Saglabāt sevi. Viestura Kairiša filmas “Melānijas hronika” recenzija 16
Ja līdzīgi kā “Būt Džonam Malkovičam” mums šobrīd izdotos atrasties režisora Viestura Kairiša “ādā”, tad no ārpuses brāztos pāri uzmanības viļņi. Jo Kairišs uzņēmis jaunu pašmāju filmu (pirmkārt), veidojis to par nācijai traumatisku tēmu, kas saistās ar daudzu skatītāju ģimenes vēsturi (otrkārt), ekrānam adaptējis autores Melānijas Vanagas darbu (treškārt). Producējošā studija “Mistrus Media” (filmas producenti Inese Boka-Grūbe, Gints Grūbe) jau kopš vasaras mērķtiecīgi dažādos veidos popularizēja gaidāmo filmu – sākot jau ar nofilmēto braucienu no Rīgas uz Tjuhtetu, ko 1941. gadā veica Melānija Vanaga, un noslēdzot ar grāmatas “Veļupes krastā” jaunu izdevumu, ko īsi pirms filmas pirmizrādes laidusi klajā izdevniecība “Jumava”. Uz šo notikumu ir nepieciešams raudzīties ne tikai ar pašu filmu, bet no vairākiem skatpunktiem ar dažādiem mediju kanāliem, un, kā rāda pirms pāris gadiem iznākusī igauņu filma “Caurvējā”, tas nepieciešams ne tikai mums Latvijā, bet arī citur Baltijā, dalot kopīgas pagātnes nospiedumu.
Zudusī pasaule
Filmas pamatā ir Melānijas Vanagas atmiņu grāmata “Veļupes krastā”, kas stāsta par viņas un daudzu citu sieviešu likteņiem, kuras 1941. gada 14. jūnijā kopā ar bērniem izsūtīja uz Sibīriju. Vīriešus, Melānijas gadījumā vīru Aleksandru, žurnāla redaktoru, nošķīra no pārējās ģimenes, un vīru tālākais ceļš lielā mērā bija divējāds – vai nu tikt nogalinātiem (kā Aleksandram), vai palikt dzīviem (ne visiem spējot izturēt smagos apstākļus). “Melānijas hronika” ir izsūtījuma notikumu dokumentācija, filmai sākoties Operā, uz kurieni devusies Melānija ar vīru īsi pirms izsūtīšanas, un turpat beidzoties, kad pēc atgriešanās mājās viņa atkal grib apmeklēt šo vietu un skatīties izrādi. Tās ir divas dažādas Melānijas – pirms izsūtījuma un pēc –, kad nācies pārdzīvot, izturēt, samierināties un, galvenais, izdzīvot.
Melānijas stāstījums grāmatā skan pirmajā personā. Varoņa iekšējā balss spēj uzrunāt tieši, personificēt notiekošo – vai tas būtu literārs darbs vai kino. Filmas aizkadrā neskan Melānijas balss, bet notikumi tiek rādīti no neitrālāka skatu punkta, akcentējot rakstīšanas procesu. Melānija vēro un pēc tam to pieraksta, šim procesam esot daļai no kopējiem notikumiem, bet neizmantojot to kā nepārtrauktu iekšēju monologu, kas skan kā pavadījums attēlam. Atsevišķās epizodēs neitrālais vērojums iegūst brehtiski atsvešinātu stilistiku – kad nomirst vācietis, kuru jau pēc kara beigām Melānija bija pieņēmusi savā mājiņā, filmēti vairāku cilvēku stāstījumi, kuros nojaukta iluzorā filmas vide, tiešāk vēršoties pie skatītāja. Tam var atrast sasauci ar filmas notikumu attīstības līniju, jo tobrīd Melānija pati ir tuvu sabrukuma robežai, fiziski sasniegusi savas izturības robežas, kā dēļ uz laiku nonāks slimnīcā.
Melānijas Vanagas lomas atveidotāja šveiciešu aktrise Sabīne Timoteo ir atradums šai lomai. Aktrise pati ierunājusi tekstu, un akcenta klātbūtne neparastā veidā pastiprina sajūtu par varones atrašanos svešos, sev neierastos apstākļos, kur normāla, cilvēcīga komunikācija ir izzudusi, kur vārdi vairs nav noteicošie, kur tevi vairs nedzird.
Vērojoša ir kamera (operators Gints Bērziņš), veidojot melnbaltu, bieži lēni panoramējošu attēlu, akcentējot dabas klātbūtni, parādot to reizēm gandrīz kā pasaku pasauli (epizodē ar Melāniju un dēlu Alni). “Melānijas hronika” ir turpinājums operatora un režisora sadarbībai, kas veidojusies gan dokumentālajā, gan spēles kino – dokumentālajās filmās “Romeo un Džuljeta” (2004), “Neredzamā pilsēta” un “Pelikāns tuksnesī” (2014), kā arī spēlfilmā “Tumšie brieži” (2007) un citos darbos. Kairiša filmās cilvēka un dabas attiecības ir būtisks motīvs, un tikpat svarīgi, kā tas tiek parādīts. Dabai vai tās klātbūtnei tiek piešķirta monumentalitāte un zināma abstrakcija, uz kuras fona atklāties cilvēku attiecībām, pastiprināt, paskaidrot tās un reizēm arī norādīt uz cilvēciskā mūža īslaicību.
Kopīgie likteņi
Jau pieminēto igauņu filmu “Caurvējā” (“Risttuules”, 2014) Latvijā diemžēl būs redzējuši tikai nedaudzi pāris seansos dažādu pasākumu ietvaros, tomēr ir saistoši paskatīties uz abām filmām kopā. Fakts, ka tās iznākušas ar tik īsu laika atstarpi, liecina, ka šī tēma urda filmu veidotājus (igauņu režisoram Marti Heidem (dz. 1987. g.) šī ir debijas pilnmetrāžas filma). Abām filmām ir gandrīz identisks naratīvs, atspoguļojot to, cik līdzīgi bija izsūtīto pieredzētie notikumi – nedēļas lopu vagonos, bads, iespēja sievietēm “nopirkt” papildu maizes devu ar savu ķermeni, ilgas pēc tuviniekiem, smagais darbs, apkārtējā ainava u. c. Abas filmas uzņemtas melnbaltas, bet “Caurvējā” izmanto neparastāku stilistiku – filma veidota no sastingušām dzīvām bildēm, kuras pavada aizkadra balss pirmajā personā, ko runā filmas galvenā varone Erna. Sastingušie attēli nav fotogrāfijas vai stopkadri, bet aktieri, sastinguši filmēšanas brīdī. Kāds bērns varbūt pakustas, tiek pamirkšķinātas acis, bet darbība ir ierāmēta šajā mirklī, un notiekošo paskaidro Ernas balss. Šādā kombinācijā balss un attēls iegūst meditatīvu kvalitāti.
Abas filmas saviem līdzekļiem runā par laiku (noteikto filmas darbības laika nogriezni), vēsturi, mūsu pagātni. Tās parāda atšķirīgus kinematogrāfiskus paņēmienus, kā risināt vienu tēmu, un mudina domāt, kāpēc tā mums ir aktuāla tieši šobrīd.
UZZIŅA
“Melānijas hronika”, vēsturiska spēlfilma, 120′, Latvija, 2016.
Režisors un scenārija autors: Viesturs Kairišs, operators inscenētājs Gints Bērziņš, montāžas režisors Jusi Rautaniemi, māksliniece Ieva Jurjāne, grima māksliniece Mari Vālasranta, komponisti Arturs Maskats, Aleksandrs Vaicahovskis, Kārlis Auzāns.
Lomās: Sabīne Timoteo, Edvīns Mekšs, Ivars Krasts, Guna Zariņa, Maija Doveika, Viktors Nemets, Edvins Leders, Evija Rudzīte, Baiba Broka, Kirils Zaicevs, Lilita Ozoliņa, Ģirts Krūmiņš, Astrīda Kairiša, Jana Čivžele.
Nākamie seansi: Rīgā kinoteātros “Splendid Palace”, “Citadele”, visā Latvijā.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Ilga Zeltiņa, kādreizējā sporta meistare vieglatlētikā: “Filmu noskatījos vēl pirms pirmizrādes represētajiem veltītajā seansā. Man ir sajūta, ka režisors centies radīt it kā dokumentālu kino. Bija pat cilvēki, no kuru sarunām pēc filmas sapratu, ka viņi sākumā domājuši, ka skatās īstu dokumentālo kino. Manī joprojām ir pārdomas: kādēļ šodien vajag šādu filmu? Vai lai atkal uzplēstu sāpes? Vai lai atgādinātu notikumus, kurus nedrīkstam aizmirst? Droši vien šo filmu būtu vērtīgi demonstrēt Rietumos un Austrumos, jo tā var kalpot kā pierādījums Latvijas cilvēku likteņiem vismaz emocionālā pārdzīvojumā. Filmu skatīties, protams, ir ļoti grūti un smagi. Tajā vietā, kur uz ekrāna izmisušās sievietes dziedāja Latvijas valsts himnu, represēto seansā zālē dziedāja līdzi.”
Ieva Rozentāle, LTV1 kultūras raidījumu redakcijas vadītāja: “Filma ir kā meditatīvs ceļojums cauri šausmīgiem notikumiem un drūmām vēstures lappusēm. To skatoties, mēs vairāk vērojam un domājam par varoņu emocijām nekā notikumu reālistisko atainojumu. Tieši šī distances sajūta atstāj spēcīgu iespaidu, ko vēl pastiprina melnbaltā estētika. Galvenās lomas atveidotāja Sabīne Timoteo ir brīnišķīga aktrise, filmas lielākā veiksme. Citu varoņu stāsti piedalās samērā atsvešināti. Filma šķiet kā drūms sapnis, jau sākot ar sākuma ainu, kad lopu vagonā visi guļ, līdz izskaņai, kad Melānija, pēc daudziem gadiem atgriezusies Latvijā, ienāk Operā, kur pēdējā vakarā pirms izsūtīšanas traģēdijas bijusi kopā ar vīru. Filmas spēks ir tieši šajā šķietamajā rāmumā, kuru nepāršķeļ skaļa šaudīšanās un asiņu plūdi kā daudzās citās vēsturiskās filmās.”
Sagatavojusi VITA KRAUJA
