļ, kuras profesionālismu nevar noliegt, pat ja tās filozofija nav tuva.
Vērtējums Režija 4 Scenogrāfija 4 Aktierspēle 3 |
