Recenzija par to, kā es remontēju dzejas krājuma tekstu. Ratnieces recenzija par Eduarda Aivara dzejas krājumu „Dzejoļu remonts” 0
Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Vasarīgajās rudens noskaņās, kad laikapstākļi lutināt lutināja un kad pandēmijas elpa vēl nebija tik nešpetna, kā šobrīd, lasītājus ar sava desmitā dzejas krājuma laišanu klajā palutināja dzejnieks Eduards Aivars (īst. v. Aivars Eipurs, 1956).
Griesti
Eduarda Aivara daiļrade kopš debijas krājuma “Dejas” (1991) arvien ir bijusi ar īpašu skanējumu. Jau pirmajā krājumā iezīmējās viņa radošais rokraksts, un to sajaukt ne ar vienu citu nudien nevar. Eduards Aivars vēl arvien prot arī pārsteigt. Šoreiz vairāk par dzejoļiem vismaz mani pārsteidza tieši krājuma nosaukums. Jā, varam teikt – tas ņemts no teksta, proti, no septiņdaļīgā cikla “Dzejoļu remonts”. Šā dzejoļa daļu uzdevums, kā autors komentē izdevniecības mājaslapā, ir saskavot krājumu. Taču, neieslīgstot apcerē par ciklu, jāatzīst, ka izvēlētais nosaukums ir precīzs un uzmanību piesaistošs. Tikpat labi frāze “dzejoļu remonts” varēja būt suverēna krājuma kopnoskaņas raksturotāja.
Ritot remonta darbiem, parasti dzīvoklis / dzejolis iziet tādu kā atjaunināšanas / iniciācijas procesu: no ārdošās sākotnes tas pārtop par pilnību (vismaz līdz tā brīža iespējamai virsotnei jeb griestiem). Tad autors šajā izremontētajā vidē dzīvos, to apdzīvos, līdz dzejniekam atkal radīsies iekšēja nepieciešamība pēc jauna dzejoļu remonta jeb nākamās grāmatas.
Tapetes
Dzīvokli remontējot, ierasti pievērš uzmanību tapešu izvēlei. Arī to līmēšana var būt dažāda – var vecās noplēst vai var nenoplēst. Eduards Aivars izvēlējies tapetes nenoplēst, bet uz tām uzlīmēt virsū jaunās. Citiem vārdiem, šajā krājumā ieraudzīsim jau ierasto, bet tikai Eduarda Aivara radošajam rokrakstam piederošo dzejoļa formu, proti, dzejoļus ar gariem virsrakstiem. Šo formu dzejnieks reprezentē jau krājumā “Sakvojāžs” (2011) un novitāti definē šādi: “[..] iespaids piedzimst virsrakstā, kurš ir kā slīdoša lente, bet pats dzejolis ir pavisam īss un atgādina atbalsi” (izd. “Neputns” mājaslapa).
Lūk, viens ilustrācijai: “DZEJOLIS PAR TO, KĀ PSRS ARMIJA PĀRTAPA LATVIJAS ARMIJĀ UN KĀ MAINĪJĀS PAVĒLES, BET KĀ VISS SAJUKA, KAD PARĀDĪJĀS SIEVIETE /// Līdzināties! Smirna! / Garām iet stirna”. (62. lpp.).
Dzejoļu krājumā “Dzīvokļu remonts” atradīsim vēl vienu Eduardam Aivaram raksturīgu stilu, proti, dzejoļiem bez nosaukuma tā pirmo rindu autors izceļ ar verzāļiem (šādi dzejnieks rīkojas kopš iepriekšējā dzejas krājuma “Parādības” (2016) laikiem)), un autors arī neizmanto ierastos dzejoļa sākuma simbolus (*** u. c.). Arī šāds paņēmiens šķiet saistošs un lasītāja acīm dzejoļa uztverei tīkams. Jāteic, ka citi dzejnieki ar pietāti izturas pret Eduarda Aivara ieviestajām novitātēm latviešu dzejā, un iepriekšminētie formu paņēmieni (vismaz pagaidām) ir tikai Eduarda Aivara dzejai piederoši un to raksturojoši.
Grīda
Vienmēr ir valdzinājusi dzejnieka prasme lietot paradoksa poētiku, ironiju un pārsteigt ar negaidītiem pretstatiem. Runājot līdzībās, poētiku varētu dēvēt par grīdu, kas ir regulāri jākopj, un autors to rūpīgi kopj kopš debijas krājuma laišanas klajā. Neslēpšu, ka man (uzsvēršu – kā lasītājai) simpatizē un Eduarda Aivara dzejā uzrunā tieši autora trāpīgi izvēlētie paradoksi un smalkās ironiju gammas, kuru dēļ gaidu arvien jaunas un jaunas sastapšanās ar dzejnieka tekstiem. Arī šajā krājumā uzdzirksteļo gan ironija, gan paradoksi. Ilustrācijai, lūk, divi piemēri: “Dzejolis par to, ka ezītis aizdomājies ievēra diegu pilnīgi visās savās adatās /// Bija labi mirkli justies kā zirneklim savā šūpuļtīklā / Uz brīdi ezītis zaudēja līdzsvaru / Par laimi, zeme bija tuvu” (19. lpp.); “DZEJOLIS PAR TO, KA SENĀS ĒĢIPTES GADSIMTI ŠUR VAI TUR PIRMS PĀRIS TŪKSTOŠIEM GADU NESPĒLĒ ŠODIENAS APZIŅĀ LIELU LOMU, TĀPAT KĀ AGRĪNO VIDUSLAIKU GADSIMTI IR KĀ DRĒGNS MIRKLIS /// Pēc 2000 gadiem Luters un, piemēram, Eipurs / Šķitīs kā vienā laikā dzīvojuši / Divi cilvēki no viena reģiona”. (81. lpp.)
Dzīvokļu / dzejoļu remonts turpinās. Arī jaunas tapetes / dzejoļus autors ir ļoti prasmīgi uzlīmējis uz sienām, uzklājis tās uz iepriekšējā tapešu (tikai Eduardam Aivaram piederoša radošā rokraksta, īpaši slīpētās un izkoptās poētikas) seguma. Vēl vairāk, šajā krājumā eksistenciālās stīgas ir īpaši skaudras un sāpīgi dziļas: “Redzējām viņu savu dzīvi grūžam / pa ielu kā skapi / Uz to pusi, kur kapi / [..] nebija viegli redzēt viņu / Savu dzīvi grūžam un stumjam / mūžam ar skumjām”. (“Uz dzīvi notiesātais”, 88. lpp.)
Dzīvokļa / dzejoļu remonts ir pabeigts, un autors lasītājiem plaši atver logus un durvis.
